Somija svin valstiskuma simtgadi, svētkiem tērē 19 miljonus eiro
Kopā – tāds vienkāršs, taču daudznozīmīgs moto izvēlēts Somijas valstiskuma simtgades svinībām, kuru kulminācija ir šodien, kad aprit 100 gadu, kopš toreizējās Krievijas sastāvā esošās lielkņazistes parlamenta vairākums atbalstīja neatkarības deklarāciju.
Vairākos desmitos pasaules valstu, arī Latvijā, atsevišķas celtnes šajās dienās izgaismotas zili baltajās somu karoga krāsās, bet pasaules mediji atgādina par Somijas pārvarētajām grūtībām un veiksmes stāstu, īpašu uzmanību pievēršot somu prasmei pēc Otrā pasaules kara sadzīvot ar lielo austrumu kaimiņu - sākumā Padomju Savienību, bet tagad Krieviju.
SVINĪGĀ SĒDE. Somijas parlamenta deputāti pirms svinīgās sēdes, kas veltīta valsts simtgadei / Reuters
Raidsabiedrība Yle vēsta, ka beidzamā gada laikā visā valstī realizēti aptuveni 5000 dažādu projektu, kas saistīti ar neatkarības simtgades atzīmēšanu. Premjerministra kancelejā izveidots īpašs šo svētku birojs, kura vadītājs Peka Timonens informējis, ka svētku pasākumu kopējais budžets ir 19 miljoni eiro, turklāt pirmie asignējumi svinībām tika piešķirti jau 2013. gadā. Saskaņā ar viņa teikto, tā vai citādi pasākumu rīkošanā iesaistīti vairāk nekā 600 000 no aptuveni 5,5 miljoniem valsts iedzīvotāju, bet socioloģiskās aptaujas liecina, ka 80% Somijas iedzīvotāju uzskata par svarīgu apmeklēt vismaz kādu no šiem pasākumiem. «Neatkarības simtgade ir mūsu paaudzes nozīmīgākie svētki,» uzsvēris P. Timonens.
The Wall Street Journal uzsver, ka beidzamo 100 gadu laikā somiem vienu no Eiropas nabadzīgākajiem nostūriem izdevies pārvērst par valsti, kas ir starp bagātākajām, vienlīdzīgākajām un konkurētspējīgākajām visā pasaulē. Taču šis ceļš nav bijis vienkāršs, turklāt jāatceras, ka arī proklamēt neatkarību un iegūt starptautisku atzīšanu Somija spēja vien diezgan veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ. Kopš XIII gadsimta šajā zemē bija saimniekojuši zviedri, bet 1809. gadā kontroli pār Somiju pārņēma Krievijas impērija. Lai gan Somijai bija piešķirta autonomija un lielkņazistes statuss, maz ticams, ka tai būtu izdevies kļūt neatkarīgai, ja 1917. gadā netiktu sarīkots boļševiku apvērsums Krievijā. Somijā netrūka kreisi noskaņotu aktīvistu, kuri uzskatīja, ka nekāda neatkarība nav nepieciešama un lielkņazistei jāpaliek Padomju Krievijas sastāvā. Līdz pat 1918. gada maijam Somijā plosījās pilsoņu karš, un neatkarības piekritējus paglāba vien tas, ka Krievijas boļševiki šīs bijušās impērijas nomales noturēšanai savā kontrolē nespēja veltīt pietiekamu uzmanību, jo viņiem galvenokārt rūpēja pašu varas noturēšana.
1918. gadā Padomju Krievija atzina Somijas neatkarību, taču boļševiku līderis Ļeņins esot bijis pārliecināts, ka tā nebūs ilga - pēc viņa domām, agri vai vēlu Somiju gaidīja revolūcija, pēc kuras tā pievienosies padomju valstij. Ļeņins pārrēķinājās, jo jaunā Somijas valdība, apzinoties sabiedrību šķeļošās pretrunas, ķērās pie reformām un paveica daudz ko no tā, ko solīja boļševiki - tikai krietni civilizētākā un nepārspīlētā veidā. Iespējams, ka tieši tad tika likti pamati vienlīdzībai un tā dēvētajam skandināvu sociālismam, un, kad 1939. gadā Ļeņina pēctecis Staļins uzsāka Ziemas karu ar mērķi atņemt Somijai daļu Karēlijas, ziņas par somu varonīgo pretošanos ar sajūsmu tika uztvertas visā pasaulē. PSRS uzbrukums piespieda Somiju Otrā pasaules kara gados starp diviem ļaunumiem par sabiedrotajiem izvēlēties nacistus, kuriem vismaz nebija nodoma okupēt valsti. Rezultātā Somija bija starp Otrā pasaules kara zaudētājiem un saskaņā ar 1947. gada Parīzes līgumu bija spiesta maksāt milzīgas reparācijas Padomju Savienībai.
The Wall Street Journal uzsver, ka pēckara gados Somijai nācies mobilizēt visus savus resursus, lai izmaksātu reparācijas, un tas devis pozitīvu efektu - attīstoties rūpniecībai un inovācijām, pieaugot darba ražīgumam, palielinājies arī pieprasījums pēc augstāk kvalificēta darbaspēka, kas savukārt nozīmēja izglītības kvalitātes kāpumu. Vienlaikus liela uzmanība pievērsta arī iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai un dzimumu līdztiesībai. Mūsdienās pieņemts smīkņāt par tā dēvēto finlandizāciju un pēckara Somijas prezidenta (no 1956. līdz 1982. gadam) Urho Kekonena sirsnīgajām attiecībām ar PSRS līderiem, taču toreizējā ģeopolitiskajā situācijā Somijai nemaz īsti nebija citas izvēles. Turklāt nosacītā draudzība ar Maskavu veicināja valsts ekonomisko izaugsmi - no PSRS importētās izejvielas (lielākoties celuloze) Somijā tika pārstrādātas precēs ar augstu pievienoto vērtību. Kad pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā PSRS sabruka, arī Somiju piemeklēja ekonomiskā krīze, jo PSRS bija tās lielākais ekonomiskais partneris, taču Somija spēja ļoti ātri pārorientēties, 1995. gadā pievienoties Eiropas Savienībai, taču atšķirībā no Baltijas valstīm un bijušajiem PSRS satelītiem Varšavas blokā nepretendējot uz iesaistīšanos NATO.
Somija stingi ievēro pēckara gados izstrādāto ārpolitisko kursu, kas ir pavisam vienkāršs - lieki nekaitināt austrumu kaimiņu, ar kuru ir 1340 kilometrus gara kopīgā robeža (garāka nekā jebkurai citai ES dalībvalstij). Tādēļ nav pārsteigums, ka arī pašlaik, saskaņā ar Yle veiktās aptaujas datiem, tikai 21% Somijas iedzīvotāju ir gatavi atbalstīt valsts pievienošanos NATO, jo saprot, ka Maskavā to uzskatīs par provokāciju. AFP atgādina, ka Somija jau kopš 1994. gada piedalās NATO programmā Partnerattiecības mieram, šīs valsts karavīri pabijuši misijās gan Balkānos, gan Afganistānā un regulāri piedalās kopīgos manevros kopā ar Ziemeļatlantijas bloka spēkiem, beidzamajos gados valsts ir ievērojami palielinājusi aizsardzības budžetu, taču oficiālu iestāšanos aliansē vairākums politiķu uzskata par nevajadzīgu.