GADS PASAULĒ: Neatkarības centieni un militāras akcijas

Spānija cenšas apslāpēt Katalonijas neatkarības centienus

Nespējot panākt Spānijas valdības piekrišanu sarunām par plašāku autonomiju un taisnīgāku budžeta līdzekļu pārdali, Katalonijas varasiestādes izšķīrās par radikālāku rīcību. 1. oktobrī provincē tika sarīkots referendums par neatkarību, kura likumību nedz Spānijas valdība, nedz valsts Augstākā tiesa neatzina. Lai gan uz Kataloniju tika nosūtītas citu Spānijas reģionu policijas un Civilās gvardes apakšvienības, izjaukt referenduma norisi tās nespēja, un pārliecinošs vairākums balsojušo atbalstīja neatkarību.

Reģiona valdības vadītājs Karless Pudždemons naivi cerēja, ka Eiropas Savienība pamudinās Madridi sākt tiešas sarunas ar Barselonu par šķiršanās nosacījumiem, tādēļ līdz pat 27. oktobrim Katalonijas parlaments vilcinājās ar neatkarības deklarācijas pieņemšanu, ļaujot valdībai Madridē pilnībā pārņemt iniciatīvu savās rokās. Spānija pirmo reizi piemēroja 1978. gada konstitūcijas 155. pantu, kas dod iespēju sodīt dumpīgi noskaņotās provinces - tika atlaista Katalonijas valdība un parlaments un ieviesta tiešā Madrides pārvalde, faktiski anulējot provinces autonomiju.

K. Pudždemons un četri reģionālās valdības ministri devās trimdā uz Briseli, un pēc atgriešanās Spānijā viņiem draud arests - tāpat kā citām atlaistās valdības amatpersonām, kas jau apsūdzētas par dumpja rīkošanu (daļa no viņiem gan atbrīvoti pret drošības naudu). Tomēr, neraugoties uz Spānijas valdības represijām, 21. decembrī notikušajās Katalonijas parlamenta vēlēšanās atkal uzvarēja partijas, kas atbalsta provinces neatkarību - to deputātiem būs 70 no 135 mandātiem parlamentā.

Scanpix

Vai Tramps ir kremļa ieliktenis?

20. janvārī amatā stājās 45. ASV prezidents Donalds Tramps. Lai gan visa gada garumā viņa administrācija nav veikusi nevienu reveransu Krievijas virzienā, Demokrātu partijas aktīvisti un tā sauktie liberāļi joprojām nespēj samierināties ar Hilarijas Klintones sakāvi vēlēšanās, meklējot pierādījumus tam, ka D. Trampa uzvaru nodrošinājis Kremlis. Faktu, ka hakeri, kas varētu būt darbojušies ar Krievijas valdības ziņu, izzaguši un publiskojuši H. Klintoni kompromitējošu informāciju, apstiprinājuši ASV izlūkdienesti, bet īpašā prokurora Roberta Millera vadītā neatkarīgā komisija secinājusi, ka atsevišķas D. Trampam pietuvinātas personas priekšvēlēšanu kampaņas laikā kontaktējušās ar Krievijas amatpersonām un uzņēmējiem, kuri bauda Kremļa labvēlību. Tomēr apgalvojumi tam, ka D. Tramps par prezidentu ievēlēts, tikai pateicoties Krievijas valdībai, ir tikai emociju līmenī, jo nav ne mazāko pazīmju, ka viņš darbotos Maskavas interesēs - ja, protams, atskaita Baltā nama saimnieka impulsīvo lēmumu atzīt Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu, kas jau nopietni iedragājusi ASV prestižu un ietekmi arābu pasaulē un citās musulmaņu valstīs.

Ziemeļkoreja žvadzina kodolieročus

Aizejošajā gadā Ziemeļkoreja veikusi vismaz desmit starpkontinentālo ballistisko raķešu izmēģinājumus un pirmo reizi vēsturē izmēģinājusi arī ūdeņraža bumbu. Kima Čenuna režīms apgalvo, ka tagad tā rīcībā ir kodolieroči, ar kuriem iespējams apdraudēt visu ASV teritoriju. Vairākums militāro ekspertu norāda, ka Ziemeļkorejas kodolieroču programma joprojām saskaras ar tehniskām problēmām, kuru dēļ šīs valsts rīcībā esošo kodolarsenālu par pilnvērtīgu uzskatīt pagaidām nevar, tomēr atzīst - Phenjanas progress šajā jomā ir negaidīti straujš. Atšķirībā no ASV prezidenta Donalda Trampa, kurš atklāti draudējis pret Ziemeļkoreju vērsties ar militāriem līdzekļiem, Krievijas un Ķīnas amatpersonas mudinājušas uz dialogu, taču arī šāda pieeja nav devusi cerēto rezultātu. Gada nogalē ANO Drošības padome pret Ziemeļkoreju noteica vēl stingrākas ekonomiskās sankcijas, kuru mērķis ir mazināt jau tā nelielo Ziemeļkorejas eksporta potenciālu. Phenjana uz to atbildēja ar paziņojumu, ka uzskata šīs sankcijas par karadarbības paveidu. Saspīlējums un kara draudi Korejas pussalā izraisījuši bažas par nākamgad Phjončhanā paredzēto ziemas olimpisko spēļu norisi. Spēlēm Dienvidkorejā jāsākas 9. februārī, taču, ja situācija saasināsies, rietumvalstis ar ASV priekšgalā varētu rekomendēt saviem sportistiem nedoties uz bīstamo reģionu.

Makrons - jauns spēlētājs uz Eiropas politiskās skatuves

Gadu desmitiem ilgi Francijas politikā bija dominējuši divi spēki - konservatīvie un sociālisti, taču šogad šo kārtību izjauca 39 gadus vecais Emanuels Makrons, kurš pirms prezidenta vēlēšanām sevi pieteica kā centristu pārstāvi. Balsošanas otrajā kārtā E. Makrons pieveica Nacionālās frontes līderi Marinu Lepēnu un 14. maijā stājās amatā, kļūstot par jaunāko prezidentu Francijas vēsturē. Šā panākuma spārnota, E. Makrona izveidotā partija La Republique En Marche! uzvarēja arī jūnijā notikušajās parlamenta vēlēšanās, politiskās pieredzes trūkuma negatīvo efektu mazinot ar sociālistu un konservatīvo pārbēdzēju piesaistīšanu. Partijai jau izdevies izpildīt vienu no skaļākajiem priekšvēlēšanu solījumiem un veikt ilgi gaidītās reformas darba likumdošanā, kuru mērķis ir paaugstināt Francijas uzņēmumu konkurētspēju. E. Makrons nācis klajā arī ar ambiciozu plānu reformēt eirozonu un ierosinājis veidot kopīgu eirozonas budžetu un iecelt finanšu ministru. Šā projekta realizēšana gan iestrēgusi, jo ar negaidītām grūtībām saskārusies E. Makrona potenciālā sabiedrotā - Vācijas kanclere Angela Merkele. Pēc šķietami drošās konservatīvo (CDU/CSU) uzvaras 24. septembra vēlēšanās viņai tā arī neizdevās izveidot koalīciju ar Zaļajiem un Brīvajiem demokrātiem, un tagad uzsāktas sarunas par tā sauktās Lielās koalīcijas turpināšanu ar sociāldemokrātiem.

Islāma valsts cieš militāru sakāvi

Starptautiskā teroristu grupējuma Islāma valsts kontrolē Irākā un Sīrijā palikuši vien aptuveni 2% no teritorijas, ko tā kontrolēja tieši pirms gada, decembrī paziņojis Pentagons. Radikālie islāmisti šogad ir padzīti no nozīmīgākajiem atbalsta punktiem - Mosulas, Rakas un Deirezzoras. Par militāro uzvaru pār Islāma valsti paziņojuši ne tikai Irākas premjers Haiders al Abadi un Irānas prezidents Hasans Rouhani, bet arī Krievijas līderis Vladimirs Putins, kurš decembra sākumā ieradās Krievijas gaisa kara spēku bāzē Sīrijā un paziņoja, ka Maskava sāk izvest savu kontingentu no šīs valsts. Uzvara pār Islāma valsti noteikti aktualizēs domstarpības starp Sīrijas prezidenta Bašara Asada piekritējiem un pretiniekiem, jo šā konflikta risināšanā nekādu būtisku diplomātisku progresu nav izdevies panākt. Militārā sakāve Sīrijā un Irākā gan nenozīmē Islāma valsts likvidēšanu, jo pastāv bažas, ka dzīvi palikušie kaujinieki pārdislocēsies uz kādu citu valsti, kas kļūs par kārtējo karsto punktu - kā apdraudētākie reģioni tiek minēta Ziemeļāfrika un Centrālāzija, pastāv arī bažas par to, ka Eiropā atgriezīsies tie radikāļi, kuriem ir Eiropas valstu pases, un Veco pasauli gaida jauns teroraktu vilnis.