Pēc 19. marta uzrunas nācijai, kurā Francijas prezidentes Emanuels Makrons Francijā noteiktos ierobežojumus salīdzināja ar karu, viņš izpelnījās Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas aizrādījumu par pārāk sakāpinātas leksikas lietošanu. Patiešām, vai Francijā un daudzviet citur noteiktos ierobežojumus var salīdzināt ar tiem ierobežojumiem, kādi tiek noteikti kara laikā? Dažādās ES dalībvalstīs ierobežojumu režīmi ir visai atšķirīgi. Cik lielā mērā jau esošie noteiktie ierobežojumi – robežu slēgšana, starptautisko pasažieru pārvadājumu atcelšana, publisko pasākumu aizliegšana, mācību iestāžu darbības apturēšana utt. – ir raksturīgi tikai kara laikam?
Padomju laikā ziņas par epidēmijām nepublicēja
Ir aplami uzskatīt, ka pret epidēmijām vērsti ierobežojumi Latvijas vēsturē pēc Otrā pasaules kara vispār nekad nav bijuši. Padomju varas laikā, kad notika epidēmiju uzliesmojumi, tika noteikti dažādi ierobežojumi. Pirms nedaudz vairāk nekā 40 gadiem ļoti bīstamas gripas epidēmijas uzliesmojuma laikā Rīgā un citviet tika noteikti gan publisko pasākumu ierobežojumi, gan pārvietošanās ierobežojumi, kā arī tika pārtrauktas mācības skolās. Epidēmijas laikā nenotikušās mācības tika pārceltas uz brīvlaiku starp trešo un ceturto ceturksni. Vairākos Latvijas rajonos, kad izcēlās bīstama epizootija (piemēram, mutes un nagu sērga), uz laiku tika noteikti strikti pārvietošanās un preču transportēšanas ierobežojumi utt. Tiesa, padomju laika cenzūra aizliedza pieminēt ziņas par epidēmijām, tāpēc tie, kuri ar to tieši nesaskārās, iespējams, nemaz nezina, ka arī padomju laikā tika īstenoti bīstamu epidēmiju ierobežošanas pasākumi.
Pašreizējie un kara laika ierobežojumi
Uz Otrā pasaules kara laikā noteikto ierobežojumu fona pašreizējie noteikumi izskatās kā nepatīkamas, bet pārvaramas neērtības. Lai gan 2020. gadā pārvietošanas brīvība daudzās valstīs ir ierobežota, taču iedzīvotājiem ir pieejama daudzveidīga pārtika neierobežotā apjomā. Mūsdienās iedzīvotāju rīcībā ir sakaru un komunikācijas līdzekļi, kurus var lietot neierobežoti. Iedzīvotāji paliek savās dzīves vietās un ir nodrošināti ar elektrību, auksto un silto ūdeni, siltumu, viņiem ir pieejamas higiēnas preces un medikamenti. Kara apstākļos uzskaitītās ērtības vispār nav pieejamas vai ir pieejamas minimālā apjomā tikai dziļā aizmugurē.
Kara laika pienākumi
Kara laikā likumdošana nosaka stingrus un neatceļamus pienākumus gandrīz visiem darbspējīgiem cilvēkiem. Veseliem vīriešiem ir pienākums dienēt armijā. Izvairīšanās no šī pienākuma ir smags kriminālnoziegums, par kuru daudzās zemēs var piespriest nāves sodu. Darba spējīgie, kas netiek iesaukti armijā, ir pakļauti darba klausībai. Lielākajā daļā no valstīm, kuras karoja Otrajā pasaules karā, darba dienests tika attiecināts arī uz jauna un vidēja vecuma sievietēm (Lielbritānijā u.c.). Izvairīšanās no darba dienesta bija kriminālnoziegums. PSRS kara laikā bija aizliegums mainīt darbavietu, bet darba dienas sākuma nokavēšana ilgāk par četrām stundām bez attaisnojoša iemesla bija krimināli sodāms noziegums (kara laika darba likumdošanas normas PSRS tika atceltas tikai 1954. gadā).
Kara lakā visa transporta sistēma bija pakļauta militārām un pārvaldes vajadzībām. Vācu okupācijas laikā Latvijā dzelzceļa biļetes iekšzemes braucieniem bija nopērkamas, tikai uzrādot vācu armijas atļauju. Ja nebija atļaujas, tad cilvēki no Rīgas uz Jelgavu gāja kājām.
Kara laikā tika noteiktas ļoti ierobežotas komunikāciju iespējas. PSRS teritorijā bija jānodod visi radioaparāti ar ārvalstu raidstaciju uztveršanas iespējām. Komunikācija ar ārvalstīm bija aizliegta, bet ar pretinieku zemēm tā varēja notikt tikai ar Sarkanā Krusta starpniecību.
Piespiedu evakuācija
Karadarbības laikā ik dienu tika nogalināti tūkstošiem karavīru. Kauju un aviācijas uzlidojumu laikā tika nogalināti gan karavīri, gan civilpersonas. Ievērojams cilvēku skaits tika ievainoti un sakropļoti, tāpēc medicīnas sistēma bija pārslogota. Plašas teritorijas tika nopostītas, sagraujot dzīvojamās mājas, rūpniecības objektus, civilās ēkas un infrastruktūru.
Karadarbības joslās iedzīvotāji tika pakļauti piespiedu evakuācijai. Piespiedu evakuācija nozīmēja, ka cilvēkam bija jāpamet sava dzīves vieta un ar personīgo mantu minimumu jāpārceļas uz bēgļu nometni vai dzīvošanai pielāgotām telpām.
Izglītības iestāžu darbs tika pakārtots kara apstākļiem. Mācību gada ilgums parasti tika samazināts, jo vecāko klašu skolēniem bija noteikti obligātie lauksaimniecības darbi (Lielbritānijā, PSRS u.c.).
Kara laikā notiek racionēta preču sadale
Vislielākā atšķirība starp pašreizējiem apstākļiem un kara laiku ir ikdienas preču pieejamībā. Kara laikā vispirms ir jāapgādā armija un jānodrošina militārās rūpniecības vajadzības. Mūsdienās militāriem mērķiem NATO valstis novirza 2% no IKP, bet Otrā pasaules kara laikā ASV militārie izdevumi bija 43,4% no IKP, Anglijas - 55,7%, PSRS - 55%, bet Vācija militārajiem izdevumiem tērēja 67,8% no gada IKP. Preču un pakalpojumu pieejamība civilajam sektoram kara laikā tika stingri ierobežota, nosakot apgādes normas. Lielbritānijā 1945. gada aprīli (kad apgāde jau bija ievērojami uzlabojusies) vienam cilvēkam maksimāli atļautais pārtikas daudzums nedēļas laikā bija: 113 grami šķiņķa, 540 grami gaļas, 227 grami cukura, 57 grami tējas, 57 grami siera, 450 grami ievārījuma, 57 grami sviesta, 113 grami margarīna, 57 grami speķa, vien ola un puslitrs piena pulvera. Mēnesī bija atļauts iegādāties 340 gramus saldumu. Taču šajā laikā Lielbritānijā netika ierobežots nopērkamais maizes daudzums. PSRS apgādes normas bija daudz mazākas un bija noteikti stingri limiti maizes daudzumam vienam cilvēkam. Latvijā vieglā darbā strādājošie pat pirmajā pēckara gadā - 1946. g. - drīkstēja iegādāties tikai 600 gramus rupjmaizes dienā, bērniem norma bija 400 grami dienā, bet invalīdiem 300 grami dienā. Latvijā 1946. gadā baltmaizi pārdeva, tikai uzrādot ārsta izrakstītu recepti.
Tiek ierobežota rūpniecības preču iegāde
Kara laikā rūpniecības preču iegāde tika ierobežota, nosakot maksimālo rūpniecības preču punktu skaitu mēnesī vai gadā. Lielbritānijā visa 1945. gada laikā vienam patērētājam bija atļauts veikt pirkumus, nepārsniedzot 24 preču punktus. Par vienu vīriešu mēteli apgādes grāmatiņā dzēsa 18 preču punktus, par uzvalku - 23-29 punktus, par vīriešu kurpju pāri - 9 punktus, par sieviešu kurpju iegādi - septiņus punktus, par zēnu šortiem - 4 punktus utt. Ja kāds nopirka uzvalku, tad tajā gadā viņš vairs nevarēja iegādāties nedz jaunas zeķes, nedz apakšbikses. Komunālie pakalpojumi (elektrība, ūdensapgāde, apkure vai siltums), ārstniecības pakalpojumi, higiēnas preces (ziepes) daudzviet vispār nebija pieejami vai tika uzturēti minimālā apjomā. Piemēram, Lielbritānijā kara laikā ikvienam bija savā vannā jāiezīmē līnija, līdz kurai tikai atļauts piepildīt ūdeni. 1946. gada februārī Kuldīgā vienai mājsaimniecībai atļautā elektrības patēriņa norma diennaktī bija tik niecīga, ka tā tika izlietota, ieslēdzot vienu 40 vatu elektrospuldzi uz 5 stundām (Padomju Kuldīga,1946. g. 11. februāris).
Turklāt karadarbības joslās nebija pieejamas pat šādas apgādes normas un ērtības.
Kara laika ierobežojumi ASV
Lai saprastu atšķirību starp pašlaik noteiktajiem ierobežojumiem un kara laiku, aplūkosim Otrā pasaules kara laika ierobežojumus ASV.
ASV teritorijā, izņemot japāņu aviācijas uzlidojumu Pērlhārborai Havaju salās 1941. gada decembrī, karadarbība nenotika un nebija nekādu kara postījumu.
Pirmos kara laika aizliegumus ASV valdība noteica vēl pirms tiešas iesaistīšanās kādā no karojošo valstu pusēm. Tā kā jau 1941. gada sākumā ievērojami samazinājās starptautiskās tirdzniecības apjomi un būtiski samazinājās ASV iespējas importēt nepieciešamos resursus, 1941. gada 18. maijā ASV stājās spēkā likums, kas aizliedza paaugstināt preču cenas un vienlaikus iesaldēja darba algu lielumu. 1941. gadā ASV ieviesa stingru preču cenu regulējumu. 1941. gadā ASV vairumam preču tika noteikta maksimālā cena. Preces cena mazumtirdzniecībā nedrīkstēja būt lielāka par noteikto lielumu dolāros, tāpēc tirgotāji maksimālo pārdošanas cenu, lai nezaudētu peļņu, noteica vismaz vienu centu mazāku par maksimāli atļauto (1,99 dolāri utt.). No šī laika ASV ir izplatīta prakse cenu norādīt, lietojot divus devītniekus kā preču cenas pēdējos ciparus. Pēc tam šim principam tika atrasts arī psiholoģisks pamatojums.
Nodokļa likme 94% no ienākumiem
Lai iegūtu līdzekļus militāriem izdevumiem, ASV tika ievērojami palielināti federālie nodokļi. Tas samazināja naudu privātam patēriņam par labu valsts izdevumiem. 1931. gadā ASV federālā ienākuma nodokļa minimālā likme bija 1,5% (no ienākumiem zem 4000 dolāriem gadā), savukārt maksimālā nodokļa likme bija 25% (no gada ienākumiem virs 100 000 dolāriem gadā). Savukārt 1944. gadā ASV federālā ienākuma nodokļa minimālā likme bija jau 23% (no ienākumiem līdz 2000 dolāriem gadā), bet maksimālā likme sasniedza 94% (no gada ienākumiem virs 200 000 dolāriem gadā). Šāda ASV nodokļu politika ievērojami samazināja ienākumu nevienlīdzību un vienādoja patēriņu. Menedžeru algas nevarēja būt īpaši lielākas par strādnieku algām. Tas būtiski samazināja sociālo spriedzi. ASV valsts budžetā papildu ienākumi ienāca arī no t.s. uzvaras aizņēmumiem. Tika stingri ieteikts visiem lojāliem pilsoņiem pēc nodokļu nomaksas vēl 10% no algas novirzīt kara obligāciju iegādei. No kopējiem ASV valdības izdevumiem Otrā pasaules kara laika vajadzībām 137 miljardi dolāru tika iegūti no ienākuma nodokļiem, bet 185 miljardi - no kara laika obligāciju pārdošanas.
Trūkstošo resursu konfiskācija
Kara laikā valdība var konfiscēt trūkstošos resursus saviem iedzīvotājiem. ASV valdība 1942. gadā bija spiesta konfiscēt iedzīvotājiem visas liekās autoriepas.
1941. gadā ASV importēja 1 milj. tonnu kaučuka. 54% no visa importētā kaučuka ieveda no Malajas, bet 36% no mūsdienu Indonēzijas. 1942. gadā imports pilnībā izbeidzās, jo abas šīs teritorijas okupēja Japāna. ASV izveidojās ievērojams kaučuka (gumijas) deficīts. Kaučuka trūkuma dēļ jau 1941. gada 11. decembrī valdība aizliedza jaunu riepu pārdošanu, bet 1942. gadā tika pieņemts likums, ka visas autoriepas, izņemot piecas uz katru auto, tika konfiscētas par labu valstij. Lieko riepu nodošana tika sasaistīta ar degvielas iegādes atļaujas piešķiršanu. Tie, kas atteicās atļaut pārmeklēt savu garāžu vai noliktavu, vai tur netiek uzglabātas liekas riepas, nesaņēma degvielas iegādes atļauju.
Ražošanas un pārdošanas ierobežojumi
Lai taupītu riepas un degvielu, maksimālais atļautais ātrums uz autoceļiem tika ierobežots līdz 56 km/h. 1942. gada 1. janvārī tika aizliegta jaunu automašīnu tirdzniecība, bet 1942. gada februārī pilnībā tika aizliegta civilo automobiļu ražošana. Visām ASV auto rūpnīcām bija jāpārveido ražotnes valdības militārajiem pasūtījumiem.
1942. gada 1. martā tika aizliegts ražot suņu barību metāla kārbās. No tā laika tika apgūtas sausās dzīvnieku barības ražošanas tehnoloģijas, kas tiek lietotas arī mūsdienās.
1942. gada jūnijā tika aizliegta biroja mēbeļu (no metāla), radio, atskaņotāju, ledusskapju, putekļu sūcēju, veļas mazgājamo mašīnu un šujmašīnu ražošana civilām vajadzībām.
No 1942. gada decembra tika ieviestas kartītes uz kafiju - 90 grami nedēļā vienam iedzīvotājam. 1942. gada beigās iegādes normas tika noteiktas stiprajam alkoholam u.c. precēm. ASV štatos ar lielu cilvēku skaitu no 1942. g. tika pārtraukta brīva degvielas tirdzniecība. Degviela tika pārdota tikai ar attiecīgu atzīmi degvielas iegādes atļaujā (gasoline ration card). Lai iegūtu degvielas iegādes atļauju, varas iestādēm bija jāiesniedz rakstisks pamatojums un deklarācija, kurā tika apliecināts, ka visas liekās autoriepas ir nodotas valstij. Auto īpašnieki, kas nebija militāro rūpnīcu darbinieki un kuru pieteikums tika atzīts par pamatotu, drīkstēja vienas nedēļas laikā, atkarībā no štata iespējam, iegādāties 11-15 litrus degvielas.
Ierobežojumi iegādāties konservus
No 1942. gada aprīļa tikai aizliegta brīva cukura tirdzniecība. Patēriņa norma tika noteikta 230 grami cukura uz vienu cilvēku nedēļā. Uzdevumu katram ASV iedzīvotājam izsniegt kuponu grāmatiņu uzticēja skolotājiem. 1942. gada maijā 100 000 skolotāju izsniedza apgādes kuponu grāmatiņu katram ASV iedzīvotājam. Konservu patēriņu ierobežoja ar t.s. patēriņa punktu sistēmu. Katrai konservu kārbai (atkarībā no izlietotā metāla) tika noteikts konkrēts patēriņa punktu skaits. Viens cilvēks nedēļas laikā drīkstēja iegādāties konservu kārbas noteikta patēriņa punktu skaita daudzumā - parasti tās bija divas līdz trīs konservu kārbas nedēļā. Veikalos pie katras preces cenas norādīja arī patēriņa punktu skaitu, kurš tika dzēsts kuponu grāmatiņā, attiecīgo preci nopērkot.
Karam turpinoties, ierobežojumi tika attiecināti uz arvien plašāku preču klāstu. No 1943. gada 31. marta tika noteikta gaļas un piena produktu racionēta sadale. Daudzu aizliegumu dēļ ASV uzplauka melnais tirgus. Fermeri pārdeva gaļu pilsētniekiem, apejot sadales sistēmu utt.
ASV atteicās no cenu kontroles tikai 1946. g. beigās. Savukārt lielās nodokļu likmes tika saglabātas līdz pat sešdesmito gadu sākumam. Vēl 1963. gadā ASV federālā ienākuma nodokļa maksimālā likme bija 91% (no gada ienākumiem virs 200 000 dolāriem gadā). Kara laika nodokļus Amerikā sāka samazināt tikai no 1964. gada.
No visa tā var secināt, ka ierobežojumi, kuri ir noteikti gan Latvijā, gan citās ES valstīs, ir epidēmijas laika ierobežojumi. Tie nav salīdzināmi ar to ierobežojumu un pārbaudījumu apjomu, kāds ikvienā valstī tiek noteikts reāla kara laika apstākļos. Mūsu vectēvi un vecmammas pārvarēja kara laika grūtības, pielāgojās tām un saglabāja gan ģimenes, gan valstiskuma vērtības laikos, kuri bija daudz grūtāki, smagāki un traģiskāki par šodienas ierobežojumiem un grūtībām.
Tāpēc izturēsimies pret pašreizējo ierobežojumu apjomu mierīgi. Salīdzinot ar tiem apstākļiem, kādi bija Latvijā abos pasaules karos 20. gadsimtā, pašreizējais laiks izskatās kā sīku neērtību posms, nevis patiesu pārbaudījumu laiks.