Piefrontes pilsētā Berdjanskā ik vakaru nelielā ražotnes ēkā pulcējas daudzas ukraiņu sievas un nedaudzi ukraiņu vīri, lai pītu maskēšanās tīklus. Jau ceturto gadu. Karš ir mainījis daudzas dzīves. Gan tās, kas aizrit ierakumos, gan tās, kas palikušas aiz frontes līnijas.
Neatkarīgajai bija ekskluzīva iespēja kopā ar militārās tuvcīņas organizācijas Tēvijas sargi vīriem nogādāt Ukrainā latviešu vāktos ziedojumus - militāro apģērbu, nakts redzamības iekārtas un darbarīku komplektus. Tieši uz fronti. Taču karš ietekmē ne tikai tos cilvēkus, kuri ieročiem rokā notur trauslās pamiera pozīcijas. Un patiesībā jau nav nekāda pamiera - tur šauj katru dienu un arī mirst ik pa laikam.
Mana mīļā Ļenočka
Dziļāk Ukrainas iekšzemē par austrumos notiekošo karu pirmajā acu uzmetienā maz kas liecina. Ja nu vienīgi sveicienu raidījumi radio, kuros kara šķirtie mīlnieki nodod viens otram sveicienus. «Mana mīļā Ļenočka. Man viss ir kārtībā. Neskumsti, es drīz atgriezīšos,» piemēram, tāds. Teju ikvienā ģimenē kāds tuvs cilvēks ir devies karā, un mājās palicēji savus karotājus atbalsta, kā vien spēj. Kad dēls devās uz fronti, Aneta kopā ar citām ukraiņu mātēm, sievām, meitām sāka organizēt palīdzības vākšanu. Ātri vien kļuvis skaidrs, ka ne visu iespējams nopirkt, taču to var pašu rokām uztaisīt. Un šobrīd jau ceturto gadu brīvprātīgo organizācija Naši Atlanti ik vakaru pulcējas nelielā ražotnes ēkā, lai pītu aizsargtīklus, apmetņus un darinātu lellītes - mazus nieciņus, kas ar labām domām sargā ukraiņu karavīrus kaujās vai palīdz tiem atveseļoties pēc ievainojumiem. (Arī latviešu trijotnei, dodoties uz frontes zonu, tādas tika uzdāvinātas, un savu funkciju tās izpildīja godam.) Aizsargtīkliem ir praktiskāka nozīme - tie nepieciešami, lai maskētu pozīcijas, maskētu autotransportu. Tiem jābūt krāsu ziņā pielāgotiem konkrētajam apvidum. Aneta stāsta, ka Mariupolē ir daudz labības lauku, tur fons gaišāks. Turpretim Luhanskai nepieciešami tumšāki tīkli - apvidus mežaināks. Pēc līdzīga principa tiek darināti apmetņi snaiperiem - ukraiņi tos sauc par kikimorām. Uzvilksi tādu, un ne drons, ne pretinieka snaiperis neredzēs.
Puikam draugu nogalināja, un viņš devās uz fronti. Manas zilās aciņas - četri gadi jau projām.
Dusmīgi mēs esam kļuvuši
Uz koka redelēm nelielajā darbnīciņā karājas aizsargtīkla gaišā versija. Viena tāda uzpīšanai nepieciešamas aptuveni trīs dienas. Bet otrā telpas stūrī stāv sagatave pilnīgi baltam aizsargtīklam. Ziema tuvojas. Aneta stāsta par dēlu, kurš savos 26 gados jau uzkalpojies par vienības komandieri, un acumirklī apraudas: «Puikam draugu nogalināja, un viņš devās uz fronti. Manas zilās aciņas - četri gadi jau projām.» Un tā jūtas ikkatra sieva, māsa, meita, kas ik vakaru nāk uz šejieni pīt bezgalīgos auduma strēmeļu kilometrus. Ir arī pa kādam vīrietim, tomēr lielākoties visi, kam karš ir svarīgs, tiecas tuvāk būt tuvāk frontei. Un vīrieši ir ļoti mainījušies. Viens no brīvprātīgajiem Neatkarīgajai atzīst: «Dusmīgi mēs esam kļuvuši, bet bez tā karot nav iespējams. Ir nepieciešams zināms agresijas līmenis.» Taču sievietēm šo agresiju un vientulību izturēt grūti. Arī nemitīgās bailes. Daudzas neiztur. Šķiras, bet arī šķirtos vīrus nepieciešamības gadījumā turpina aprūpēt. Tā ir sieviešu artava šajā karā.
Kaķi pieklīda, sievas aizgāja
Ļenas vīrs ir stalkers - brīvprātīgais, kurš gādā uz fronti palīdzību. Viņš ir tā kontaktpersona, kas palīdz Latvijas ziedojumiem sasniegt galamērķi. Dažas dienas kopā ar viņa stāstiem ir kā scenārijs trakai piedzīvojumu filmai. Vecais buss esot sacaurumots kā siets. Labi, ka bijis izoderēts ar metāla plāksnēm. Cik reižu ienaidniekam virsū uzskrējis, tomēr vienmēr sveikā ticis cauri. Bet melnais humors pieder pie kara ikdienas, jo var taču nomirt. Nopietni! Arī latviešiem, dodoties no pilsētas uz karadarbības zonu, tā starp citu tiek piedāvāts akmeņkaļa darbnīcā noskatīt sev tīkamākos kapa pieminekļus. Garāmbraucot tie redzami aiz mašīnas loga.
Tā nu šis un citi ukraiņi pa to karu ņemas - bet tikmēr ābeļdārzs aizaudzis, veļasmašīna sarūsējusi, pieci kaķi pieklīduši, bet sieva aizgājusi. Esot piekususi. Taču, ja reiz nepieciešams, viņa tāpat velta visus savus spēkus un atbalstu. Galdi vai lūza no ukraiņu viesmīlības gan turp, gan atpakaļceļa pieturā.
Latviešu pavadonis stāsta, ka tagad karš vairs nav tik asiņains. Bojā iet vidēji tikpat cilvēku, cik avārijās. Arī sabiedrība kopumā ir nedaudz nomierinājusies. Taču, ja valstī atsāksies lielākas nepatikšanas, visiem, kuri karam cauri gājuši, mājās ir ieroči, un visi tos vilks ārā. Cīnīsies. Patiesībā vīri jau esot pieraduši pie vardarbības. Daudzi uz fronti dodas kā uz safari piedzīvojumu - galvu medībās.
«Es pat nespēju iedomāties, ko tie cilvēki darīs bez kara. Un es arī pats nezinu, ko darīšu,» vaļsirdīgi stāsta ukrainis. Pēc visa piedzīvotā uzvilkt čības un sēdēt pie televizora?
Bet pagaidām Ukrainas frontē viss pa vecam. Pamiera līnija gan kartē, gan dabā tikpat kā nemainās. Visi ir noguruši no bezjēdzīgā pingponga un gaida kādu izšķirošāku kustību.