Kāds turpina karot, kāds vāc karošanai nepieciešamas lietas, un kādam šīs lietas jānogādā frontes zonā. Nepastarpināti, jo pretējā gadījumā tās tiks izzagtas, notirgotas un sliktākajā gadījumā nonāks ienaidnieka rīcībā. Militārās tuvcīņas organizācija Tēvijas sargi diviem Ukrainas brīvprātīgo bataljoniem aizvedusi Latvijas iedzīvotāju sarūpētās mantas – nakts redzamības ierīces un militāro apģērbu.
Pamiers Ukrainā ir fikcija. Karš turpinās, tikai tagad tas ir dīvains karš, kam nav nekādas saistības ar modernu karadarbību un izsmalcinātām militārām tehnoloģijām. Nē. Uguns pārtraukšana nozīmē tikai to, ka aizliegts šaut ar lielajiem kalibriem EDSO novērotāju klātbūtnē. Zilās ķiveres dodas mājās 18.00, un tad sākas ugunīgs pingpongs. Strādā snaiperi, strādā mīnmetēji. Turklāt ukraiņu karavīriem ir smagas aizdomas, ka zilās ķiveres, kuru vidū ir daudz krievu, separātistiem piegādā informāciju.
Gruz 200, gruz 300
Arī dienās, kad Neatkarīgajai bija iespēja atrasties frontes zonā Doņeckas apgabalā aiz Mariupoles, tur notika letālas apšaudes. Divi mirušie, trīs ievainotie. Militārajā slengā viņi pārtop par gruz (krava) 200 un gruz 300. Taču ziņās tas neparādās, jo kritušie no brīvprātīgo bataljoniem ir zemākā vērtē nekā regulārās armijas karavīri. Arī pretinieks to zina - gūstā neņem, bet uzreiz nogalina, jo apmaiņā izmantot nevarēs, līķus neatdod. Ukrainas valdība brīvprātīgos kaujiniekus neatbalsta, taču paradoksālā kārtā arī iztikt bez viņiem nevar. Kad armija cieš zaudējumus un aizsardzības līnijā veidojas nenosegti posmi, vietējie komandieri zvana brīvprātīgajiem. Un ir arī citi iemesli un citi uzdevumi brīvprātīgajiem, par kuriem avīzēs rakstīt nedrīkst.
Brīvprātīgie ir dažādi - ir turīgāki bataljoni, ir trūcīgāki, cits legalizējies, cits nē. Azovai tika aizvestas par Latvijas iedzīvotāju ziedojumiem pirktās nakts redzamības ierīces. Savukārt Pravij sektor saņēma apģērbu - kas kuram vairāk vajadzīgs. Sēžot birojā vai maršējot ierindas laukumā, karavīrs formas tērpu patiešām var lietot gadiem ilgi. Taču ierakumos - agresīvos apstākļos - tie ir pāris mēneši, līdz drēbes jāmet laukā. Tāpēc arī četrus gadus pēc Ukrainas kara sākuma kaujiniekiem nepieciešamas pat tik elementāras lietas kā speciālais apģērbs. Ļoti vajadzīgi arī zābaku pārvalki, jo ierakumi ziemā ir dubļaini, un maskēšanas krāsas ieročiem. Cits jautājums, kādēļ Ukrainas valdība ar šiem jautājumiem negrib nodarboties. Atbildes ir vairākas - korupcija, politisko partiju savstarpējās cīņas, arī nelojālo iedzīvotāju augstais īpatsvars. Sevišķi piefrontes pilsētās.
Operācijas norise
Šie paši iemesli arī palīdzības nogādāšanu uz fronti padara par diezgan riskantu pasākumu. Blokpostenī var stāvēt gan lojāls ukraiņu karavīrs, kurš vēl labu ceļu brīvprātīgajiem novēlēs, bet var arī aizdomīgs tips, kurš tiklab izpurinās visu kravu, un tad - dievs vien zina, kas ar mantām un to vedējiem notiks tālāk.
Tādēļ Latvijā domubiedru grupas SOS palīdzība Ukrainas armijai savāktā sūtījuma nogādāšana ikreiz tiek rūpīgi plānota. Iesaistīti vairāki cilvēki, vāktas izlūkošanas ziņas, sarūpētas naktsmājas un nodrošināts arī apvidus transports. Ar parastu ielas auto pa Austrumukrainas ceļiem ir tikpat kā neiespējami braukt saprātīgā ātrumā. Jebkurš Latvijas sliktākais ceļš salīdzinājumā ir gluds kā galds. Bija posmi, kur desmitiem kilometru nācās rāpot zem 20 kilometriem stundā, bet pie lielākām bedrēm un asfalta kunkuļiem pat sēdināt laukā pasažierus, lai klīrenss kaut par dažiem centimetriem palielinātos. Arī ar apvidus auto pārvietošanās nebūt nebija vienkārša. Varēja braukt pa kukurūzas laukiem, taču tuvāk karadarbības zonai un robežpārejai uz pašpasludināto Doņeckas tautas republiku bija arī mīnēti lauki. Nobraukt no ceļa bīstami. Cita mašīna bija nepieciešama arī tādēļ, lai uzmanību sev lieki nepievērstu ar Latvijas numurzīmēm. Gadījumam, ja apturēs, katrā posmā bija izdomāta sava fabula par brauciena galamērķi. Stalkeri - pavadoņi - labi zināja, kas un kam jāstāsta, lai operācija veiksmīgi izdotos. Jo visas kļūdas un neveiksmes tiekot skarbi sodītas. Pašlaik simtiem brīvprātīgo par neatļautu karošanu sēžot ieslodzījumā, un esot arī gadījumi, kad tiesa viņus izdod Krievijai. Vai arī brīvprātīgie tiek noslepkavoti ārpus karadarbības zonas - nesenā laika posmā viens noindēts ar šokolādi, otrs ar medu pie tējas, trešais sadedzināts automašīnā Gērnsijas salā. Turklāt pēdējais bija latvietis - arī gādājis palīdzību uz fronti.
Cirks, ne karš
Neatkarīgajai bija iespēja apmeklēt arī vienu no regulārās armijas - jūras kājnieku bāzes - punktiem pie frontes līnijas. Ienākot nelielajā mājelē, acīs uzreiz krīt liela burka ar bodībilderu pārtikas pulveri un tai līdzās nobērtās granātas. Tiešām spēcinoši. Izlūkvada komandieris kartē parāda pozīcijas un pastāsta, kā tas ir - karot neoficiāli. Papildus lielajam Minskas vienošanās pamieram pašlaik noteikts arī vietējais - ražas novākšanas pamiers. Milzīgie labības lauki gar karadarbības zonu piederot oligarham Renatam Ahmetovam. Tad nu viņš uzzvanījis saviem kontaktiem otrā pusē, lai separātisti uz pāris nedēļām liekas mierā. Daļēji viņi arī paklausījuši - tagad veicot inženiertehniskos darbus - pilnveido ierakumus, lai sekmīgāk varētu slepkavot ukraiņus. Taču snaiperi strādājot tāpat, un provocēšanā tiek izmantota EDSO klātbūtne. Separātisti sāk šaut, ukraiņi atbild, bet, tiklīdz atlido bezpilota novērotājs, separātisti apklust. Un tādējādi 80% pamiera pārkāpumu tiekot fiksēts tieši Ukrainas pusē. «Tas nav karš, bet cirks kaut kāds!» sodās virsnieks.
Kā šis cirks izvērsīsies tālāk? Latvijas palīdzības nodošanā iesaistītie ukraiņi ir pārliecināti, ka bezgalīgi viltus pamiers nevar turpināties. Brīžam viņi bažīgi runā par Krievijas plāniem izdzīt cauri Ukrainas zemei koridoru uz anektēto Krimu. Brīžam atkal par to, ka cilpa ap Putina karotājiem savelkas: «Mēs pēc būtības to karu jau esam vinnējuši, un paldies Putinam par ukraiņu saliedēšanu. Esam tikuši vaļā no nodevējiem. Tas ir kā nogriezt kāju, kurā iemetusies gangrēna. Bet zemi mēs atgūsim, un Krievija mums vēl maksās kompensācijas.» Lai nu tā būtu.
Vēlāk uz atvadām viens no pavadoņiem pateicas latviešiem par sarūpētajām mantām, par palīdzību un brīdina - ja kas līdzīgs sāksies Latvijā, daudz neceremonēties ar separātistiem, bet šaut uzreiz viņus nost: «Palaidīsiet īsto brīdi, un būs jau par vēlu.»
