Zvērināto tiesa Beļģijas pilsētā Ģentē attaisnojusi trīs ārstus, kuri bija apsūdzēti eitanāzijas veikšanas noteikumu pārkāpšanā 2010. gadā. Mediķus tiesā bija iesūdzējuši eitanazētas sievietes radinieki, kuri paši bija klāt brīdī, kad ārsti viņai palīdzēja veikt pašnāvību un tobrīd pret to neiebilda. Spriedums ārstu aprindās uztverts ar lielu atvieglojumu, jo mediķu atzīšana par vainīgiem varētu novest pie tā, ka viņu kolēģiem būtu grūtāk pieņemt lēmumus brīžos, kad nedziedināmi slimi cilvēki pieprasa, lai viņiem veiktu eitanāziju.
AFP atgādina, ka eitanāzija Beļģijā ir legalizēta kopš 2002. gada, un 38 gadus vecā Tīne Nīsa savas tiesības uz to izmantoja 2010. gada 27. aprīlī. Pirms tam viņa vairākus mēnešus bija pavadījusi vienā no Ģentes klīnikām, ārstējoties no psihiskas dabas problēmām, un vairākkārt lūgusi ārstus sevi iemidzināt. Taču sievietes māsas Sofija un Lote uzskata, ka Tīne nav bijusi nedziedināmi slima, un eitanāziju lūgusi savu personīgās dzīves problēmu - izjukušu attiecību - dēļ. Pēc viņu domām, T. Nīsu, kurai tikai divus mēnešus pirms eitanāzijas noteikta diagnoze autisms, bijis iespējams ārstēt, taču klīnikā izvēlēts vienkāršākais variants. Viņas arī uzsvērušas, ka māsa jaunībā vairākas reizes mēģinājusi veikt pašnāvību, taču pie psihiatra vērsusies vien pāris nedēļas pirms ievietošanas slimnīcā - pēc 15 gadu pārtraukuma.
Vairākas nedēļas ilgušās tiesas prāvas laikā gan nekļuva skaidrs, kādēļ ģimene (T. Nīsas māsas un tēvs) pret eitanāziju nebija iebilduši tad, kad lēmums par to tika pieņemts, turklāt tuvinieki bijuši klāt brīdī, kas šis process tika veikts. Reuters, atsaucoties uz Beļģijas medijiem, vēsta, ka tas varētu būt viens no galvenajiem faktoriem, kādēļ 12 zvērinātie pēc astoņu stundu ilgas apspriešanās pieņēma lēmumu attaisnot visus apsūdzētos - gan T. Nīsas ārstējošo mediķi, gan psihiatri, kura bija pieaicināta konsultācijām par lēmumu, gan ārstu, kurš injicēja T. Nīsai miegazāles un indi. BBC vēsta, ka tikai 2018. gadā vien Beļģijā veiktas 2357 eitanāzijas, bet T. Nīsas gadījums ir pirmais, kad kāda pacienta tuvinieki vērsušies tiesā, apstrīdot eitanāzijas likumību. Pirmā tiesu instance viņu prasību pat nepieņēma, tomēr apelācijas tiesa nosprieda, ka tā ir jāizskata. AFP norāda, ka šī tiesas prāva sašķēlusi Beļģijas sabiedrību. Vairums iedzīvotāju uzskata, ka cilvēkiem, kuri atrodas pie skaidras apziņas, taču cieš no neārstējamas slimības izraisītajām sāpēm vai garīgā diskomforta, ir jādod tiesības aiziet aizsaulē cieņpilnā veidā un humāni - ar nāvējošas injekcijas palīdzību. Taču netrūkst arī tādu, kuri domā, ka šādu tiesību piešķiršana ir lieka - daļa no viņiem apelē pie reliģiskiem motīviem, citi izsaka bažas, ka ļaudis savtīgu iemeslu dēļ šādā veidā varētu atbrīvoties no nevēlamiem radiniekiem, piemēram, lai tiktu pie viņu atstātā mantojuma.
Beļģijas likumos ir diezgan skaidri noteikts, kādos gadījumos pacientam ir tiesības lūgt eitanāziju, un šāds lūgums oficiāli jāizsaka atkārtoti, lai izvairītos no impulsīvu vēlmju izteikšanas. Turklāt galīgo lēmumu vienalga pieņem ārstu konsīlijs, kurā jābūt pārstāvētam gan mediķim, kurš pārzina pacienta fizisko veselības stāvokli, gan psihiatram, kurš novērtē, vai pacients pilnībā apzinās sava lūguma sekas. Mediķiem ir tiesības noraidīt pacienta lūgumu un liegt eitanāziju, tomēr statistika par to, cik šādu gadījumu ir, netiek atklāta. Datu slēpšana novedusi pie tā, ka eitanāzijas pretinieki apgalvo - ārsti palīdz no dzīves aiziet ikvienam, kurš izteicis šādu vēlmi, jo tas esot daudz vienkāršāk par pacientu ārstēšanu. Ar šādiem argumentiem tiesā uzstājās arī T. Nīsas māsas pārstāvošie advokāti, kuri uzsvēra, ka situācija jau kļūst nekontrolējama, un eitanāzijas likumu nepieciešams grozīt un precizēt. Tomēr pēc šī vēsturiskā tiesas sprieduma sagaidāms, ka viss paliks pa vecam - smagu slimību nomocītiem cilvēkiem nevajadzēs ilgi lūgties, lai viņiem palīdz aiziet aizsaulē, bet mediķiem nebūs jāuztraucas par to, ka viņi šādu palīdzību snieguši.