Gan Rietumeiropā, gan ASV, gan citur pasaulē šonedēļ notiek piemiņas pasākumi par godu Pirmā pasaules kara upuriem. Svētdien Rietumu pasaule atzīmē šī kara beigas – rietumu frontē noslēgtais pamiers simboliski stājās spēkā 1918. gada 11. novembrī (gada 11. mēnesī) pulksten 11.00 priekšpusdienā. Kara rezultātā būtiski mainījās ne tikai Eiropas karte, bet daudzviet, piemēram, kontinenta dienvidos un Tuvajos Austrumos, kara uzkurinātie militārie konflikti turpinājās vēl gadiem ilgi. Ne jau velti daļa vēsturnieku uzskata, ka abi pagājušā gadsimta pasaules kari nav jānodala viens no otra – tas bijis viens karš, kas 1939. gada rudenī atsācies pēc ilgstoša pamiera.
Latvijā 11. novembrī svin Lāčplēša dienu, un iemesls, kādēļ mūsu valstī Pamiera diena netiek atzīmēta, ir gaužām vienkāršs. Pirmā pasaules kara kaujas austrumu frontē beidzās jau 1918. gada martā, kad Krievijas boļševiku valdība noslēdza separātu mieru ar Vāciju, nododot Antantes sabiedrotos. Bijušajā Krievijas impērijā tolaik jau bija sākušās iekšējās cīņas, kas atstāja vistiešāko iespaidu uz Latvijas kā valsts likteni, bet notiekošais Francijas un Beļģijas karalaukos šķita kas tāls un netverams.
Kara nogurdinātie
1918.gada rudenī vairāk nekā četrus gadus ilgušais karš jau bija nogurdinājis un novājinājis visas tajā iesaistītās puses - zināms izņēmums bija vienīgi amerikāņi, kuri kaujās Eiropā bija iesaistījušies vien pirms gada, toties paguvuši mobilizēt vairāku miljonu vīru lielu armiju. Vācija savu pēdējo trumpi bija izspēlējusi pirms vairākiem mēnešiem, uzsākot Pavasara ofensīvu (vācieši paši to dēvēja par Ķeizara kauju jeb Kaiserschlacht). Ievērojamu vācu spēku pārsviešana uz rietumu fronti kļuva iespējama pēc tam, kad 3. martā jaunās Padomju Krievijas valdība parakstīja Brestļitovskas miera līgumu un Krievija no kara izstājās. Šī rīcība vēlāk likusi izteikt minējumus par Vācijas ķeizara Vilhelma II un viņa valdības sniegto atbalstu krievu boļševikiem un 1917. gada oktobra apvērsuma finansēšanu.
Šķita, ka kaujās smagi cietušos britu spēkus izdosies atspiest līdz Lamanša šaurumam, kamēr citas vācu armijas jau tuvojās Parīzei, cerībā piespiest Franciju noslēgt pamieru ar Vācijai izdevīgiem noteikumiem.
Vācu karaspēka uzbrukuma vilnis 1918. gada pavasarī bija patiešām varens, un aprīļa vidū Berlīnē valdīja ļoti optimistisks noskaņojums. Šķita, ka kaujās smagi cietušos britu spēkus izdosies atspiest līdz Lamanša šaurumam, kamēr citas vācu armijas jau tuvojās Parīzei, cerībā piespiest Franciju noslēgt pamieru ar Vācijai izdevīgiem noteikumiem. Berlīnē tolaik valdīja pārliecība - ja Parīze kritīs (vai arī tās ieņemšanas draudi kļūs reāli), karš būs noslēdzies ar Vācijas uzvaru, raksta žurnāls AllAboutHistory. Vai tā patiešām būtu noticis, pašlaik atliek vien minēt. Vairums vēsturnieku sliecas domāt, ka pat pēc iespējamās Francijas kapitulācijas briti un amerikāņi turpinātu cīņu, kā tas vēlāk notika Otrā pasaules kara laikā.
Praksē to pārbaudīt nenācās, jo aprīļa nogalē vācu uzbrukums Parīzes virzienā tika apturēts, turklāt lielu lomu tajā nospēlēja tieši amerikāņu spēki, sarunā ar AP uzsvēris vēsturnieks Brūss Melouns. Rietumu frontes mērogiem iespaidīgie teritoriālie ieguvumi vācu armijai bija maksājuši ļoti dārgi - laikā no marta līdz jūlijam tā bija zaudējusi aptuveni 900 000 vīru, un obligātajā karadienestā jau sāka iesaukt 1900. gadā dzimušos jauniešus. Kā jau tas šajā karā, ko tolaik dēvēja par Lielo jeb Tautu karu, iepriekš bija gadījies, jau pēc neilga laika iniciatīvu pārtvēra otra puse, un augustā sabiedrotie uzsāka tā dēvēto 100 dienu ofensīvu, atspiežot vācu armiju aizvien tālāk un tālāk uz austrumiem. Milzīgus zaudējumus šajās cīņās, kas, kā izrādījās vēlāk, bija kara epilogs, cieta abas puses, un aizvien skaļākas kļuva runas par nepieciešamību noslēgt pamieru.
Sarunas un pamiers
Nopietns signāls par to, ka Berlīne ir gatava sarunām par pamiera noslēgšanu, no Vācijas galvaspilsētas pienāca 3. oktobrī, kad Vilhelms II par kancleru iecēla Bādenes princi Maksu, kurš jau sen bija iestājies par kara pārtraukšanu. Jau nākamajā dienā jaunais valdības vadītājs pa telegrāfu sazinājās ar ASV prezidentu Vudro Vilsonu, aicinot uzsākt sarunas. Kā norāda AFP, iemesls, kādēļ šāds priekšlikums tika izteikts tieši ASV, nevis Lielbritānijas vai Francijas līderiem, bija gaužām vienkāršs - gada sākumā Vilsons bija nācis klajā ar pamiera noteikumiem, kas tagad nopietnas sakāves piedzīvojušajiem un iniciatīvu zaudējušajiem vāciešiem šķita ļoti pievilcīgi.
Taču, ņemot vērā situāciju frontē (Vācijas spēki jau gandrīz bija padzīti no okupētās Francijas un Beļģijas), sabiedroto prasības nu bija kļuvušas daudz stingrākas - viņi vēlējās ne tikai bezierunu kapitulāciju (šī bija pirmā reize vēsturē, kad oficiāli tika lietots šis termins, kas būtiski apgrūtināja kara zaudētāju iespējas kaulēties), bet arī ķeizara atteikšanos no troņa. Vilhelms II šādam solim nebija gatavs, un Vācijas puse vilcinājās ar atbildi, kamēr tās armija piedzīvoja aizvien jaunas sakāves un atkāpās. Tikmēr viena pēc otras pamieram (faktiskai zaudējuma atzīšanai) piekrita Vācijas sabiedrotās - jau 29. septembrī šādu vienošanos bija parakstījusi Bulgārija, 30. oktobrī to izdarīja Osmaņu impērija, bet 3. novembrī Austroungārija. Papildu galvassāpes Vilhelmam II sagādāja pašā Vācijā sācies kreiso spēku dumpis, kas jau pēc dažām dienām pārauga revolūcijā. 7. novembrī ķeizars bija spiests piekrist sarunu uzsākšanai un sūtīja uz Franciju valsts ministra Matiasa Ercbergera vadītu delegāciju. Vēlāk publicētajos memuāros vācu politiķis atzinis, ka bijis šokēts, braucot cauri Beļģijai un Ziemeļfrancijai un ceļa malās redzot tikai drupas un gruvešu kaudzes. Vāciešiem, kuri paši nebija piedalījušies karā, tas patiešām varēja būt neierasts skats, jo viņu valsts teritorijai karš bija gājis secen.
8.novembra rītā Francijas spēku komandieris ģenerālis Ferdinands Fošs uzņēma Vācijas delegāciju netālu no Kompjeņas pilsētas - uz sliedēm novietotā vilciena restorānvagonā. Mūsdienās šajā vietā ir ierīkots Pamiera muzejs, un tā kurators Bernārs Letēns sarunā ar AP izskaidrojis iemeslu, kādēļ izvēlēta tik neparasta tikšanās vieta. Ģenerāļa Foša štābs tobrīd bija ierīkots Senlī pilsētā, kas kara gados bija gandrīz pilnībā nopostīta, turklāt labu laiku atradusies Vācijas okupācijas spēku kontrolē. Senlī iedzīvotāji līdz sirds dziļumiem ienīda vāciešus, un garantēt viņu delegācijas drošību Francijas spēki nevarēja. Tā kā fronte tobrīd jau bija samērā dinamiska, Fošs oktobrī bija ierīkojis mobilo štābu vilciena sastāvā, un, šo sastāvu apstādinot teju vai meža vidū, vajadzīgais diskrētums un drošība bija panākami.
Pēc tam, kad vācu delegācija bija uzzinājusi sabiedroto prasības, uz Beļģijā ierīkoto vācu armijas pavēlnieka Paula fon Hindenburga štābu tika sūtīts ziņnesis, lai noskaidrotu, vai tās ir pieņemamas. 9. novembrī Franciju sasniedza jaunas vēstis no Berlīnes - revolūcija Vācijā pieņēmās spēkā, bet ķeizars Vilhelms II bija atteicies no troņa un jau posās trimdā uz Nīderlandi. Vēl pēc dienas no Beļģijas ar maršala fon Hindenburga akceptu piekrist kapitulācijai atgriezās Ercbergera sūtītais ziņnesis, un nākamajā rītā pulksten 5.20 tajā pašā vilciena restorānvagonā tika parakstīta vienošanās par pamieru. Pēc sabiedroto iniciatīvas tika nolemts, ka tas stāsies spēkā pulksten 11.00 priekšpusdienā - saskaņā ar oficiālo versiju, tādēļ, lai paspētu informēt visas karaspēka daļas.
Bezjēdzīgie upuri
Lai gan ziņas par pamiera stāšanos spēkā izplatījās ļoti ātri, līdz pat noteiktajam laikam artilērijas kanonāde abās frontes pusēs ne tikai nerimās, bet pat pieņēmās spēkā, it kā karotāji būtu apņēmušies līdz pamiera sākumam iztērēt visus munīcijas krājumus. Gan vācu, gan sabiedroto snaiperi savu šauteņu tēmēkļos turpināja meklēt mērķus līdz pat pēdējam brīdim, un tiek lēsts, ka vairāki simti cilvēku 1918. gada 11. novembra rītā pilnīgi bezjēdzīgi zaudēja dzīvību karā, kas jau faktiski bija beidzies.
Lai gan pārliecinošs vairākums sabiedroto karavīru un virsnieku ziņas par kara beigšanos uztvēra ar atvieglojumu, netrūka arī kareivīgi noskaņotu ļaužu, kuri uzskatīja, ka karš jāturpina līdz uzvarošām beigām - Berlīnes ieņemšanai. Daži no viņiem alka slavas, ko varēja izpelnīties uzvaru nesošajās kaujās, citi vēlējās atriebties par kritušajiem biedriem. AllAboutHistory citē fragmentu no kāda amerikāņu armijas kapteiņa vēstules sievai: «Žēl, ka mēs nevaram doties uz priekšu un izpostīt Vāciju, nogriezt dažiem vācu bērniem rokas un kājas un noskalpēt dažus viņu sirmgalvjus.» Šī kapteiņa vārds ir Harijs Trumens, un vēlāk viņš kļuva par ASV prezidentu, pašās Otrā pasaules kara beigās pavēlot nomest atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki.
Ne mazāk asinskārs bija amerikāņu spēku komandieris Eiropā Džons Peršings, vēsta AP. Amerikāņu armijas artilērists Hosē de la Luss Saenss savos memuāros rakstījis, ka 11. novembra rītā viņa vienība saņēmusi divas pavēles - no pulksten 11.00 ievērot pamieru, bet līdz tam apšaudīt vācu pozīcijas ar maksimālu intensitāti. Peršinga kareivīgums noveda pie tā, ka prezidents Vilsons viņa vārdu pašrocīgi izsvītroja no Parīzes miera konferences delegātu saraksta.
Jaunās robežas, jauni kari
Pirmais pasaules karš noveda pie milzīgām pārmaiņām pasaules politiskajā kartē, jo tā rezultātā sabruka (viena agrāk, cita vēlāk) četras impērijas - Krievija, Vācija, Austroungārija un Osmaņu impērija. Taču tas nenotika vienā mirklī, un rēķinu kārtošana starp dažādām tautām un valstīm turpinājās vēl gadiem ilgi, Pirmā pasaules kara sekām atbalsojoties arī mūsdienu notikumos. Tie, kuri pagājušā gadsimta pirmajā pusē izdomāja terminu Karš, kas izbeigs visus karus, izrādījās nelabojami ideālisti.
To vai citu iemeslu dēļ vairākas pēckara gados proklamētās valstis nebija dzīvotspējīgas - Moldovu, piemēram, anektēja Rumānija, bet Baltkrievija un Gruzija ātri vien tika piespiestas pievienoties Padomju Krievijai. Eiropas dienvidos par teritorijām karoja Bulgārija, Serbija, Itālija un Grieķija, kas vienlaikus bija ierauta karā ar Osmaņu impēriju. Tika proklamēta Dienvidslāvija, un tikai XX gadsimta nogalē izrādījās, ka tā bijusi bumba ar pamatīgu laika degli. 1989. gadā pēc samta revolūcijas pavisam miermīlīgi noritēja Čehoslovākijas sadalīšanās, taču jāatceras, ka šī valsts jau bija sadalīta Otrā pasaules kara laikā. 11. novembrī savu Neatkarības dienu atzīmē Polija, kas patstāvību atguva tieši 1918. gadā, taču jau 1939. gada septembrī atkal tika sadalīta - pēc iepriekšējas vienošanās daļu šīs valsts okupēja nacistiskā Vācija, bet otru daļu staļiniskā PSRS. Ungārija, beidzoties karam, bija zaudējusi prāvu daļu savas teritorijas, bet mūsdienās nacionālistiski noskaņotā valsts valdība destabilizē situāciju kaimiņvalstīs (sākot ar Rumāniju un Slovākiju un beidzot ar Serbiju un Ukrainu), dāļājot pilsonību tur dzīvojošajiem ungāriem un musinot viņus. Pat pēc Otrā pasaules kara striktu neitralitāti ievērojusī Austrija sākusi piešķirt savas valsts pilsonību Dienvidtirolē dzīvojušajiem - Pirmā pasaules kara rezultātā šī teritorija pārgāja Itālijas rokās.
Osmaņu impērijas sabrukums noveda pie ievērojamas robežu pārzīmēšanas Tuvajos Austrumos. Šīs teritorijas formāli nonāca prezidenta Vilsona izlolotās Nāciju līgas (ANO priekšteces) pārziņā, bet tā piešķīra mandātus, atļaujot Francijai pārvaldīt Sīriju un Libānu, bet Lielbritānijai - Irāku, Jordāniju un Palestīnu. Turklāt robežas tolaik tika vilktas politiķu un ģenerāļu kabinetos, sēžot pie kartēm un neņemot vērā reālo situāciju.
Karā zaudējušās Vācijas liktenis ir atsevišķa stāsta vērts, taču, ja īsumā - nav nekāds pārsteigums, ka Vācijā Pamiera dienu nemēdz atzīmēt, jo 1918. gada 11. novembris nozīmēja ne tikai sakāvi karā, bet arī bija sākuma punkts šīs valsts slīdēšanai katastrofālā bezdibenī, kas 1933. gadā beidzās ar nacistu nākšanu pie varas. Pazemotā, finansiāli izputinātā un dezorganizētā Veimāras republika gan pastāvēja vēl četrpadsmit gadus, taču skaidrs signāls par to, kāds liktenis to gaida, tika saņemts jau 1921. gadā, kad atentātā kā tautas nodevējs tika nogalināts Matiass Ercbergers - politiķis, kurš 1918. gada 11. novembrī vilciena restorānvagonā netālu no Kompjeņas parakstīja vienošanos par pamieru un Pirmā pasaules kara izbeigšanu.
PIRMAIS PASAULES KARŠ SKAITĻOS
* Karš ilga 4 gadus, 3 mēnešus un divas nedēļas - no 1914. gada 28. jūlija līdz 1918. gada 11. novembrim
* Četrām Centrālajām valstīm (Vācijai, Austroungārijai, Osmaņu impērijai un Bulgārijai) vai vismaz vienai no tām karu pieteica 24 pasaules valstis
* Karā piedalījās līdz pat 70 miljoniem karavīru
* Kaujas laukos krita vismaz 8,5 miljoni karavīru, vēl divi miljoni mira no slimībām, bada un citu iemeslu dēļ, bet aptuveni 21,5 miljoni karavīri tika ievainoti
* Lielākos zaudējumus cieta Vācijas (vismaz 1,8 miljoni kritušo) un Krievijas (vismaz 1,7 miljoni kritušo) armijas. Tās arī bija mobilizējušas visvairāk karavīru - attiecīgi 13 un 12 miljonus
* Simt dienu ofensīvā, ko sabiedrotie uzsāka 1918. gada augustā, krita vai tika ievainoti vairāk nekā 1,8 miljoni karavīru. 1918. gada martā Vācijas uzsāktajā Pavasara ofensīvā abu pušu kopējie zaudējumi bija vairāk nekā 1,5 miljoni karavīru, bet Verdenas kaujā, kas ilga gandrīz visu 1916. gadu, abas puses kopā zaudēja vairāk nekā 976 000 karavīru
* Kara gados tika izšauti aptuveni 1,3 miljardi artilērijas lādiņu, un aptuveni 70% kritušo un ievainoto gāja bojā tieši artilērijas apšaudēs
* Gan Centrālo valstu, gan Antantes karaspēks izmantoja ķīmiskos ieročus. Aplēses par indīgo gāzu nogalinātajiem svārstās no 20 līdz pat 90 tūkstošiem cilvēku
* Karagūstekņu skaits pārsniedza 6 miljonus cilvēku
* Rietumu frontes tranšejas stiepās no Lamanša jūras šauruma piekrastes līdz pat Šveicei, un to kopējais garums pārsniedza 40 000 kilometru
* Karš prasīja vismaz 8 miljonu civiliedzīvotāju dzīvības, līdz pat 10 miljoniem cilvēku tā dēļ bija spiesti doties bēgļu gaitās
* Uzvarētāji no Vācijas, kas tika atzīta par kara izraisītāju, pieprasīja 33 miljardus dolāru lielas reparācijas
Avots: AFP, CNN, History.com