NASA rosina dzesēt Jeloustonas supervulkānu

Šonedēļ relatīvi nelielā attālumā Zemei pašausies garām prāvs asteroīds, kura tuvošanās kārtējo reizi izraisījusi diezgan lielu ažiotāžu un pat bailes. Taču vēl lielāki draudi mūsu civilizācijai slēpjas burtiski zem kājām – tie ir vairāk nekā 20 supervulkāni, kas atrodas dažādos planētas nostūros. Par laimi, to pilnvērtīgi izvirdumi nav bieži un notiek vidēji reizi vairākos simtos tūkstošu gadu.

Taču amerikāņu zinātnieki uzskata, ka šādām potenciālām katastrofām jāgatavojas laikus, un ierosina sākt ar slaveno Jeloustonas supervulkānu, ierīkojot tā dzesēšanas sistēmu. Šis projekts gan ir ne tikai dārgs, bet arī riskants.

EIROPAS DRAUDS. Flegrejas lauku supervulkāna izvirdums Itālijā var radīt katastrofālas sekas visā Eiropā / Scanpix

Karstums uzkrājas

Jeloustonas nosaukums parasti asociējas ar gleznaino nacionālo parku, kas atrodas Savienoto Valstu ziemeļrietumos. Taču potenciāli tā ir viena no bīstamākajām vietām ASV, jo daļa parka atrodas virs aptuveni 80 kilometrus garas un 20 kilometru platas supervulkāna kalderas, raksta International Business Times. Šī milzīgā ieplaka izveidojusies pēc beidzamā lielā izvirduma, kas notika pirms aptuveni 640 000 gadu, un šajā laikā pazemē atkal uzkrājušās milzīgas sakarsētas magmas masas, kas kādā brīdī var izlauzties mūsu planētas virspusē.

ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) Reaktīvās kustības laboratorijas pētnieks Braiens Vilkokss intervijā BBC stāstījis, ka Jeloustonas karstie geizeri un ūdens avoti, kā arī plaisas zemē, no kurām regulāri izlaužas tvaiks, palīdz novadīt atmosfērā aptuveni 60 līdz 70 procentu karstuma, kas uzkrājas dzīlēs. Taču magmas kameras turpina uzkarst, un kādā brīdī pienāks kritiskais moments, kad šķidrās lavas masa izlauzīsies virspusē jeb, citiem vārdiem sakot, notiks vulkāna izvirdums. Lai to novērstu, nepieciešams mazināt sakaršanas ātrumu, un B. Vilkoksa vadītā zinātnieku grupa nākusi klajā ar šķietami vienkāršu ierosinājumu - uzsākt magmas kameru dzesēšanu. Viņu ierosinājums ir izveidot aptuveni 10 kilometrus dziļus urbumus, pa kuriem dzīlēs iesūknētu aukstu ūdeni un izsūknētu līdz 350 grādiem pēc Celsija sakarsušu ūdeni, ko būtu iespējams izmantot kā izejvielu ģeotermālajai spēkstacijai, kas būvējama virs kalderas. Sarunā ar BBC B. Vilkokss gan atzinis, ka šis projekts ir tikai sākuma stadijā, un tā realizēšana nebūs tik vienkārša, kā tas varētu izklausīties.

Riskanti un dārgi

Pirmais un pats svarīgākais uzdevums ir veikt precīzus aprēķinus, lai, uzsākot šī projekta realizēšanu, nepanāktu pilnīgi pretēju efektu cerētajam - proti, nesāktos vulkāna izvirdums. Amerikāņu zinātnieks atzinis, ka risks pastāv, un tas ir diezgan liels. Piemēram, ja urbuma gals atradīsies tieši virs magmas kameras, dzesēšanas mēģinājums var beigties ar to, ka iesūknētais ūdens momentā pārvērtīsies tvaikā un tā radītais spiediens sašķels plāno iežu kārtu, kas atrodas virs magmas kameras, izraisot eksploziju un izvirdumu. Lietderīgāk būtu magmas kameru dzesēt no sāniem un apakšas, kas tehniski ir iespējams.

Taču, lai urbumus veiktu pareizās vietās, nepieciešami ļoti smalki seismiskās tomogrāfijas pētījumi, lai pavisam precīzi noteiktu magmas kameras novietojumu un robežas. Diezgan ievērojamas ir arī šī projekta izmaksas - jau pašlaik B. Vilkoksa un viņa kolēģu sarēķinātā tāme sasniedz 3,46 miljardus dolāru, bet prakse liecina, ka tik vērienīgiem pasākumiem nepieciešamā finansējuma apjoms mēdz pieaugt ļoti būtiski. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka amerikāņu zinātnieku rosinātais projekts nesola ātru atdevi. Proti, dzesēšanas rezultāti būs jūtami labākajā gadījumā kādus desmit gadus pēc urbuma ierīkošanas. Tas būtiski mazina atbildīgu amatpersonu vēlmi pieņemt politiskus lēmumus, kādi šī projekta realizēšanai pavisam noteikti ir nepieciešami (kaut vai tāpēc, ka kaldera atrodas nacionālā parka teritorijā). Arī B. Vilkoksa ideja par samērā lētas ģeotermālās enerģijas iegūšanu var nešķist pietiekami pievilcīga, jo kurš gan var prognozēt, kāda situācija enerģētikas tirgū būs pēc desmit vai vairākiem desmitiem gadu, norāda International Business Times. Iespējams, tobrīd enerģiju saražot jau būs iespējams daudz lētāk un izdevīgāk.

Beidzamo gadu desmitu laikā dažādas zinātnieku grupas visā pasaulē ne reizi vien modelējušas supervulkānu izvirdumu scenārijus, un visi no tiem ir vairāk vai mazāk draudīgi. Piemēram, Jeloustonas supervulkāna izvirdums, ja tas būs tikpat spēcīgs kā pāris iepriekšējie, var momentā prasīt 87 000 cilvēku dzīvību un divas trešdaļas ASV teritorijas vismaz uz desmit vai dažiem desmitiem gadu padarīt cilvēku dzīvei nepiemērotas, raksta The Daily Express. Šis gan nav stratovulkāns, kas nozīmē, ka tā pelni netiks izmesti atmosfēras augšējos slāņos, līdz ar to nav sagaidāma vulkāniskās ziemas iestāšanās uz visas planētas, taču lielā daļā rietumu puslodes pelni noteikti uz pāris gadiem aizsegs Sauli, sekmējot vidējās temperatūras pazemināšanos.

Ne mūsu dzīves laikā?

«Jeloustonas vulkanoloģijas observatorijas, ASV Ģeoloģijas pārvaldes un neskaitāmu ASV universitāšu pētnieki nenolaiž acis no potenciālās katastrofas iespējamā vaininieka,» raksta žurnāls Vokrug Sveta, norādot, ka jaunākās satelītu tehnoloģijas ļauj ar lielu precizitāti fiksēt iežu kustību, norisēm planētas dzīlēs seko līdzi ar seismogrāfi, masu spektrometri un citas modernas ierīces. Tajā pašā laikā zinātnieku vidū nav vienprātības, kas ir tās pazīmes, kas liecina par nenovēršamu un drīzu supervulkāna izvirdumu. No 2005. līdz 2008. gadam tika celta trauksme, jo kalderas līmenis pēkšņi sāka paaugstināties par vidēji 8 centimetriem gadā, taču pēcāk šis process palēninājās. Kopš 2008. gada regulāri tiek reģistrētas sīku zemestrīču sērijas, no kurām beidzamā notika šajā vasarā. Bet internetā ik pa laikam izplatās, kā vēlāk noskaidrojas, pārspīlētas ziņas par dzīvniekiem, kuri masveidā pametot Jeloustonas nacionālo parku, tādējādi signalizējot par drīzu izvirdumu.

Supervulkānu izvirdumi ir reti, un pētījumi liecina, ka Jeloustonā tie notikuši pirms 630 līdz 640 tūkstošiem gadu, pirms aptuveni 1,3 miljoniem un pirms aptuveni 2,1 miljona gadu. Teorētiski varētu būt pienācis laiks jaunam izvirdumam, taču tas tikpat labi var notikt arī pēc desmitiem tūkstošu gadu. NASA aplēses liecina - iespējamība, ka izvirdums notiks jau šogad (vai nākamgad) nepārsniedz 0,00014%. Tādēļ arī nav pārsteigums, ka vulkāna radītie draudi tiek atzīti vien teorētiski, bet, nonākot līdz brīdim, kad jāapspriež praktiska rīcība to novēršanai, ļaudis ņem vērā apsvērumu - gan jau nedz mūsu, nedz mūsu bērnu vai mazbērnu dzīves laikā šī katastrofa nenotiks...

***

CITI MŪSU PLANĒTAS VARENĀKIE SUPERVULKĀNI

• Longa ielejas kaldera, ASV

Kalifornijas štata austrumos esošā kaldera izveidojusies pirms aptuveni 760 000 gadu. Kopš 1980. gada supervulkāns tiek nepārtraukti novērots, un vismaz pagaidām nekas neliecinot par tā drīzu izvirdumu.

• Tobas ezers, Indonēzija

100 kilometrus garais un 35 kilometrus platais Tobas ezers, kas atrodas Sumatras salā, ir viena no pasaules lielākajām supervulkāna kalderām. Pirms 74 000 gadu notikušā izvirduma laikā no tā izplūda aptuveni

2800 kubikkilometru lavas. Vairākums zinātnieku uzskata, ka šis vulkāns neradīs draudus vēl vismaz

100 000 gadu, lai gan magmas daudzums tā kamerās palielinās, turklāt tā pakāpeniski kļūst aizvien karstāka.

• Taupo, Jaunzēlande

Ļoti spēcīgs izvirdums Jaunzēlandes Ziemeļu salā notika pirms aptuveni 340 000 gadu, bet pirms 26 500 gadu Taupo supervulkāns vēlreiz nolaidis tvaiku salīdzinoši mazāka spēcīga izvirduma laikā. Pēc tā daļa no kalderas applūdusi, un tur tagad atrodas Taupo ezers.

• Flegrejas lauki, Itālija

Par Flegrejas laukiem dēvē vulkānisku apvidu Neapoles apkaimē, turklāt daļa no senā supervulkāna kalderas pašlaik atrodas zem ūdens. Beidzamais spēcīgais šā vulkāna izvirdums notika pirms aptuveni 40 000 gadu. Tobrīd valdošā dienvidrietumu vēja dēļ šā vulkāna pelni pārklāja plašas teritorijas Eiropas austrumos. Saskaņā ar vienu no hipotēzēm, izvirdums bija viens no faktoriem, kādēļ šajos reģionos izmira neandertālieši. Francijā un Spānijā izdevies uziet viņu apmetnes, kas pastāvējušas pirms 39 000 gadu, bet Austrumeiropā tādu nav.

• Valles kaldera, ASV

Ņūmeksikas štatā atrodas viens no senākajiem supervulkāniem ASV teritorijā - tā kaldera, kas ir

23 kilometrus gara un 20 kilometrus plata, izveidojusies pirms aptuveni 1,25 miljoniem gadu. Kopš tā laikā regulāri, taču daudz vājāki šā vulkāna izvirdumi notikuši vidēji ik pēc 50 000 gadu, bet beidzamais no tiem bijis pirms aptuveni 40 000 gadu.