Aizsardzības ministrijas organizētajā valsts aizsardzības seminārā iestāžu, uzņēmumu un organizāciju līderiem citu tematu vidū tika skarta arī Ukrainas kara tēma – ko varam no viņiem mācīties, ko nedrīkstam pieļaut, un kas jau šobrīd ieskaitāms ukraiņu trofejās.
«Miers pēc uzvaras», «Nē - kapitulācijai» - tie ir saukļi protesta plakātos un protesta mītiņos, kas notika Ukrainas lielākajās pilsētās pēc progresa Normandijas četrinieka sarunās. Krievijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līderi panāca virkni vienošanos karadarbības ierobežošanai Ukrainā, taču liela daļa sabiedrības to uzskata par nodevību pret valsti. Jo īpaši tie, kas paši karojuši un karo vai kam tuvie cilvēki gājuši bojā vai cietuši. Tik daudz asiņu un asaru izliets, bet pēkšņi tām vairs nav tikpat kā nekāda svara. Un pat pēdējā gūstekņu apmaiņa formātā visi pret visiem notikusi atbilstoši Krievijas matemātikai. Ukraiņi atdevuši vairāk nekā simt krievu kaujinieku - snaiperus un teroraktu veicējus, bet pretī saņēma ap 70 politieslodzīto.
Brīvprātības spēks
Saskaņā ar Aizsardzības ministrijas rīkotā semināra noteikumiem informācijas avoti netiek izpausti, taču tie patiešām bija cilvēki, kas perfekti pārzina visu militāro virtuvi un aizsardzības politikas aizkulises.
Karš Ukrainā turpinās jau sesto gadu, pašlaik stagnē ierakumu fāzē. Ik pa brīdim kāds ukraiņu karavīrs mirst no snaipera lodes vai kāda jaudīgāka lādiņa, taču mediju patērētāju vidū jau iestājusies zināma informācijas rezistence. Nu mirst. Mirst un viss. Nekas īpašs... Arī augstajā politikā Ukrainas jautājums kļūst arvien mazsvarīgāks, lai gan kopējais upuru skaits tikai ukraiņu pusē ir milzīgs (par pretinieku ticamu ziņu trūkst). Kopš kara sākuma 13 000 bojāgājušo un 25 000 ievainoto. Un šajos skaitļos ietilpst arī civilpersonas. Un vēl šis karš ir divus miljonus cilvēku padarījis par bēgļiem, jo ukraiņi vairs nevar dzīvot krievu separātistu kontrolētajās teritorijās un Krievijas faniem vairs nav dzīves Ukrainā.
Daudzi vairs neatceras vai pat nebūs zinājuši, ka Austrumukrainā - jau pēc Krimas aneksijas - konflikta eskalācija sākās tieši Harkovā. Tikai pēc tam sekoja Doņecka un Luhanska. Taču Harkovā zaļajiem cilvēciņiem nesekmējās. Viņi gan veiksmīgi ieņēma domes ēku, taču, kad varas iestādes neizrādīja nekādu pretestību, pie lietas ķērās vietējie nacionālisti - futbola komandas līdzjutēji. Plikiem torsiem, trīssvītriņu treniņbiksēs. Tādi, ko pie mums ierasts dēvēt par urlām. Un tieši viņi patrieca separātistus no savas pilsētas domes. Šis fakts jāpatur prātā, kad tiek apšaubīts brīvprātīgo spēks. Motivācijai ir milzu nozīme. Un jāatgādina arī, ka pirmajos kara gados tieši brīvprātīgo spēkiem bija izšķiroša nozīme, tostarp bataljonam Azov, ko nesen dīvainā informācijas operācijā par fašistiem pataisīja Latvijā bāzētā organizācija Re:Baltica. Tagad Ukrainas armija un iekšlietu spēki ir būtiski auguši, taču brīvprātīgie joprojām ir būtisks spēks, kas uz izlīgumu orientētajai politiskajai varai rada galvassāpes.
Krievija nāks pēc ūdens
Normandijas formāta sarunās ir panākta virkne vienošanos, kas gan visas ir ar «bet»… galā. Ieroči tiek atvilkti arvien tālāk, bet lādiņi upurus tomēr sasniedz. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotāju darbošanās paplašināta no 12 uz 24 stundām diennaktī. Taču novērotāju vidū joprojām ir arī Krievijas pārstāvji. Aizpērn, kad Neatkarīgā bija frontes zonā, ukraiņu virsnieki stāstīja, ka šie EDSO novērotāji patiesībā noplūdina krievu pusei informāciju, kurā brīdī taisīt uzbrukumus un provokācijas. Un šajā karā joprojām ir arī citas dīvainības. Pirmām kārtām jau Ukrainā joprojām nav izsludināts un droši vien arī netiks izsludināts kara stāvoklis. Diplomātiskās attiecības ar Krieviju oficiāli nav pārtrauktas. Pat vīzu režīms nav iedibināts. Ukraina arī nav izstājusies no Krievijas atkarīgo loka - Neatkarīgo valstu savienības. Tas viss, neraugoties uz to, ka Krima ir zaudēta. Krievija tur visu militarizē, un būtiski, ka Ukrainai atņemtas arī turienes gāzes platformas piegulošajos ūdeņos. Arī kontrole Doņeckā un Luhanskā zaudēta. Saspīlējums Azovas un Melnās jūras akvatorijās arvien pieaug. Krievijas karakuģi bloķē Mariupoles un Berdjanskas ostas, tādējādi traucējot Ukrainas eksportu. Un nekas labs pie apvāršņa nerādās, jo anektētajai Krimai šobrīd ir akūts dzeramā ūdens trūkums, un to var atrisināt tikai pieslēgums pie sauszemes tīkliem Ukrainā. Tātad ir gaidāms brīdis, kad krievi dosies pakaļ ūdenim.
Za peremohu!
Mūsu eksperti prognozē, ka šis karš, kas dažādu politisku un militārdiplomātisku apsvērumu dēļ Ukrainas pusē tiek maigi dēvēts par apvienoto spēku operāciju, būs ilgs. Pārāk daudz īstermiņā neatrisināmu, bet eksistenciāli svarīgu jautājumu: valsts valoda un tās lietošana; vēsturiskā izpratne par nacionālo varoni Stepanu Banderu; Golodomoru, kurā padomju vara nomērdēja badā miljoniem ukraiņu; arī reliģija un ukraiņu atteikšanās pakļauties Krievijas patriarhātam; atšķirīgā kultūra.
Tomēr ar visu to, ka daļa teritorijas ir zaudēta un karš turpinās, ir virkne faktoru, kas ukraiņus jau tagad padara par ieguvējiem. Ja ideoloģiski Ukraina agrāk pilnībā piederēja Krievijai, tagad tā vairs nav. Šo dažu gadu laikā būtiski ir cēlusies ukraiņu pašapziņa. Tas ir ieguvums viņu identitātei. Atgūta valoda, kultūra un patiesā vēsture. Vairojies sabiedrības patriotisms. Valsts pārvaldē notiek būtiskas reformas, jo politiskais kurss nosprausts Eiropas Savienības un NATO virzienā.
Ko mēs no tur notiekošā varam mācīties praktiski? Tās ir vismaz trīs lietas: varas iestāžu darbība krīzes apstākļos; kara medicīna, jo mūsu ārsti šādus ievainojumus pārsvarā pētījuši grāmatās; un tad vēl karadarbības vešana. Jo karā cilvēki mācās nesalīdzināmi ātrāk nekā miera laikā.
Kā ukraiņi saka, iemalkojot savu gorilku, za peremohu. Par uzvaru! Un uzkož speķmaizi.
