Šodien aprit tieši 75 gadi, kopš Parīzē sākās streiks, kas noveda pie Francijas galvaspilsētas atbrīvošanas no četrus gadus ilgušās nacistu okupācijas. Sabiedroto spēki, kas 1944. gada 6. jūnijā bija desantējušies Normandijā, sākotnēji neuzskatīja Parīzi par nozīmīgu uzbrukuma mērķi, tā vietā steidzoties uz austrumiem – uz Berlīni. Taču ziņas par sacelšanos lika šos plānus mainīt, un uz Parīzi tika nosūtīti diezgan nopietni britu, amerikāņu un franču spēki.
«Parīze ir izvarota! Parīze ir salauzta! Parīze ir upurēta! Taču Parīze ir atbrīvota! To atbrīvojuši paši iedzīvotāji!» - tā 1944. gada 25. augustā, uzstājoties Parīzes mērijā, paziņoja viens no franču pretošanās kustības līderiem Šarls de Golls, kurš vēlāk ilgi pildīja Francijas prezidenta pienākumus. Viņa sacītais nebija nekāds pārspīlējums vai lieki komplimenti pilsētas iedzīvotājiem, norāda AFP. Sabiedrotie, kuru starpā bija diezgan maz franču spēku, pēc Normandijas operācijas strauji virzījās uz priekšu, līdz 17. augustam nonākot Orleānā, uz dienvidiem no Francijas galvaspilsētas. «Taču Parīze mūsu kartēs bija tikai izplūdis tintes pleķis, jo pavēle bija virzīties tālāk uz austrumiem un pēc iespējas ātrāk šķērsot Reinu, virzoties uz Berlīni,» savos memuāros rakstījis amerikāņu ģenerālis Omārs Bredlijs.
Tieši šajā brīdī iniciatīvu pārtvēra Parīzes iedzīvotāji. Pēc vietējo komunistu līdera Anrī Rola-Tangī iniciatīvas, kurai pēc neilga pārdomu brīža pievienojās arī Š. de Golla atbalstītāji, 19. augustā Francijas galvaspilsētā tika izsludināts ģenerālstreiks, kas noveda pie sacelšanās un pāris dienu ilgas anarhijas. Zviedrijas ģenerālkonsuls Parīzē Rauls Nordlings spēja pārliecināt nacistu spēku komandieri Parīzē Dītrihu fon Šolicu, ka nepieciešams piekrist īslaicīgam pamieram ar nemierniekiem, un šīs nepilnu stundu ilgās pauzes 19. un 20. augustā deva iespēju pretošanās kustībai mobilizēt savus spēkus. Jau drīz tās pusē bija pārgājusi gandrīz visa vietējā policija, kas iesaistījās cīņā pret nacistiem, citu pēc cita pārņemot vāciešu nocietinājumus un štābus. Pēc arhīvu datiem, ielu cīņās gāja bojā aptuveni 1000 franču pretošanās kustības kaujinieku un 600 civiliedzīvotāju, bet vācu spēki zaudēja vismaz 3200 cilvēkus.
Pāris dienu laikā kļuva skaidrs, ka pretošanās ir devusi rezultātus (starp citu, tieši šajās dienās tika nodibināta mūsdienās labi zināmā ziņu aģentūra AFP), un 22. augustā sabiedroto pavēlnieks Dvaits Eizenhauers deva pavēli par virzīšanos uz Parīzi. Šo spēku priekšgalā apzināti tika izvirzīta ģenerāla Filipa Leklēra vadītā bruņutanku divīzija - viena no nedaudzajām Francijas vienībām, kas bija piedalījusies Normandijas desantā. Galu galā - Francijas galvaspilsētu taču bija jāatbrīvo tieši frančiem.
Interesanti, ka tajās pašās dienās krietni lielāki Francijas spēki desantējās Provansas piekrastē un, sadarbojoties ar sabiedrotajiem, neilgā laikā neitralizēja nacistu kolaboracionistu Višī valdību, ātri pārņemot kontroli pār vairākām Francijas dienvidu pilsētām. Vēsturnieki norāda, ka šis iebrukums, kurā piedalījās aptuveni 250 000 Francijas karavīru (daudzi no viņiem bija Āfrikas koloniju iedzīvotāji), kā arī 200 000 amerikāņu un britu, reizēm tiek nepelnīti piemirsts. Tomēr Višī valdības gāšana valsts dienvidos mobilizēja iedzīvotājus uz sacelšanos galvaspilsētā, bet tā, savukārt, lika sabiedrotajiem mainīt savus plānus un virzīt vairākas armijas uz Parīzi. Galu galā 16 000 vīru lielais nacistu kontingents bija spiests padoties, bet D. fon Šolicu, kurš neizpildīja pavēli un neuzspridzināja Parīzes tiltus un vēsturiskās celtnes, fīrers Ādolfs Hitlers publiski pasludināja par nodevēju.
