30 gadi kopš traģiskajiem notikumiem Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā
Šodien aprit 30. gadskārta kopš traģiskajiem notikumiem Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā, kad Ķīnas varasiestādes pret vairākas nedēļas protestējušajiem civiliedzīvotājiem sūtīja armiju, un demonstrāciju apslāpēšana prasīja simtiem cilvēku dzīvības. Ķīnā šos notikumus nav pieņemts (pareizāk sakot, aizliegts) apspriest.
Taču ārzemju auditorijai paredzētos vēstījumos uzsvērts, ka varasiestādes 1989. gadā rīkojušās pilnīgi pareizi, ko apliecina valsts turpmākais progress. Tikmēr disidenti norāda - neraugoties uz Ķīnas ekonomisko uzplaukumu, ar pilsonisko un citu brīvību ievērošanu valstī pašlaik ir vēl sliktāk nekā 1989. gadā.
Sešu nedēļu protesti
- gadā Ķīnu, kas tolaik nebija starp pasaules attīstītākajām valstīm, piemeklēja strauja ekonomiskā lejupslīde un inflācija, kas gadā sasniedza 30%, atgādina Reuters. 1989. gada 15. aprīlī nomira par reformu piekritēju uzskatītais bijušais komunistiskās partijas līderis Hu Jaobans, un jau pēc divām dienām Pekinas centrālajā laukumā sapulcējās desmitiem tūkstošu cilvēku (pārsvarā studenti), kuri pieprasīja straujākas ekonomiskās un politiskās reformas, kā arī korupcijas un ienākumu nevienlīdzības apkarošanu. Pēc nedēļas studenti, kuri sarīkoja demonstrāciju Hu Jaobana bēru ceremonijas laikā, deleģēja trīs savus pārstāvjus iesniegt valdības amatpersonām petīciju ar izvirzītajām prasībām, taču tika strupi atraidīti. Nākamajās nedēļās protesti pieņēmās spēkā, turklāt ne tikai Pekinā, bet arī citās Ķīnas pilsētās. Par izšķirošu brīdi kļuva 1989. gada 19. maijā notikusī toreizējā komunistu līdera Džao Dzijana un premjera Ļi Pena došanās uz Tjaņaņmeņas laukumu un sarunas ar studentiem, kuri bija uzņēmušies protestu vadību. Pierunāt viņus atkāpties no savām prasībām (tobrīd demonstranti jau bija deklarējuši, ka vēlas arī plašāku demokrātiju un amatpersonu ienākumu atklāšanu) neizdevās, un Džao Dzijans paklusām tika atcelts no amata. Faktisko varu Ķīnā pārņēma premjers Ļi Pens, kurš 20. maijā izsludināja kara stāvokli vairākos Pekinas centrālajos rajonos, vēlāk par to izpelnoties iesauku Pekinas miesnieks (starp citu, Ļi Pens vēlāk premjera amatā nostrādāja līdz pat 1998. gadam).
Maija beidzamajās dienās studenti Tjaņaņmeņa laukumā novietoja aptuveni 10 metrus augstu pašu izgatavotu skulptūru Demokrātijas dievība, kas pēc izskata līdzinājās Ņujorkā esošajai Brīvības statujai. Uz tās bija fiksētas visas viņu izvirzītās prasības. Tiek lēsts, ka aptuveni 100 000 studentu, kuri turpināja piedalīties demonstrācijās, to kulminācijas brīdī pievienojušies vēl ne mazāk kā 900 000 ķīniešu, kuriem komunistu valdīšanas metodes bija apnikušas, raksta Reuters.
Upuru skaits nezināms
Taču arī varasiestāžu pacietībai bija pienācis gals. Naktī uz 4. jūniju pret demonstrantiem tika sūtītas ar tankiem bruņotas armijas vienības, kas ātri vien apslāpēja protestus. Aculiecinieki stāstījuši, ka šajā ofensīvā izmantoti arī šaujamieroči. Pēc divām dienām kāds no Ķīnas Valsts padomes pārstāvjiem televīzijā paziņoja, ka nemieru apvaldīšanas laikā bojā gājuši aptuveni 300 cilvēku, no kuriem lielākā daļa bijuši karavīri. It kā starp citu pieminēta arī 23 nemiernieku bojāeja. Beidzamajos 30 gados Ķīnas varasiestādes tā arī nav paziņojušas, cik cilvēku tonakt gāja bojā Tjaņaņmeņas laukumā un tā apkaimē. Vieni avoti vēsta, ka vairāki simti, citi - ka krietni vairāk nekā tūkstotis, bet kādā britu diplomāta tolaik sūtītā telegrammā minēti pat 10 000 upuru (šo skaitli vairākums vēsturnieku apšauba).
Ķīnā šo notikumu apspriešana joprojām ir tabu, raksta AP, norādot, ka ik gadus valsts mobilizē visus spēkus, lai no interneta un citiem komunikācijas līdzekļiem izdzēstu jebkādas ziņas, kas attiecas un Tjaņaņmeņas laukumā notikušo izrēķināšanos ar protestētājiem. Ne par kādiem piemiņas pasākumiem nevar būt ne runas, bet valsts struktūru pārstāvji, ja arī piemin notikušo, tad vienīgi ārzemnieku zināšanai. Pagājušonedēļ Singapūrā notikušajā forumā Ķīnas aizsardzības ministrs Vei Fenhe, atbildot uz kādu jautājumu, ilgi un gari skaidrojis, ka toreizējā Ķīnas valdība uz «politiskajām nekārtībām» reaģējusi izlēmīgi un pareizi, ko pilnībā apliecina arī tālākā valsts vēsture un kļūšana par pasaules otro (pēc dažiem datiem jau pirmo) ekonomisko lielvaru. Ministrs norādījis, ka 1989. gada pavasara notikumi Ķīnā bijis politiska apvērsuma mēģinājums. «Centrālajai valdībai bija jāapslāpē šie politiskie nemieri, tā bija absolūti pareiza politika. Pateicoties tai, Ķīna spēja saglabāt stabilitāti, un tie, kuri tagad viesojas Ķīnā, sapratīs šo mūsu vēstures daļu,» ministra sacīto citē Reuters. Savukārt ar valdošo komunistisko partiju cieši saistītā avīze Global Times, kas iznāk angļu valodā, vardarbību pret demonstrantiem nosaukusi vien par «incidentu», kas esot «imunizējis Ķīnas sabiedrību pret lielām politiskām nekārtībām». Ja varasiestādes nebūtu pienācīgi reaģējušas uz nemieriem, tad Ķīnu varētu piemeklēt citu tolaik izjukušo komunistisko valstu - PSRS un Dienvidslāvijas - liktenis, uzsver avīze. AFP norāda, ka šis teksts atrodams tikai laikraksta drukātajā versijā angļu valodā, jo Ķīnas iedzīvotājiem par to, kas pirms 30 gadiem notika Pekinas centrā, pēc varasiestāžu domām, neko zināt nevajag.
Milzīgais cietums
Ķīnas ekonomiskā izaugsme un iedzīvotāju labklājības līmeņa paaugstināšanās beidzamajos 30 gados ir neapšaubāms fakts, taču vienlaikus 1989. gada pavasara revolūcijas mērķi un ideāli ir nodoti augstāku algu un komfortablāku dzīves apstākļu vārdā, uzsver gan AP, gan Reuters. Šao Dzjans, kurš 1989. gada pavasarī bija viens no tiem studentiem, kuri sastādīja valdībai adresēto petīciju, bet tagad spiests dzīvot trimdā Londonā, savos izteikumos ir skarbs. «Situācija Ķīnā pašlaik ir daudz, daudz sliktāka nekā 1989. gadā. Ķīnas valdība ir pārvērtusi valsti par milzīgu cietumu,» viņa teikto citē Reuters.
Šādam viedoklim piekrīt arī AP, rakstot, ka politiskā ziņā Ķīna kļuvusi tik represīva kā vēl nekad. Pasaulē daudz tiek apspriesti Ķīnas armijas rīcībā nonākušie modernākie ieroči un šīs valsts vēlme ar aviācijas bāzes kuģu un aizrobežu karabāzu palīdzību palielināt savu ietekmi Klusā un Indijas okeāna reģionos, taču izrādās, ka Aizsardzības ministrijas budžets Ķīnā ir mazāks par iekšējās drošības struktūrām atvēlēto, uzsver aģentūra. Oficiāli liela daļu šo tēriņu tiek novirzīti cīņai pret terorismu un separātismu, kas Ķīnas valdības ieskatā nozīmē teju vai visu Siņdzjanas musulmaņu un Tibetas pamatiedzīvotāju diskriminēšanu. Atklātībā parādījušas ziņas, ka aptuveni miljons Siņdzjanas musulmaņu pašlaik ir internēti un atrodas pārmācības nometnēs, kurās valda bēdīgi slavenās kultūras revolūcijas laiku kārtība. Ķīnas valdība, negribīgi atzīstot šādu nometņu esamību, gan uzsvērusi, ka tajās jaunieši, lai viņus atturētu no pievēršanās radikālajam islāmismam, apgūst noderīgas arodu iemaņas, bet uz nometnēm nosūtīto skaits esot krietni mazāks, nekā vēsta Rietumu mediji.
Ķīnas demokrātija ir tikai fikcija, par ko spilgti liecina pagājušogad notikusī līdera Si Dzjiņpina pārvēlēšana amatā, par balsojot 2970 parlamenta deputātiem, bet pret neesot nevienam, raksta AP. Si Dzjiņpinam papildus tika piešķirtas pilnvaras palikt valsts vadītāja amatā, cik ilgi viņš to vēlas - kaut līdz mūža galam. Kopš Mao Dzeduna laikiem Ķīnā nekas tāds nebija noticis. Varasiestādes regulāri rīko paraugprāvas pret dažāda ranga amatpersonām, taču šī izslavētā cīņa pret korupciju drīzāk atgādina sāncensību pašas elites ietvaros - vienubrīd virsroku ņem vieni klani, citubrīd - citi. Par brīvu informācijas apriti daiļrunīgi liecina jau pieminētais fakts, ka par Tjaņaņmenas laukumā notikušo pirms 30 gadiem nav ļauts izteikties. Tāpat Ķīnas interneta segmentā bloķēta vēl vesela gūzma tēmu, kas varasiestādēm šķiet neērtas, sākot ar Taivānas neatkarības atzīšanu. Kā norāda Reuters, šajā valstī grūti runāt arī par reliģisko brīvību - vietējās varasiestādes liek visdažādākos birokrātiskos šķēršļus kristiešu organizāciju darbībai, bet oficiāli aizliegti arī virkne austrumu valstīs izplatītu reliģisko novirzienu. Taču pats svarīgākais, protams, ir ideoloģija. Ķīna joprojām ir valsts, kurā vienīgā un valdošā ir komunistiskā partija, turklāt visiem ir jāievēro tās ģenerālā līnija. Kaut mazākais mēģinājums iet pret šo straumi beidzas labākajā gadījumā ar sagrautu karjeru, bet sliktākajā - ar nāvessodu vai ilgiem gadiem kādā ieslodzījuma vietā. Pagājušā gada oktobrī par to varēja pārliecināties pat tik respektabla pasaules mēroga organizācija kā Interpols, kuras prezidents Mens Hunvejs vairs neatgriezās Francijā pēc ceļojuma uz dzimteni. Tikai pēc vairākām nedēļām Ķīnas varasiestādes beidzot atzina, ka viņš aizturēts aizdomās par korupciju, taču politologi norāda, ka Mens vienkārši bijis saistīts ar nepareizo frakciju komunistu rindās.