Gadsimtiem ilgi ēģiptieši Nīlu uzskatījuši ne tikai par vienīgo māti barotāju, bet arī par savu un tikai savu nacionālo bagātību. Tagad situācija mainās, jo savas pretenzijas uz Nīlas augšteces ūdeņu plašāku izmantošanu pieteikušas piecas valstis, caur kurām tek varenā upe. Etiopija, Kenija, Ruanda, Tanzānija un Uganda parakstījušas vienošanos, kas faktiski likvidē Ēģiptes veto tiesības uz Nīlas ūdeņu izmantošanu.
Brūk senie līgumi
Daudzi varbūt to ir piemirsuši, bet Butross Butross Gali, kas pirms kļūšanas par ANO ģenerālsekretāru no 1977. līdz 1991. gadam ieņēma Ēģiptes ārlietu ministra amatu, savulaik jau brīdināja, ka nākamais karš šajā reģionā būšot cīņa par ūdeni. Pagaidām par kara draudiem runāt ir krietni pāragri, taču ir skaidrs, ka Ēģiptei nav izdevies saglabāt to pilnīgi apmierinošo status quo. Proti, 1929. gadā starp Ēģipti un Lielbritāniju (tā tolaik pārstāvēja Ugandas, Tanzānijas, Kenijas un Sudānas intereses) noslēgto līgumu, kas paredzēja, ka Ēģiptei un Sudānai pienākas gandrīz 87% Nīlas ūdeņu. Turklāt Ēģiptei tika piešķirtas tiesības uzlikt veto dažādiem projektiem, kurus bija iecerējušas realizēt upes augštecē esošās valstis, – dambju un sūkņu stacijas būvēm, lauksaimniecības zemju apūdeņošanas projektiem un tamlīdzīgi. 1959. gadā starp Ēģipti un Sudānu tika parakstīta papildu vienošanās, saskaņā ar kuru Ēģiptei ik gadus pienācās 55,5 miljardi kubikmetru Nīlas ūdens, bet Sudānai – 18,5 miljardi kubikmetru.
AFP raksta, ka piecu valstu parakstītais nolīgums par pastāvīgas Nīlas upes baseina komisijas izveidi labākajā gadījumā uzskatāms par modinātājpulksteņa zvanu Ēģiptei, bet sliktākajā – par nāves sprieduma priekšvēstnesi. Proti, varenās upes augštecē esošās valstis likušas saprast, ka vairs nerēķināsies ar Ēģiptes veto, jo tām esot tikpat lielas, ja ne lielākas tiesības uz upes ūdeņiem.
Kaira draud ar tiesu
"Daudziem Ēģiptes iedzīvotājiem ir vecmodīgas idejas, kas balstās uz pārliecību, ka Nīlas ūdeņi pieder Ēģiptei. Taču apstākļi ir mainījušies un mainījušies uz visiem laikiem. Ēģiptei nav jāmēģina apstādināt neapstādināmais, tai ar diplomātiskiem līdzekļiem jāpiedalās risinājuma meklēšanā, kas apmierinātu visus," sarunā ar Al Jazeera sacījis Etiopijas premjerministrs Meless Zenavi. Gan viņš, gan citi līguma parakstītāji atgādinājuši, ka Ēģipte vairāk nekā 10 gadu garumā centusies izjaukt šīs sarunas, taču Nīlas augšteces valstis vairs negrasās vilcināties. Tajās strauji pieaug iedzīvotāju skaits (dzimstība ir augstāka nekā Ēģiptē), palielinās pieprasījums pēc inženiertehniskām būvēm. Nevar arī neņemt vērā, ka globālo klimata izmaiņu dēļ Nīla zaudējusi daļu savu ūdeņu un situācija, kad Ēģiptei pienākas stingri noteikts ūdens daudzums, nozīmē tikai to, ka no tā nākas atteikties upes augšeces valstīm.
Pagaidām gan nekas neliecina, ka Ēģipte gatavotos piekāpties, un tās amatpersonas jau paziņojušas par nodomu apstrīdēt jauno līgumu starptautiskā tiesā. "Mēs savas tiesības aizsargāsim ar juridiskiem un diplomātiskiem līdzekļiem," sarunā ar La Stampa sacījis Ēģiptes ūdens resursu ministrs Mohammeds Allams. Savukārt juridisko un parlamenta lietu ministrs Mufids Kebabs vēlreiz atkārtojis jau sen Ēģiptē iesakņojušos uzskatu: "Neviens nevar apšaubīt mūsu vēsturiskās tiesības uz šiem ūdeņiem. Mums tas ir dzīvības un nāves jautājums." Gan viņš, gan citas Ēģiptes amatpersonas atgādinājušas, ka Nīlas augšteces valstīs iespējams iegūt arī lietus ūdeņus, savukārt gandrīz 80 miljoniem ēģiptiešu upe patiešām ir vienīgais pieejamais dzeramais ūdens.
Jāpiebilst, ka Eiropas Savienības pārstāvis reģionā Marks Franko iebildis pret separāta līguma parakstīšanu, norādot, ka tas var tikai pasliktināt pašreizējās problēmas. BBC savukārt prognozē, ka Ēģiptes taktika būs maksimāli vilcināt laiku, cerot, ka tikmēr, kamēr problēma nebūs starptautiski atrisināta, Nīlas augšteces valstīm neizdosies iegūt nepieciešamo finansējumu saviem projektiem. Turklāt Ēģiptei vismaz pagaidām ir spēcīgs sabiedrotais Sudānas personā, un nav arī dzirdēts, ka kādā no piecām valstīm, kuras parakstījušas vienošanos, jau būtu izstrādāti ievērojami projekti, kas draudētu ar liela ūdens daudzuma atņemšanu Ēģiptei.
Kritiskā situācijā
Reuters gan uzsver, ka arī bez augšteces valstu vienošanās situācija Ēģiptē draud izvērsties kritiska. Pirms nepilna gada publiskotās valdības aplēses liecina, ka 2017. gadā valstij būs nepieciešami 86,2 miljardi kubikmetru ūdens gadā, bet pieejamo resursu daudzums nepārsniegs 71,4 miljardus kubikmetru. Vidējais ūdens patēriņš uz cilvēku, kas vēl 1990. gadā bija 922 kubikmetri gadā, jau pašlaik ir sarucis līdz 860 kubikmetriem un līdz 2017. gadam var samazināties līdz 582 kubikmetriem, bet 2025. gadā nokristies līdz katastrofāliem 337 kubikmetriem. Turklāt jāatgādina – šajās aplēsēs nebija ņemts vērā, ka Nīlas ūdeņu daudzums varētu samazināties kādu tās augštecē veiktu projektu dēļ...
La Stampa gan uzsver, ka pati Ēģipte pret saviem ūdens resursiem neattiecas ar pietiekamu taupību. No Nasera ezera, kas izveidojās pēc Asuānas spēkstacijas dambja būves, ik gadus vienkārši iztvaiko miljardiem kubikmetru ūdens. Neefektīva lauksaimniecība (2007./ 2008. finanšu gadā lauksaimnieki patērēja 83,3% visa Ēģiptes ūdens), fakts, ka iedzīvotājiem ūdens ir bez maksas, milzīgais ūdens daudzums, kas nepieciešams kūrortiem – tas viss nevedina uz domām, ka Ēģipte būtu gatava vitāli nepieciešamo resursu taupīt.
Tiesa, tagad Ēģipte apgalvo, ka ne tikai ir gatava pati racionāli izmantot ūdeni, bet arī iemācīt to darīt citām kontinenta valstīm. Šāda pieeja izraisījusi samērā negatīvu reakciju pat Eiropā – kāds anonīms ES valsts diplomāts sarunā ar BBC pat atļāvies paziņot, ka Ēģiptes augstprātīgā attieksme pret Āfrikas austrumu un centrālās daļas valstīm nereti atgādinot pašas Kairas kritizēto Izraēlas attieksmi pret palestīniešiem.