Krievijas peldošā AES ceļā uz Čukču pussalu

Krievijas pirmā peldošā atomelektrostacija pašlaik ir ceļā no Murmanskas uz Čukču pussalu, kur tā tiks noenkurota pie Pevekas pilsētas. Krievijas varas iestādes uzskata, ka šis ir pietiekami efektīvs paņēmiens, lai ar enerģiju nodrošinātu nomaļus reģionus, kas atrodas ūdenstilpju piekrastē, turklāt neslēpj cerības, ka šādas tehnoloģijas varētu eksportēt. Savukārt ekologi ceļ trauksmi un jau izdomājuši peldošajai AES tādus apzīmējumus kā «Černobiļa uz ledus» un «Kodoltitāniks».

Par Akademik Lomonosov nosauktā spēkstacija ir 140 metru gara un 30 metru plata barža, uz kuras uzstādīti divi KLT-40S kodolreaktori, vēsta BBC. Ar šādiem reaktoriem parasti tiek apgādāti krievu atomledlauži, un katra jauda ir vairāk nekā 35 megavati. Ar abiem reaktoriem pilnībā pietiek, lai nodrošinātu siltumu, apgaismojumu un citu enerģijas patēriņu pilsētai, kurā dzīvo aptuveni 100 000 iedzīvotāju. Pevekā un tās apkaimē pastāvīgo iedzīvotāju skaits ir uz pusi mazāks, taču kodolspēkstacijas saražotā enerģija lieti noderēs šelfa zonā esošo naftas un gāzes ieguves platformu, kā arī Čaunas - Bilibinas šahtu kompleksa nodrošināšanai ar elektrību. RIA Novosti atgādina, ka nelielā Bilibinas AES savu laiku jau ir nokalpojusi, gluži tāpat kā Čaunas termoelektrostacija, kas tiek kurināta ar oglēm.

Ziņu aģentūra AP atgādina, ka šī ir tikai otrā reize vēsturē, kad kāda valsts izšķīrusies par peldošas AES ierīkošanu. No 1968. līdz 1975. gadam ASV peldošā spēkstacija MH-1A nodrošināja nepieciešamo enerģiju Panamas kanāla infrastruktūrai, taču, kā uzsver AP, tās reaktora jauda bija krietni mazāka. Speciālisti dažādās pasaules valstīs ne reizi vien atgriezušies pie šīs idejas, taču galu galā to tomēr noraidījuši, atzīstot šādu enerģijas iegūšanas veidu ne tikai par neefektīvu, bet arī bīstamu, jo dabas stihiju gadījumā peldošā AES ir pakļauta krietni lielākam riskam nekā stacionāra spēkstacija.

Uz šo aspektu norāda arī vides aizsardzības organizācijas, uzsverot, ka avārijas gadījumā tiks piesārņoti plaši Arktikas apgabali, bet nekādas sistēmas, lai novērstu šāda veida avāriju sekas, Krievijai nav. Ekologus dara bažīgus arī Akademik Lomonosov kuģošana no Murmanskas uz Peveku - attālums starp abām pilsētām ir gandrīz 5000 kilometru. Barža, uz kuras atrodas reaktori, nav aprīkota ar dzinējiem, un to tauvās velk trīs velkoņi. «Ja laika apstākļi pēkšņi pasliktināsies, sāksies vētra, pastāv risks, ka barža var sadurties ar kādu no velkoņiem. Tāpat var neizturēt tauvas, un peldošā atomelektrostacija dosies brīvā peldējumā. Kas notiks tad?» Reuters citē Greenpeace Krievijas nodaļas vadītāja Rašida Aļimova sacīto.

Krievijas amatpersonas gan uzsver, ka nekādām problēmām nevajadzētu rasties nedz peldošās spēkstacijas transportēšanas, nedz ekspluatācijas laikā. Lai nogādātu to no Murmanskas uz Peveku, izvēlēts laika apstākļu ziņā pats piemērotākais brīdis, kad Ziemeļu jūras ceļš ir gandrīz brīvs no ledus un arī vētras ir reta parādība, raksta AFP. Transportēšana notiek, ievērojot visus nepieciešamos drošības pasākumus, un velkoņu ātrums nepārsniedz 7 līdz 9 kilometrus stundā. Ja negadīsies kas neparedzēts, Peveku Akademik Lomonosov sasniegs aptuveni pēc trim nedēļām. Tad tā gandrīz 70 vīru lielā apkalpe vēlreiz pārbaudīs abus reaktorus, kuri varētu tikt iedarbināti rudens nogalē. Krievijas valsts korporācijas Rosatom vadītājs Aleksejs Lihačovs norādījis, ka peldošās atomelektrostacijas ekspluatācija nekādus draudus neradīs, jo esot ņemti vērā visi iespējamie apstākļi - gan dabas stihiju, gan cilvēku radīti draudi, raksta AP. Savukārt Krievijas prezidenta Vladimira Putina īpašais pārstāvis vides aizsardzības un transporta jautājumos Sergejs Ivanovs atgādinājis, ka peldošo spēkstaciju vēl tās celtniecības laikā apmeklējuši Starptautiskās Atomenerģētikas aģentūras (IAEA) eksperti, kuriem attiecībā uz ekoloģiju nav bijis nekādu iebilžu vai jautājumu. Rosatom neslēpj, ka jau strādā pie peldošo AES modernizēšanas un plāno šādas spēkstacijas eksportēt - kā potenciālie klienti līdz šim minēti Indonēzija un Sudāna.