Desmitiem tūkstošiem cilvēku visā Francijā sestdien izgājuši ielās, lai protestētu pret prezidenta Emanuela Makrona iecerētajām reformām, taču Elizejas pils saimnieks paziņojis, ka nekas viņu neapturēšot.
Tas jau bija trešais publiskā sektora streiks kopš Makrona nākšanas pie varas pagājušajā gadā.
Uz demonstrācijām aicinājušas 60 arodbiedrības, politiskās partijas un citas organizācijas, kas nav apmierinātas ar Makrona iecerēm.
Tomēr Parīzes policija ziņo, ka demonstrācijā piedalās vien 21 000 cilvēku, lai gan galēji kreisā arodbiedrība CGT apgalvo, ka galvaspilsētā ielās izgājuši 80 000, bet visā valstī - 250 000.
Iepriekšējā līdzīgā protesta akcijā, kas notika 5.maijā, Parīzē saskaņā ar policijas aplēsēm piedalījās 40 000 cilvēku, bet saskaņā ar CGT apgalvojumiem - 100 000.
Vairāki desmiti cilvēki akcijas sākumā tika aizturēti pie Bastīlijas laukuma.
Policija ziņo, ka daži no viņiem bijuši apbruņoti.
Sestdienas akcija seko otrdien notikušajiem streikiem, kurus organizēja sabiedriskajā sektorā strādājošie, sākot ar sētniekiem un beidzot ar skolotājiem.
Tas jau bija trešais publiskā sektora streiks kopš Makrona nākšanas pie varas pagājušajā gadā.
Sabiedriskā sektora reformas, kuras plānots īstenot nākamgad, paredz plašāku līgumdarbinieku izmantošanu un līdz 2022.gadam likvidēt 120 000 no pašreizējiem 5,6 miljoniem darbavietu.
Daudzi civildienesta ierēdņi baidās pazaudēt savu īpašo statusu un šobrīd līdz mūža beigām garantētās darbavietas, kā tas pašlaik jau notiek ar tiem, kurus no jauna pieņem darbā valsts dzelzceļa uzņēmumā SNCF.
Lai gan SNCF reformas sabiedrība visumā atbalsta, tās izsaukušas sērijveida dzelzceļnieka streikus, kas sākās 3.aprīlī.
Dzelzceļnieki darbu pārtrauc divās no katrām piecām dienām, un otrdien sākās kārtējais streiks, kurš nopietni ietekmēja gan tālsatiksmes ātrvilcienus, gan piepilsētas dzelzceļa satiksmi.
Tomēr Makrons atsakās piekāpties un paudis apņēmību īstenot gan SNCF restrukturizāciju, gan samazināt valdības tēriņus, ko solīja jau savā priekšvēlēšanu programmā.
Francijā ir viens no lielākajiem publiskajiem sektoriem attiecībā pret valsts kopējās ekonomikas apjomu, un tai nav bijis sabalansēta budžeta kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, valsts parādam pietuvojoties 100% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Taču arodbiedrības apsūdz Makronu centienos sagraut publiskos pakalpojumus, kas līdz šim nodrošinājuši lielu skaitu darbavietu un daudzviet valstī kalpojuši arī par pilsoniskās sabiedrības pīlāru.