Jaunākais pēc ASV Pentagona pasūtījuma tapušais militārās domnīcas RAND Corporation apskats liecina, ka drošības situācija Baltijas valstīs tiek vērtēta kā ievērojami labāka, nekā tika ziņots 2016. gadā. Atsevišķās jomās gan ir nepieciešami specifiski uzlabojumi, kam aplēsta pat cena – 125 miljoni dolāru. Taču kopumā esam kaujasspējīgi un tāds scenārijs, ka Krievija varētu mums vienkārši izbraukt cauri, noslaukot visu aizsardzību, faktiski nav iespējams.
Toreiz pirms četriem gadiem RAND ziņojums sacēla pamatīgu sašutuma vētru un vienlaikus lika paskatīties, līdz cik nožēlojamam stāvoklim pēdējā desmitgadē novesti Baltijas valstu bruņotie spēki. Centrālā amerikāņu pētnieku atziņa bija šokējoša - Krievijai iebrūkot Baltijas valstīs, galvaspilsētas kristu 36 līdz 60 stundu laikā, Rīgu ieskaitot. Krievijas mehanizētās vienības neapturami virzītos uz priekšu, nodarot Baltijas valstu karavīriem smagus dzīvā spēka zaudējumus. NATO ciestu zibenīgu sakāvi. Visam beigas, un krusts pāri. Taču toreiz amerikāņu pētnieki pat neatbrauca uz Latviju. Pat neapskatījās, ka mums ir upes, tilti, meži. Vēl neviens amerikāņu tanks kopīgu mācību laikā nebija bezcerīgi iestidzis mūsu purvainajās slīkšņās un riteņtehnika Meža Mackeviču poligonā. Viņi teorētiski bija iedomājušies, ka te būtu jākaro tāpat kā Irākā - tanks pret tanku, brigāde pret brigādi. Kam lielāks stroķis, tas otru noslauka.
Mazo vienību taktika
Tagad amerikāņi atbrauca un konstatēja acīmredzamo faktu, ka neatkarīgi no piederības smagā bruņutehnika netiek nost no galvenajiem ceļiem. Tāpēc Latvijas ģeogrāfija ir pateicīga tieši mazo vienību taktikai, un tās efektivitāti konkrētajiem apstākļiem beidzot atzinusi arī NATO virspavēlniecība. Atzinusi, ka Baltijas armijas būs tie pirmie aizsardzības spēki konfliktā ar Krieviju un nebūt ne bezcerīgi.
Domnīcas RAND pētījumu par Krievijas atturēšanu Baltijas valstīs Neatkarīgajai komentēja Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons un Militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins. Pirmkārt, esot jāsaprot, ka ikviena šāda pētījuma secinājumiem līdztekus zinātniskajam pamatojumam ir arī politiski mērķi, kas svarīgi pašam pasūtītājam. 2016. gada pētījumā, no vienas puses, ūdens tika saliets uz Krievijas propagandas dzirnavām, bet, no otras - Pentagons pateica ASV Senātam un Kongresam, ka Baltijas reģionam nepieciešams pastiprinājums. Un pateica arī pašām Baltijas valstīm, kas attiecīgi tika sadzirdēts. Jau otro gadu aizsardzībā tiek investēti vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta. Taču uzkrāto vajadzību apjoms ir ievērojams. RAND pētnieki aprēķinājuši, kādi ieguldījumi būtu nepieciešami Baltijas valstīm iespējamā partizānu kara gadījumā.
Sākums atkal Latgalē
Tieši kara vešanas formāts ir jaunums amerikāņu pētījumā. Septiņi apskatītie scenāriji pieļauj, ka vismaz daļēji Baltijas valstu teritorijas nonāk Krievijas kontrolē, taču sekmīga cīņa ir iespējama, un galu galā agresors tiek padzīts, bet reģionā kopīgiem spēkiem atjaunots un uzturēts miers. Pirmajā scenārijā viss sākas ar zaļajiem cilvēciņiem - kā jau tas notika Ukrainā. Par trigeri jeb formālo konflikta ierosinātāju kalpo rusofobu uzbrukums vietējai krievu kopienai. Te savā tekstā amerikāņi ielikuši atgādinājumu par internetā 2015. gadā pasludināto Latgales tautas republiku. Citā scenārijā straujš Krievijas armijas iebrukums tiek apturēts, iznīcinot tiltus un fiziski apturot pretinieka virzību, gāžot zemē arī ienaidnieka helikopterus. Aplūkota iedzīvotāju evakuācija no kara skartajām teritorijām un darbošanās ienaidnieka aizmugurē. Punktveida triecieni pretiniekam. Arī izlūkošanas un propagandas darbs. Vismaz pētījuma publiskajā sadaļā, situācijai eskalējoties, tā nekādā ziņā netiek atzīta par bezcerīgu.
Cita lieta, ka šāda veida decentralizētai karošanai mazās vienībās nepieciešams attiecīgs tehniskais ekipējums, un tā Baltijas valstu armijām, pēc amerikāņu domām, varētu būt vairāk. No savas puses iespējamo ieguldījumu viņi novērtējuši 125 miljonu dolāru apmērā. Lielākā skaitā būtu nepieciešamas nakts redzamības un sakaru iekārtas, vieglie ieroči, vieglās bruņumašīnas, bezpilota lidaparāti un ieroči to notriekšanai, un visai zīmīgi - arī mīnu sistēmas.
Kaut kā pie mīnām jātiek
Jāatgādina, ka no militārā viedokļa neizskaidrojamu apsvērumu dēļ Latvija ir pievienojusies Otavas konvencijai, kas aizliedz parasto kājnieku mīnu lietošanu. Aizsardzības intereses te nonāk zināmā pretrunā ar Ārlietu resora fanātisko vēlmi iesaistīties visās iespējamās pasaules organizācijās un parakstīt visas iespējamās pasaules konvencijas, kas mūsu valstij nemaz nav vajadzīgas. Vai tā būtu Stambulas konvencija, kasešmunīcijas aizliegums vai universāls aizliegums veikt jebkāda veida karadarbību izglītības iestāžu tuvumā, kas Latvijas gadījumā būtu pilnīgs absurds. Skaidrs, ka izstāšanās no Otavas konvencijas šobrīd ir nereāla, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudznacionālo NATO bataljonu Latvijā vada kanādieši. Tomēr tā gluži nav, ka mīnu lietošana valsts aizsardzībā būtu vispār neiespējama. Konvencija aizliedz tādas mīnas, kas paliek zemē un var uzsprāgt jau pēc karadarbības beigām, nogalinot nejaušus mērķus. Šobrīd tehnoloģijas ir gājušas tālāk, un ir radītas mīnas, kas ar signāla palīdzību vai pēc noteikta laika pašiznīcinās. Dārgākas, bet ar laiku, iespējams, tādas nonāks Latvijas rīcībā. Vēl viens decentralizācijas taktikai atbilstošs amerikāņu ieteikums ir veidot valsts teritorijā slēpņus un nelielas glabātavas - gan munīcijai un ieročiem, gan pirmās nepieciešamības preču, pārtikas, medikamentu u.c. rezervēm. Noprotams, ka aizsardzības resora dienaskārtībā šī ideja ir. Skaidrs, ka X stundā pretinieka pirmie mērķi būs lielās noliktavas un bataljoni. Tāpēc arī svarīgi, lai pēc iespējas lielāka skaita patriotiski noskaņotu iedzīvotāju rīcībā būtu ieroči un viņi mācētu ar tiem apieties. Dienests Zemessardzē šādas prasmes un iespējas sniedz.
Draugi ir stiprajiem
Zīmīgi, ka amerikāņi neanalizē Baltijas valstu armiju uzbūvi. Vienīgi konstatē, kādi uzsvari tiek likti aizsardzībā, un Latvijas gadījumā tā ir konvencionālo spēku, tas ir profesionālās armijas modernizēšana komplektā ar Zemessardzes spēju un skaitliskā sastāva vairošanu. Aizsardzības ministrija jau skaidri pateikusi, ka vismaz tuvākajos piecos gados obligātā militārā dienesta ieviešana Latvijas dienaskārtībā nebūs. Iedzīvotāju iesaisti plānots vairot ar pāreju uz visaptverošās aizsardzības konceptu, kurā faktiski ikviena tautsaimniecības nozare un sabiedriskās dzīves joma līdz pat atsevišķam indivīdam tiks skatīta caur valsts aizsardzības vajadzību prizmu. Tādējādi arī iecerēts vairot pilsoņu lojalitāti un gatavību iesaistīties, jo bez tās būtu naivi cerēt, ka mūs atnāks un izglābs kāds transatlantisks vai šaipusatlantisks labdaris. Valsts sekretārs Jānis Garisons atgādina, ka aukstā kara laikā neviens sabiedrotais nejuta īpašu diskomfortu par to, ka Baltija nonākusi taipus dzelzs priekškaram, un no tā izriet mūsdienīgāka atziņa: «Ja paši būsim vāji, mums ar visu piekto pantu nebūs draugu. Bet šobrīd nepārprotami var just, ka militāri politiskā līmenī attieksme pret Latviju ir jūtami mainījusies. Mums tagad ir kaujas spējīga armija.»
