Augusta beigās Kazahstānas galvaspilsētā, kas tagad vairs nesaucas Astana, bet neatkarīgās Kazahstānas pirmā prezidenta Nursultana Nazarbajeva vārdā par Nursultanu, notika ceremonija, kurā tika pasniegtas prezidenta balvas personām, kas pēdējā gada laikā veikušas vislielāko ieguldījumu atomieroču atbruņošanās jomā.
Šogad balvas saņēma starptautiskās kodolieroču izmēģinājumu aizlieguma organizācijas CTBTO izpildirektors Lasina Zerbo un Starptautiskās atomenerģijas aģentūras IAEA ģenerāldirektora Jukija Amano radinieki, jo pats Amano kungs jūlijā ir aizgājis aizsaulē. Pasākumā piedalījās daudz prominentu viesu no dažādām valstīm un runas teica gan pašreizējais Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts- Tokajevs, gan pirmais prezidents Nursultans Nazarbajevs, kam ir neatņemams, ar likumu nostiprināts Nācijas līdera tituls.
Nazarbajevs emocionāli piesātinātā runā stāstīja par milzīgo ļaunumu, ko pagājušajā gadsimtā nodarīja lielvaru bruņošanās sacensība, kuras ietvaros PSRS Kazahstānas stepē veica vairākus simtus virszemes un pazemes atomsprādzienu, nodarot postu videi un cilvēkiem. Viņš pauda bažas arī par mūsdienām, kad notiek dažādu valstu pretstāve un pastāv risks, ka nāvīgie ieroči var nonākt neadekvātu valdību vai teroristu rokās. Nazarbajevs pats ir veicis ieguldījumu atomieroču izmēģināšanas mazināšanā, panākot, lai tiek slēgts Semipalatinskas poligons, kurā PSRS laikā 1949. gadā tika uzspridzināta pirmā padomju atombumba un kopumā 456 bumbas, starp kurām daudzas bija ar desmitiem reižu lielāku iznīcinošu spēku nekā tās, kuras amerikāņi uzmeta Hirosimai un Nagasaki. Turklāt līdz 1961. gadam, kad tika panākta starptautiska vienošanās virszemes sprādzienus vairs neveikt, Semipalatinskas poligonā regulāri tika laistas gaisā atomsēnes, kuru indīgie putekļi izplatījās simtiem kilometru attālumā. Kazahstānas līderu runās vairākkārt izskanēja doma, ka viņi nekad vairs nevēlas atomieročus savā zemē un ir pret to izmēģinājumiem visur citur pasaulē.
Pašlaik Semipalatinska vairs nesaucas tā, bet ir pieņēmusi vēsturisku vietvārdu Semeja. Pilsēta, kurā dzīvo 300 tūkstoši iedzīvotāju, atrodas Kazahstānas ziemeļaustrumos, netālu no Krievijas, Mongolijas un Ķīnas robežām. Pilsēta ir pie Irtišas upes, līdz ar to atrodas auglīgā apgabalā. Bet turpat uz rietumiem sākas neaptverami plaša, neauglīga stepe, kuru padomju bonzas uzskatīja par gana labu, lai lietotu atomizmēģinājumiem un piegānītu vidi ar radioaktivitāti. Semeja pašlaik dzīvo rimtu un radošu dzīvi - tur ir derīgo izrakteņu industrijas uzņēmumi, četras augstskolas un teātris ar paprāvu aktieru trupu. Medicīnas augstskolā ir muzejs, kurā apskatāmi satriecoši eksponāti - visādas formalīnā saglabātas ģenētiskas kroplības, embriji un dzemdību laikā miruši bērni, kam viena acs, smadzenes ārpus galvaskausa, vilkarīkles, Siāmas dvīņi. Nav kādu zinātniski konkrēti pierādītu datu, bet var nojaust, ka pie bagātajā ekspozīcijā redzamā lielā mērā vainojams atompoligons. Tas gan atrodas tālu no pilsētas, bet ļaunumu tomēr ir nodarījis. Ārsti lēš, ka Kazahstānas ziemeļaustrumu rajonos onkoloģisko slimību gadījumu īpatsvars ir 10-15 procentu lielāks nekā pārējā valstī.
«Atomsēne bija skaista un vienlaikus briesmīga,» stāsta kazahs, kas bērnībā to redzējis pa lielu gabalu. Vietējā veco ļaužu pansionātā dzīvo kāds nelaimīgs cilvēks, kam milzu audzējs pārklājis visu seju. Viņa māte esot piecdesmito gadu beigās grūtniecības laikā nejauši paskatījusies uz spožo uzliesmojumu, kad armija izmēģināja kārtējo zinātnieku izgudrojumu.
Kazahstāna, tāpat kā Latvija, ir nospraudusi kursu uz bērnunamu slēgšanu, lai visiem bāreņiem atrastu ģimenes, tomēr pagaidām Semejā bērnudārzs strādā. Kāds desmits bērnu ir ar kaitēm, kas, iespējams, ir atompoligona radītas sekas pēc paaudzēm. Pilsētas vidū ir zaļa sala, kur izveidots parks ar mieram veltītu monumentu centrā - talantīgs tēlnieks radījis simbolisku vēstījumu, kur māte cenšas pasargāt bērnu no atomsēnes.
No Semejas pāris stundu brauciena attālumā atrodas nelielā pilsēta Kurčatova, kas savulaik bija slēgta, slepena un kartē neatzīmēta. Tur padomju laikā bija zinātnieku un militāristu centrs, kur sprādzieni tika plānoti. Pilsētā ir fiziķa Igora Kurčatova, padomju atombumbas tēva, piemineklis, kam uz plāksnes ir paša zinātnieka citāts, cik viņš laimīgs, ka dzimis padomijā un varējis veikt dižos atklājumus. Pilsētā ir muzejs, kurā izvietoti visādi atomfizikas eksponāti - vadības pultis, mērinstrumenti, poligona maketi. Viens no eksponātiem ir liels gabals metāla, kas bijusi bieza caurule, bet kas pēc atrašanās tiešā sprādziena tuvumā izskatās tā, it kā milzis to būtu savirpinājis pirkstos kā papīra gabaliņu. Vēl ir granīts, kuru vairs nevar pazīt kā šo cieto minerālu - sprādziena laikā tas sekundes simtdaļā ir kļuvis šķidrs un atdziestot pārvērties par kaut ko līdzīgu vulkāniskiem pelniem. Zinātnieki savulaik veica visādus eksperimentus, tuvākā un tālākā attālumā no sprādziena epicentra uzbūvējot dažādu veidu betona konstrukcijas, izvietojot militāro tehniku, kas jāpārbauda uz izturību, sadzenot aplokos cūkas, govis, suņus un citus dzīvniekus, lai paskatītos, vai viņi pēc sprādziena paliek dzīvi, cik ļoti viņi cietuši un cik ilgā laikā iet bojā.
Pēc Kurčatovas apmeklējuma nāk pats galvenais - došanās iekšā pašā kādreizējās elles centrā. Profesionālu «stalkeru» - zinātnieku un gidu - pavadībā kopā ar Japānas, Izraēlas, Meksikas, ASV un Itālijas žurnālistu grupu devos ceļā uz vietu, kur PSRS uzspridzināja savu pirmo atombumbu. Zinot, ka Hirosimā un Nagasaki cilvēki pašlaik dzīvo un bēdu nepazīst, esmu mierīgs, domājot, ka pēc tik daudziem gadiem kopš izmēģinājumiem diezin vai saņemšu veselībai bīstamu radiācijas devu. «Stalkeri» skaidro, ka pašā epicentrā gamma staru intensitāte joprojām ir paprāva un tur nedrīkst uzturēties ilgāk par 40 stundām. Taču nepilnas stundas laikā radiācijas deva nebūšot lielāka, kā vienreiz apmeklējot fluorogrāfu. Braukšana uz objektu gan izvēršas ilga un mokoša. Tieši pie iebrauktuves poligonā lokomotīve dzenā turp un atpakaļ vagonus ar oglēm un kaitinoši apstājas tieši uz pārbrauktuves. Mūsu autobusiņam nekas neatliek, kā stāvēt un gaidīt. Neviļus ienāk prātā ģeniālā kirgīzu rakstnieka Čingiza Aitmatova refrēns no romāna Un garāka par mūžu diena ilgst: «Vilcieni šajā pusē gāja no austrumiem uz rietumiem un no rietumiem uz austrumiem… Gar dzelzceļa malām šajā pusē pletās milzīgi tuksnešaini plašumi - Sariozeki, dzelteno stepju vidienes zemes…» Lūk, tagad šo episko ainavu redzu pats savām acīm! Kad beidzot tiekam iekšā poligonā, seko vēl vairāk nekā stundu gara, mokoša kratīšanās pa izdangātu stepes ceļu, līdz beidzot ir redzams tas, ko agrāk nevienai nepiederošai acij nebija ļauts skatīt, - dažādu izmēru betona bunkuri un sienas, kas pārdzīvojušas sprādzienu triecienviļņus. Mūs ietērpj baltos aizsargkostīmos, speciālos zābakos, cimdos, un uz mutes jāliek respiratori. Tas piesardzības pēc un lai ar savām drēbēm neizvestu līdzi kādus putekļus. Jo tuvāk epicentram, jo bailīgāk, un Geigera skaitītājs sāk aizvien nepatīkamāk pīkstēt. Satraukts ir gan japānis Hiroši, gan ēģiptiešu izcelsmes amerikāņu žurnālists Ahmeds, kam ir nācies piedzīvot politiskas vajāšanas un bēgšanas. Epicentrs ir apaļa, pārdesmit metru diametra plata nedziļa bedre ar pusmetru augstu zemes valnīti apkārt. Blakus ir vēl viena dziļāka bedre, ko nezinātājs varētu noturēt par aizaugušu vecupi. Tur savulaik zemzemē tika uzspridzināta bumba ar pārpasaulīgi briesmīgu jaudu. Zemē var atrast «haritončiku» jeb zinātnieka Vladimira Haritonova vārdā dēvētus gabaliņus par stiklu sakusušu smilšu, ko nedrīkst ņemt līdzi, jo no šiem priekšmetiem nāk neliels radiostarojums. Mūs brīdina, ka, ja grābstīsimies pa zemi bez cimdiem, pēc tam jebkurā lidostā var iznākt nepatikšanas, jo aparāti uzrādīs radioaktivitāti. Kazahu zinātnieki pašlaik pēta, kādas ir iespējas sagandēto vidi renovēt - zem stepes vanagu aplidotajiem plašumiem ir milzīgas dabas bagātības - ogles un citi izrakteņi, zemi varētu vēl visādi izmantot, taču tad jānoskaidro, kā to veikt bijušajā poligonā, kura izmērs ir apmēram tikpat liels kā Izraēlas valsts. «Stalkeri» paskatās pulkstenī un paziņo, ka nupat pietiks filmēt un fotografēt, un jālasās projām. Atpakaļceļš jau ir tumsā, pa ceļam redz bēgošu stepes dzīvnieciņu ēnas, un atkal jāgaida, kad beidzot ogļu vagoni beigs manevrēt.
Diezgan jau baisa ekskursija, kas varētu patikt ekstrēmu objektu tūristiem, kam dzīves saturs ir pabūt pamestās, aizliegtās vietās. Šis jau nav vienīgais objekts pasaulē, kur cilvēki šo to izmēģinājuši. Starp pasaules kodolvalstīm krievi ir spridzinājuši 30 procentus atombumbu, amerikāņi savā Nevadas tuksneša poligonā un citur ir uzlaiduši gaisā vairāk nekā pusi visu pasaules sprādzienu. Vēl ar šo pašu nodarbi ir sirgušas vairākas valstis. Atomieroči pašlaik ir arī maniakālu diktatoru rokās. Atomieroču ir tik daudz, lai desmitiem reižu iznīcinātu visu dzīvo uz planētas. Lai gan pietiktu jau ar tikai vienu reizi…
