Apsūdzības noziegumos pret cilvēci šonedēļ izvirzītas bijušajam Rumānijas prezidentam Jonam Iliesku un vairākiem viņa līdzgaitniekiem. Pašlaik 89 gadus vecais J. Iliesku, kurš savulaik bija pārliecināts komunistiskās partijas biedrs, pie varas Rumānijā nonāca pēc sava kādreizējā patrona Nikolaes Čaušesku režīma gāšanas 1989. gada decembrī, un apsūdzības ir saistītas tieši ar šo dienu dramatiskajiem notikumiem, kas prasīja simtiem cilvēku dzīvību.
Par to, ka 1989. gada revolūcija Rumānijā nav noritējusi gluži tā, kā to ilgstoši centās attēlot varas iestādes, kuluāros runāja jau sen, taču bija jāpaiet gandrīz 30 gadiem, lai beidzot būtu iespējams veikt objektīvu izmeklēšanu šajā lietā un, iespējams, atvērt acis miljoniem rumāņu, kuri J. Iliesku joprojām uzskata par varoni.
Izraisīja paniku, lai sagrābtu varu
Rumānijas ģenerālprokurors Augustins Lazars, paziņojot par vairāk nekā trīs gadus ilgušās izmeklēšanas beigšanos, informējis, ka apsūdzēti tiks J. Iliesku, bijušais vicepremjers Gelu Voikans-Voikulesku un kādreizējais Rumānijas gaisa kara spēku pavēlnieks Josifs Russ, raksta AP. Izmeklētāji ir konstatējuši, ka 1989. gada 22. decembrī, kad N. Čaušesku aizbēga no galvaspilsētas Bukarestes, šī trijotne uzurpējusi varu un ar mediju starpniecību izplatījusi dezinformāciju, kas noveda pie panikas izcelšanās un vismaz 862 cilvēku bojāejas. Pateicoties šai dezinformācijai, varu sagrābušajiem izdevies likvidēt N. Čaušesku un viņa sievu Jeļenu, kuri pēc ārkārtas tribunāla sprieduma tika sodīti ar nāvi 25. decembrī.
AFP atgādina, ka 1989. gada nogales notikumi Rumānijā joprojām tiek vērtēti ļoti atšķirīgi. Vairākums sabiedrības piekrīt, ka diktatora N. Čaušesku laiks bija pagājis un viņa režīma gāšana vērtējami pozitīvi. Diktatora režīms saļodzījās pēc tam, kad uzliesmoja tautas sacelšanās Rumānijas rietumu pilsētā Timišoarā, un ne jau velti Rumānijā šos notikumus joprojām dēvē par revolūciju. Taču daudzu ieskatā šīs revolūcijas augļus nolaupīja neokomunistu kliķe, kuras redzamākais pārstāvis bija J. Iliesku, kurš 1989. gada decembrī kļuva par Nacionālās glābšanas frontes vadītāju, vēlāk šo fronti transformējot par ilgus gadus Rumānijā pie varas esošo sociāldemokrātisko partiju - kā allaž uzsvēruši kritiķi, bijušajiem komunistiem.
1989. gada nogalē īstu revolūciju, kas novestu pie demokrātiskas valsts izveidošanas, nobremzējis valdošo komunistu rindās sarīkotais apvērsums, ko vadīja J. Iliesku - šo opozīcijas sen izteikto apgalvojumu tagad apstiprinājuši arī izmeklētāji. Pēc N. Čaušesku bēgšanas viņa piekritēji, kuru skaits ar katru dienu samazinājies, vairs nav radījuši reālus draudus, taču Nacionālās glābšanas frontes interesēs bijis nepieļaut spriedzes mazināšanos, lai attaisnotu stingros pasākumus, kas bija vērsti uz varas sagrābšanu. Tādēļ organizētas provokācijas, kuru rezultātā savstarpējās apšaudēs iesaistījušās pat armijas vienības, kas bijušas noskaņotas pret N. Čaušesku varu. Tāpat šis grupējums nebija ieinteresēts gāztā diktatora tiesāšanā atklātā prāvā, jo tad atklātos arī tā pārstāvju nepievilcīgā loma gadu desmitiem ilgušajos režīma noziegumos pret tautu.
Komunists - karjerists
«Es vienmēr esmu bijis demokrāts, un man nav nekādas saistības ar komunistu muļķīgo rīcību,» reiz sacījis J. Iliesku, tomēr viņa biogrāfija liecina par pretējo. BBC atgādina, ka viņa tēvs, kurš bija dzelzceļa strādnieks, komunistiskajai partijai pievienojies starpkaru periodā, bet pats J. Iliesku jau 14 gadu vecumā iestājies komunistiskās jaunatnes organizācijā un drīz vien kļuvis par pamanāmu tās aktīvistu. Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā viņš kopā ar citiem gados jaunajiem rumāņu komunistiem nosūtīts studēt uz Maskavu un pēcāk lielījies, ka tur sadraudzējies ar nākamo PSRS līderi Mihailu Gorbačovu. Starp citu, ne mazums vēsturnieku N. Čaušesku gāšanu saista ar Maskavas aktivitātēm, bet daži pat apgalvo, ka tieši PSRS galvaspilsētā ticis izraudzīts nākamais Rumānijas līderis.
1956. gadā J. Iliesku jau bija kļuvis par vienu no Rumānijas komjauniešu vadītājiem un personīgi vadīja biedru tiesas pret jauniešiem, kuri neuzmanīgi bija pauduši atbalstu Ungārijas sacelšanās dalībniekiem. Jau tobrīd bija skaidrs, ka J. Iliesku virzību pa karjeras kāpnēm veicina viņa gados vecākais kolēģis N. Čaušesku. Kad 1965. gadā N. Čaušesku kļuva par partijas vadītāju, J. Iliesku tika ne tikai iecelts par Centrālās komitejas locekļa kandidātu, bet viņam arī uzticēja vadīt partijai nozīmīgo aģitācijas un propagandas pārvaldi. Vēl pēc trim gadiem J. Iliesku kļuva par Centrālās komitejas locekli un kādu laiku pildīja Rumānijas jaunatnes lietu ministra pienākumus.
Viņa karjera partijā aprāvās septiņdesmito gadu pirmajā pusē. BBC norāda, ka iemesli, kādēļ J. Iliesku zaudēja N. Čaušesku atbalstu, nav īsti skaidri. Pats J. Iliesku apgalvojis, ka iebildis pret nepotisko režīmu un tā nevēlēšanos veikt nepieciešamās ekonomiskās un politiskās reformas, virzoties uz Ziemeļkorejas valsts pārvaldes formu. Tomēr ļoti iespējams, ka jau tobrīd N. Čaušesku sajutis, ka J. Iliesku negrasās samierināties ar otrā plāna lomu, un atbīdījis potenciālo sāncensi tālāk no varas. No partijas gan J. Iliesku neizslēdza, nerunājot nemaz par stingrākām represijām, un līdz pat 1989. gadam viņš bija viens no tās otrā vai trešā plāna funkcionāriem.
Neokomunisti demokrātu vietā
J. Iliesku atgriešanās uz politiskās skatuves bija ļoti strauja. Nemieri, kas Timišoarā sākās 16. decembrī, ļoti ātri pārņēma visu valsti, turklāt protestētāju pusē pakāpeniski pārgāja arī armijas daļas, bet slepenpolicija Securitate pārstāja pildīt savus pienākumus. Sacelšanās bija stihiska, tā nepaspēja izvirzīt savus līderus, un šo situāciju veiksmīgi savā labā izmantoja komunistiskās partijas otrais ešelons. Pēc N. Čaušesku bēgšanas no Bukarestes Nacionālās glābšanas fronte savā kontrolē pārņēma valsts televīziju, radio un avīzes (neatkarīgu mediju Rumānijā tolaik nebija), un jau drīz visa rumāņu tauta tika pārliecināta par to, ka sacelšanās bijusi veiksmīga, pateicoties J. Iliesku un viņa līdzgaitnieku varonīgajai un pašaizliedzīgajai rīcībai. To, ka patiesībā vieni komunisti atņēmuši varu citiem, noteikti zināja Rietumu īpašie dienesti, taču arī tie šo faktu nesteidza afišēt. Acīmredzot Rietumos cerēja, ka Rumānijā notiks pakāpeniskas politiskas un ekonomiskas reformas pēc PSRS parauga, jo tobrīd neviens nespēja iedomāties, ka pēc diviem gadiem būs ne tikai izjukusi visa Eiropas sociālisma nometne, bet arī sabrukusi Padomju Savienība.
Pēc N. Čaušesku gāšanas J. Iliesku kļuva par Rumānijas nacionālo varoni. 1990. gada februārī parlaments viņu apstiprināja par pagaidu prezidentu, bet 1990. gada maijā notikušajās prezidenta vēlēšanās Nacionālās glābšanas frontes kandidāts ieguva 85% vēlētāju atbalstu. 1992. gadā viņš tika pārvēlēts šajā amatā uz vēl vienu četru gadu termiņu, bet 2000. gadā vēlreiz ievēlēts par prezidentu.
Reformas, kuru neesamību J. Iliesku savulaik esot pārmetis N. Čaušesku, šajos gados tika realizētas ļoti kūtri, un opozīcija uzskata, ka visus šos gadus Rumānijā valdījuši neokomunisti, kuriem atbalstu snieguši bijušie Securitate darbinieki. Neraugoties uz J. Iliesku pārliecinošo uzvaru 1990. gada vēlēšanās, jau tobrīd daļa liberāli noskaņotās sabiedrības uzskatīja, ka revolūcija bijusi vien fikcija, kuras rezultātā pie varas nākusi cita komunistu grupa. Vācu raidkorporācija Deutsche Welle atgādina, ka pirms vairākiem gadiem pret J. Iliesku uzsākta izmeklēšana vēl vienā lietā, kas saistīta ar 1990. gada jūnija notikumiem. Pēc nedēļām ilgušiem liberālās opozīcijas protestiem, kuros tika pieprasīta patiesa demokrātija, prezidents aicināja Bukarestē ierasties un «labējo ekstrēmistu un fašistu dumpi apspiest» ogļračus no valsts reģioniem. Viņi uz šo aicinājumu atsaucās un sarīkoja galvaspilsētā grautiņu, kurā bojā gāja četri un tika ievainoti vairāk nekā 1200 protesta akciju dalībnieki. Šo lietu joprojām turpina izmeklēt Rumānijas kara prokuratūra, un nebūs pārsteigums, ja I. Iliesku tiks izvirzītas jaunas apsūdzības. Iespējams, tieši tāpēc, ka tiek gaidīta šīs izmeklēšanas beigšanās, pagaidām nav paziņots, kad varētu sākties tiesas prāva pret bijušo prezidentu.
