Taizemiešu pusaudžiem, kurus pēc dramatiskas glābšanas operācijas šonedēļ izdevās atbrīvot no applūdušās alas valsts ziemeļos, nāksies slimnīcā uzturēties vismaz līdz nākamajai nedēļai, turklāt pagaidām viņiem nav atļauts kontaktēties pat ar tuviniekiem.
Ārsti skaidro, ka sākotnēji nepieciešams pārliecināties, ka zēni nav inficējušies ar kādu slimību, jo alās dažādu infekcijas avotu netrūkst. Pat tad, ja izrādīsies, ka izglābto veselības stāvoklis ir teicams, viņus vēl mēnešiem ilgi uzraudzīs psihologi, jo pārdzīvojumi, kas saistīti ar vairāk nekā divas nedēļas ilgo atrašanos pazemē un neziņu par savu likteni, var izpausties visdažādākajās formās.
Tropiskās alas ir īsti potenciāli nāvējošu infekciju perēkļi
Medijiem izplatītā paziņojumā Taizemes Veselības ministrija norādījusi, ka visu divpadsmit izglābto zēnu - jauniešu komandas Mežakuiļi futbolistu - un viņu trenera «fiziskā un garīgā veselība ir normas robežās» un sūdzību par pašsajūtu viņiem neesot, vēsta BBC. Mediķi apstiprinājuši, ka jaunieši ir nedaudz novārguši un katrs no viņiem zaudējis vidēji divus kilogramus svara, kas saistīts ar to, ka deviņas dienas viņiem nācies dzīvot faktiski pusbadā. Thamluanas (Tham Luang) alu kompleksā grupa iegāja 23. jūnijā, bet tikai 2. jūlijā glābējiem beidzot izdevās uziet vietu, kur viņi bija patvērušies no ūdens līmeņa celšanās, un nodrošināt apgādi ar pārtiku, dzeramo ūdeni un citām nepieciešamām lietām. Pusaudžus paglābis tas, ka alā viņi bija plānojuši sarīkot dzīres un atzīmēt kāda komandas biedra 17. dzimšanas dienu, tādēļ bija paņēmuši līdzi krietni vairāk pārtikas nekā šādos pārgājienos ierasts, raksta The Nation. Brīdī, kad ūdens nogriezis atpakaļceļu, treneris Ekapols Ake Čantavongs sapratis, ka sākušās lietavas, ala applūst un nav zināms, cik ilgu laiku tajā nāksies pavadīt, tādēļ licis ekonomēt pārtiku. Zināmu lomu nospēlējis arī tas, ka visi jaunieši (vecumā no 11 līdz 17 gadiem) ir sportisti, kuri regulāri trenējušies un norūdījuši savus organismus.
Taču tā nav garantija, ka viņi bijuši pasargāti no citām briesmām, jo, kā norāda BBC aptaujātie speciālisti, - tropiskās alas ir īsti potenciāli nāvējošu infekciju perēkļi. ASV Nacionālās alu nirēju asociācijas prezidents Riks Markars atgādinājis, ka alās mitinās visdažādākie radījumi, sākot ar putniem un sikspārņiem un beidzot ar grauzējiem, kas var pārnēsāt mikrobus, kas izraisa visdažādākās kaites. Alās dzīvo arī indīgi kukaiņi un sīkas ērcītes, kas pārnēsā tā dēvēto alu drudzi, kas gan ir samērā reta slimība. Plašākai sabiedrībai pagaidām vēl netiek atklāts, vai ilgajā laikā, kas pavadīts pazemē, grupai nācies kontaktēties ar vietējās faunas pārstāvjiem, taču ārsti to noteikti jau noskaidrojuši.
Taču, lai inficētos, tiešs kontakts nemaz nav nepieciešams. «Es esmu gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka puikas ir saķēruši histoplazmozi. Tā ir plaši izplatīta sikspārņu apdzīvotās alās tropiskajos reģionos,» intervijā BBC sacījusi alu pētniece Heizela Bērtone, kuras aizraušanās ir alu mikrobioloģija. Viņa skaidrojusi, ka šo slimību izraisa sēnītes, kas dzīvo sikspārņu un putnu izkārnījumos un vislabāk jūtas siltumā un mitrumā - tieši tādos apstākļos, kādi pašlaik ir Thamluanas alā. Lai inficētos, sēnītēm pat nav jāpieskaras, jo mitrajā alas gaisā ir gana liela to sporu koncentrācija, norādījusi speciāliste. Cits drauds ir Veila slimību izraisošā baktērija Leptospira, kas ūdenī nonāk līdz ar grauzēju urīnu, turklāt cilvēks ar šo kaiti var inficēties ne tikai dzerot ūdeni, bet arī tad, ja netīrais ūdens nonāk uz kādas neaizdzijušas brūces. Interneta ziņu vietne LiveScience.com norāda, ka šāda veida infekciju simptomi nereti parādās mēnešiem ilgi pēc inficēšanās.
Baltimoras Džona Hopkinsa veselības centra pētnieks Amešs Adalja sarunā ar LiveScience.com uzsvēris, ka šādos gadījumos lielākā uzmanība tiek pievērsta dažādām eksotiskām kaitēm, taču ilgstoša uzturēšanās alā var izraisīt arī pavisam vienkāršas saslimšanas, kuras vienalga nepieciešams ārstēt, - kuņģa darbības traucējumus, saaukstēšanos un tamlīdzīgi. Tāpat būs nepieciešams pārbaudīt, vai ilgstošā atrašanās tumsā (grupas līdzpaņemto primitīvo lāpu krājumi beidzās jau nākamajā dienā pēc tam, kad viņi tika iesprostoti pazemē) nav negatīvi ietekmējusi zēnu redzi.
Savukārt psiholoģe Dženifera Vailda, kura ikdienā strādā vienā no Oksfordas medicīnas centriem, norādījusi uz psiholoģiskajiem aspektiem, sarunā ar AFP sakot: «Izglābto piedzīvojumi vēl nav beigušies.» «Pēc šādiem smagiem pārbaudījumiem nereti gadās, ka noteiktos apstākļos cilvēki no jauna pārdzīvo tās pašas izjūtas, kas viņus bija pārņēmušas kritiskajā situācijā,» viņa skaidrojusi. Konkrētajā gadījumā pastāv risks, ka pusaudži nekomfortabli jutīsies tumsā vai telpā ar aizvērtām durvīm, viņi var sākt baidīties no peldēšanas vai pat lietus radītajām skaņām, jo no alas griestiem nepārtraukti pilēja ūdens. Pirmajā mēnesī pēc pārdzīvotā šādi negatīvu atmiņu uzplaiksnījumi nav nekas neparasts, taču, ja tie atkārtosies arī vēlāk, jau būs pamats uztraukties par pēctraumas stresa traucējumiem (PTSD), ko nepieciešams ārstēt. Londonas Karaliskās koledžas psihologs Andrea Denīzs intervijā AFP norādījis, ka cilvēki uz šāda veida pārdzīvojumiem reaģē dažādi - vieni mēdz noslēgties sevī un kļūst drūmi, citi nebeidz priecāties par to, ka laimīgi izglābušies, un izstaro pārspīlētu optimismu, bet trešos tas vispār nekādi neietekmē. Taču prakse liecina, ka bērni un pusaudži šādas situācijas parasti spēj pārvarēt labāk par pieaugušajiem - zināmā mērā arī tādēļ, ka īsti neapzinās, ko nozīmē nāve. Britu psihologs uzskata, ka taizemiešu zēniem izdosies pārvarēt notikušā sekas un ātri atgriezties normālā ikdienas dzīvē. Viņš kā labvēlīgu faktoru minējis to, ka Mežakuiļi jau bijuši lieliski draugi un komanda pirms nokļūšanas izolācijā, kas psiholoģiskā ziņā ļāvis zēniem notiekošo pārdzīvot daudz mierīgāk, nekā tad, ja kāds no viņiem būtu iesprostots alā kopā ar svešiniekiem.