"Titānika", "Luzitānijas" un "Bismarck" atrašanas ekspedīcijas - atradumi, kas mainījuši vēsturi
Viens no pasaulē pazīstamākajiem jūras un okeāna ģeologiem, okeanogrāfiem un pētniekiem – Bobs Balards - 1985. gadā atrada leģendārā “Titānika” vraku un sāka izmantot dziļūdens izpētes aparātus, liekot pamatus dziļjūras arheoloģijai. Tomēr tas nav viss – pētnieks palīdzēja pierādīt plātņu tektonikas teoriju, atklāja jaunas dzīvības formas hidrotermālajos avotos (vulkāniskas sistēmas okeāna dibenā), zemūdens vulkānus un ir sniedzis nozīmīgu artavu zinātnes attīstībā.
Pētnieka sasniegumi, izaicinājumi un arī traģēdijas apkopotas 2021. gadā iznākušajos memuāros “Into the Deep: A Memoir From the Man Who Found Titanic”. Grāmatā Balards atskatās uz savu dzīvi, darbiem un to, kā bērns ar disleksiju kļuva par starptautiski atzītu un pazīstamu pētnieku.
Autors stāsta par briesmām, nepadošanos, konfliktiem un triumfu, kas veidojuši viņa dzīvi un karjeru.
Tādēļ arī kanāls “National Geographic” sniedz ieskatu zemūdens arheologa aizraujošāko atklājumu aizkulisēs raidījumā “Bobs Balards: Pētnieka dzīve” jau piektdien, 16. jūlijā plkst. 22.00.
Gaidot raidījuma pirmizrādi, aicinām ielūkoties pētnieka ekspedīcijās un atradumos, kas mainījuši vēsturi.
Vācu kaujas giganta “Bismarck” noslēpumi
1941. gadā nogrima tolaik pasaulē lielākais un varenākais karakuģis “Bismarck”, pazūdot okeānā ar 2104 apkalpes locekļiem. Teju 50 gadus vēlāk Balards un viņa komanda Francijas piekrastē sāka Vācijas kaujas giganta meklēšanu, izmantojot speciāli aprīkotu zemūdens robotu. Ekspedīciju veica 4572 metru dziļumā.
1989. gada 8. jūnijā okeanogrāfs atklāja “Bismarck” vraku. Pētnieka mērķis bija noteikt, vai to nogremdēja briti, kas uz to raidīja torpēdas, vai tā bija pašiznīcināšanās. Profesionāļu komanda atklāja, ka kuģa korpuss bija gandrīz neskarts. Faktiskais giganta nogrimšanas cēlonis bija apkalpes veiktā zemūdens vārstu sabotāža, kuras dēļ tas vienkārši nozuda dzelmē.
Diemžēl trīs nedēļas pēc ekspedīcijas Bobu piemeklēja personiska traģēdija, kad autoavārijā gāja bojā viņa 21 gadus jaunais dēls, kurš palīdzēja izmeklēšanā.
Pēc ekspedīcijas Balards izdeva grāmatu par grandiozā kara kuģa atklājumiem, sniedzot aizraujošu ieskatu izpētē un rodot atbildes uz līdz šim neatrisinātiem jautājumiem.
Greznā pasažieru lainera “Luzitānija” atrašana
Turpinot atklāt noslēpumus, ko glabā okeāna dzīles, zinātnieks trīs gadus vēlāk sāka lainera “Luzitānija” meklējumus. Arī šo britu pasažieru līnijpārvadātāju piemeklēja traģisks liktenis - ceļā no Ņujorkas uz Liverpūli 1915. gadā tas nogrima nieka 18 minūšu laikā, atņemot dzīvības 1200 cilvēkiem.
Balards vēlējās rast atbildi uz galveno jautājumu - kas radīja otru liktenīgo sprādzienu un nogremdēja kuģi? Šī bija visnotaļ sarežģīta izmeklēšana - nelielās zemūdenes “Delta” propelleris iepinās tīklā, kā arī jau iepriekš veiktie pētījumi padarīja vraka virsbūvi teju neatpazīstamu, apgrūtinot pierādījumu iegūšanu.
Pētnieks atzina, ka tā bija haotiskākā izpētes vieta, kādā viņš jebkad atradies. Arī no paša kuģa korpusa bija saglabājusies tikai puse.
Komanda secināja, ka vraku patiešām skāra torpēda, to pamatīgi iedragājot, bet otru sprādzienu izraisīja ogļu paliekas, kas, saskaroties ar skābekli un uguni, radīja eksploziju.
Šo teoriju, tāpat kā citas, mūsdienās apšauba, jo nevienam nav izdevies noskaidrot, kas patiesībā notika ar šo grezno un lielo laineri, kurš dažu minūšu laikā pazuda Ķeltu jūras dzīlēs. Zīmīgi, ka tieši šo traģēdiju min kā vienu no iemesliem Amerikas Savienoto Valstu (ASV) dalībai Pirmajā pasaules karā.
1995. gadā Balards izdeva grāmatu "Exploring the Lusitania: Probing the Mysteries of the Sinking That Changed History" kurā sniedza sīki dokumentētu pārskatu par lielā kuģa zaudēšanu.
Lielais “laimests” - “Titāniks”
Savā 60 gadu ilgajā karjerā Balards veica vairāk nekā 150 ekspedīcijas un neskaitāmus zinātniskus atklājumus, un viens no tiem viņu ienesa slavas zenītā. Proti, 1985. gadā tieši Balards un viņa pētnieku grupa slepenas militārās ekspedīcijas laikā dziļi okeānā atrada leģendāro kuģi “Titāniks”.
Kopš milzeņa nogrimšanas bija vairāki mēģinājumi noteikt tā atrašanās vietu, tomēr tehnoloģiju trūkums un sliktās meklēšanas stratēģijas nenesa vēlamos rezultātus. Zīmīgi, ka arī Balarda misija nemaz nebija saistīta ar “Titāniku”. Proti, viņa komandas uzdevums bija atrast un no ūdens izcelt divas 20. gadsimta 60. gados nogrimušās atomzemūdenes.
To atrašanās vieta viņiem bija zināma, tādēļ misiju avantūristi izpildīja ļoti veiksmīgi un ātri. Pēc šī atklājuma ASV Jūras spēki sniedza komandai iespēju un finansējumu atrast arī bēdīgi slaveno “Titāniku”. Tas vainagojās ar panākumiem.
Pirmā septembra rītā pētnieki ievēroja ko neparastu uz gludās okeāna virsmas. Nojauta atklājējus nepievīla - tas patiešām bija “Titāniks”. Viņi konstatēja, ka tā pakaļgals bija daudz sliktākā stāvoklī nekā priekšgals. Tas bija galvenais atklājums šajā misijā.
Tikai, izmantojot jaunās paaudzes zemūdens izpētes aparātus ar videokameru, izdevās atrast vraku, kas gulēja dzelmē teju četru kilometru dziļumā. Ekspedīcijas vadītājs Balards robotu nodēvēja par “Argo” - kā kuģi sengrieķu mitoloģijā. Visi iesaistītie divu dienu garumā filmēja iespaidīgo okeāna tvaikoni.
1986. gadā viņi atgriezās vēlreiz, lai veiktu vēl detalizētāku izpēti. Šoreiz komanda izmantoja zemūdens pētniecības ierīci ar mehānisku roku - Alvinu, ko pavadīja Džeisons Juniors - neliels, ar tālvadību darbināms transportlīdzeklis, kas varēja iekļūt caur atverēm un mazām spraugām, lai nofilmētu kuģa interjeru un vraka stāvokli vēl precīzāk.
Tas bija tikai sākums panākumiem un atpazīstamībai, ko ieguva atklājējs. Viņš saņēma neskaitāmus apbalvojumus. Daži no tiem - 1990. gadā iegūtā "American Academy of Achievement's Golden Plate" balva, kā arī apbalvojums par viņa darbu jūras dienestā un ieguldījumu zemūdens arheoloģijā.