Vakar mūžībā aizgājis 49 gadus vecais austrālietis Kristiāns Roziters, kurš pēc krūškurvja infekcijas bija paralizēts un tiesas ceļā panāca lēmumu, kas viņam ļāva atteikties no barojošu vielu ievadīšanas organismā.
Austrālijas eitanāzijas aizstāvji jau uzskata, ka šis gadījums varētu kļūt par precedentu, kas ļautu cilvēkiem, kuri ļoti cieš no kādām slimībām, šo mocību dēļ izvēlēties nāvi.
"Es pateicos visiem, kuri Kristiāna dzīvi viņa pēdējos gados padarīja tik ērtu un cieņas pilnu, cik vien iespējams," sarunā ar BBC sacījis Pērtas veco ļaužu patversmē mirušā K. Rozitera brālis Tims. Gan viņš, gan K. Rozitera advokāts Džons Hemmonds uzsvēruši, ka nāve bijusi tieši tas, ko vairākos negadījumos cietušais K. Roziters vēlējies vairāk par visu.
Augusta sākumā, kad šo lietu skatīja Rietumaustrālijas tiesa, pacients, kuram barības vielas ievadīja pa cauruli tieši kuņģī, savu stāvokli aprakstīja kā "dzīvu elli". "Es esmu Kristiāns Roziters, un es labprāt mirtu. Es esmu kļuvis par sava ķermeņa cietumnieku. Es nevaru pakustēties. Es nejūtu bailes no nāves, bet jūtu sāpes. Es jūtu tikai sāpes," viņš sacīja, pieprasot, lai aprūpes kompānijai Brightwater Care Group tiktu atņemtas tiesības barot viņu piespiedu kārtā. Tiesnesis Veins Mārtins nolēma apmierināt K. Rozitera prasību un paziņoja, ka pacientam ir tiesības pieņemt ārstēšanu vai atteikties no tās, savukārt aprūpes kompānija tiek atbrīvota no kriminālatbildības – ja šo tiesību realizēšana izraisa pacienta nāvi.
Austrālijas pazīstamākais eitanāzijas aizstāvis, viens no grupas Exit International līderiem Filips Ničke paziņojis, ka šis tiesas lēmums ir laba zīme tiem pacientiem, kuri nevēlas, lai viņus baro piespiedu kārtā un kuri ir gatavi mirt. Reuters atgādina, ka F. Ničke palīdzējis no dzīves aiziet vismaz četriem cilvēkiem laikā, kad no 1996. līdz 1997. gadam Austrālijas Ziemeļu teritorijās bija spēkā likums par eitanāzijas atļaušanu nedziedināmi slimiem pacientiem.