Šodien zemes klēpī tiks guldīts ievērojamais Francijas valstsvīrs Žaks Širaks – konservatīvais politiķis, kurš savulaik bija samērā skeptisks attiecībā uz Eiropas vienotību, taču vēlāk savas domas mainīja. Ž. Širaks 12 gadus pildīja Francijas prezidenta pienākumus, bet pirms tam 18 gadus vadīja Parīzes mēriju un divas reizes bija arī premjers. Līdzgaitnieki viņu atceras kā izlēmīgu politiķi, kurš nav kautrējies no skarbiem izteicieniem, nedomājot par to, kā tie atsauksies uz viņa tālāko karjeru, savukārt nelabvēļi akcentē korupcijas skandālus, kuru dēļ eksprezidents tika notiesāts.
Oficiālas sēras Francijā ir izsludinātas tikai šodien, kad 86 gadu veco Ž. Širaku apglabās privātā ceremonijā vienā no Parīzes kapsētām, raksta AFP. Taču neoficiāli Francija sēro jau kopš ceturtdienas pēcpusdienas, kad kļuva zināms par bijušā prezidenta nāvi - pieminot viņu, izslēgta Eifeļa torņa nakts iluminācija, bet Elizejas pilī un pilsētas mērijā ļaudis stāvējuši garās rindās, lai varētu paust savu līdzjūtību īpašos albumos. Vakar zārks ar Ž. Širaka mirstīgajām atliekām bija novietots pie leģendārā Invalīdu nama Parīzē un uz to plūda milzīgas ļaužu straumes. Sagaidāms, ka šodien uz piemiņas dievkalpojumu ieradīsies vairāk nekā 30 pasaules valstu līderi, bet brīdī, kad Ž. Širaku apbedīs, visā valstī tiks ievērots minūti ilgs klusuma brīdis.
Ž. Širaka politiskā karjera ir bijusi diezgan raiba. Jaunībā viņu bija aizrāvušas pacifisma un komunisma idejas, un savulaik viņš pat nodarbojies ar komunistu avīzes L'Humanite izplatīšanu, vēsta BBC. Šis posms gan nebija īpaši ilgs, jo pēc pāris ASV pavadītiem gadiem (tur Ž. Širaks bija spiests veikt visdažādākos ne īpaši labi apmaksātus darbus) viņš kļuva par diezgan pārliecinātu konservatoru un nacionālistu - tālaika Francijā šādus ļaudis mēdza saukt par gollistiem jeb prezidenta Šarla de Golla piekritējiem. Savu politisko karjeru Ž. Širaks 1967. gadā uzsāka Korēzē - savu senču un sievas vecāku dzimtenē, kad pirmo reizi tika ievēlēts par parlamenta deputātu. Pirms tam gan viņam, protams, nācās iziet vietējo politiķu teju vai obligāto skolu - valsts pārvaldes institūtu.
Jauno un daudzsološo politiķi ievēroja tālaika Francijas līderi - gan Žoržs Pompidū, kas veicināja viņa virzīšanos uz augšu pa karjeras kāpnēm, gan Valerī Žiskārs d'Estēns, kas 1974. gadā uzticēja tikai 41 gadu vecajam Ž. Širakam premjera amatu. Daudziem politiķiem tas būtu visu sapņu piepildījums, bet Ž. Širaks nebija apmierināts ar to, ka viņa darbību ierobežo prezidents, tādēļ 1976. gadā pameta premjera amatu un pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās galvaspilsētā, kļūstot par Parīzes mēru. Šis postenis bija ne mazāk prestižs, turklāt mēram nebija nepieciešams atskaitīties kādai priekšniecībai.
Tomēr vēlāk politiskās ambīcijas darīja savu. Ž. Širaks reformēja neogollistu kustību, izveidoja jaunu konservatīvo partiju, pāris gadus pildīja premjera pienākumus, kad prezidents bija sociālists Fransuā Miterāns, līdz beidzot 1995. gadā ar trešo mēģinājumu pats kļuva par prezidentu. Viņa valdīšana atmiņā palikusi ar to, ka valsts vadītāja pilnvaru termiņš tika samazināts no septiņiem līdz pieciem gadiem, kā arī ar to, ka Francijas līderis pirmo reizi atzina savu tautiešu (tā sauktās Višī valdības un tās līdzskrējēju) atbildību par holokaustu. 2003. gadā Ž. Širaks aktīvi iebilda pret ASV iebrukumu Irākā, norādot to atbalstošajām Austrumeiropas valstīm, ka tās palaidušas garām lielisku iespēju paklusēt, bet 2005. gadā bija ļoti sašutis, kad vairākums vēlētāju Francijā noraidīja viņa atbalstīto ES konstitūcijas projektu.
