Jans Šenkmans: Eiropa ir pārstājusi radīt vērtības

Vien dažas dienas februārī Rīgā, Happy Art museum telpās, bija redzama fotoizstāde (fotogrāfs Vladimirs Teļegins) Kara bērni. Tur arī satiku vienu no izstādes autoriem – Novaja gazeta speciālkorespondentu Janu Šenkmanu. Taču – pirms intervijas – lakonisks izstādes raksturojums un mana personiskā attieksme pret to.

Lai arī nonāvēti ļaudis fotogrāfijās nav redzami, autori rāda mums dokumentētu traģēdiju. Mēs redzam bērnus, kuri varēja tapt nogalināti vakar, redzam bērnus, kuri, nedod Dievs, var kļūt līķi šodien vai rīt. Tepat Eiropā. Pateicoties mūsu - pieaugušo - spēlītēm.

Autori izstādi (40 fotogrāfiju) veidojuši piefrontes zonā, abās «frontes» pusēs. Viņi fotografēja bērnus Rostovas apgabala, Doņeckas, Melitopoles,.. bumbu patvertnēs, pagrabos... Bērnus vecumā no pieciem līdz sešpadsmit gadiem. Bērnus, kuri palikuši bez mājām, bez vecākiem. Bērnus, kuru vairākums nesaprot, kas notiek un kāpēc uz viņiem šauj. Bērnus, kuri tagad naktīs kliedz un baidās no pieaugušajiem. Bērnus, kuriem patronu čaulītes aizstāj rotaļlietas, bet pieklīduši kucēni - draugus. Bērnus, kuriem laiks bērnības un prieka vietā dāvinājis enurēzi, žagas, tiku, paniku,… «Es nekad nesmaidu…» - saka septiņus gadus vecais Ļoša.

Tā ir traģēdija. Turklāt - arī to pieaugušo, to politiķu (ne)cilvēcības traģēdija, kuri nu jau vairākus gadus nav spējīgi atvērt šiem bērniem durvis uz normālu nākotni. Bet varbūt vistraģiskākais ir tas, ka, pateicoties šai pieaugušo ignorancei attieksmē pret sevi, bērni pierod pie tā, ka karš - tā ir norma. Lūk, ko stāsta piecpadsmit gadu vecais Igors: «Viens grad šāviņš trāpīja kaimiņa sakņu dārzā, un sprādziena vilnis iemeta mūs gaitenī. Sāpēja krūtis, galvā - vate. Pēc tam bija pāris aizdedzinošo šāviņu zalves. Tad atbrauca tanki un ilgi šaudījās. Baiļu nav, ir bezizejas sajūta. Nāk apšaude - gaidi, kad tā beigsies. Tev tā varbūt beigsies šodien, varbūt rīt. Bet varbūt tūlīt pat. Vienalga neko iesākt nav iespējams.»

- Jan, izstādi pamatā veido bērnu fotoportreti. Pieaugušo maz. Vai tā jūs gribējāt uzsvērt, ka šie bērni ir pamesti? Tostarp viņus pametuši kara izraisītāji abās pusēs. Un - vai bija grūti šādu izstādi radīt?

- Jā, te jūs redzat bērnu fotogrāfijas. Bērnu, kuri piedzīvojuši apšaudes, piedzīvojuši, var teikt, karu. Tā vai citādi cietuši. Te ir viņu stāsti. Pati izstāde ir komandējumu rezultāts. Mēs bijām komandējumos Ukrainas konflikta zonā. Abās pusēs - gan Ukrainas pusē, gan neatzīto republiku pusē. 2014. gadā avīzē parādījās reportāžas, bet pēc tam uz šo reportāžu bāzes izveidojām izstādi. Vispirms Maskavā, tad Helsinkos, tagad Rīgā.

Jā, mēs uzskatām, ka šiem bērniem var palīdzēt samērā vienkārši. Mēs redzējām pārsteidzošu kontrastu gan Rostovā, gan Doņeckā, gan Harkovā. Lūk, te mēs runājam ar pārbiedētiem bērniem, bērniem, kuri slēpjas sanatorijās, pansionātos, kaut kādos pagrabos, bērniem, kuriem nav ko ēst, kuriem slikts apģērbs. Taču - pietiek pabraukt dažus kilometrus līdz pilsētai, un tur tu ielās redzi dārgus ārzemju auto, strādā kafejnīcas, restorāni, klubi. Un starp šīm abām realitātēm ir tikai piecpadsmit minūšu brauciens. Šiem bērniem palīdzēt var ļoti vienkārši, un mūsu izstāde ir tieši par to.

- Jūs uzskatāt, ka šie bērni ir abu pušu ienaida ķīlnieki…

- Es rakstu par Ukrainas tēmu jau vairākus gadus un ik reizi visiem spēkiem tiecos mazināt neiecietības līmeni, nevienu neapvainot un nekaitēt. Taču lasītāju reakciju abās pusēs vienmēr pārpilda kvēlošs naids. Mēs jau sākam domāt, ka varbūt par to vispār nav vērts rakstīt. Jo, lai ko tu teiktu, atbilde ir tikai Putinam vai Porošenko adresētas lamas. Bet mūsu stāsts taču nav par to! Tā vietā, lai skaidrotos, kam taisnība un kas vainīgs, var vienkārši palīdzēt cietušajiem bērniem. Tā dēļ vajag tik vien kā -sākt viņus redzēt. Pamanīt viņus.

- Jūs, Rīgā būdams, vēlējāties izzināt arī to, kāda izskatās Krievija Latvijas kultūras spogulī. Mans jautājums izriet no pretējā - kāda šodien izskatās Latvija Krievijas kultūras spogulī?

- Jā, man bija tāda doma - parunāties ar Latvijas kultūras darbiniekiem par sakariem ar Krieviju. Par to, kas apkārt… par valodu, par visu problēmu kompleksu. Jūs uzdodat man itin kā pretēju jautājumu. Taču par šo tēmu es jums nevaru pateikt neko. Acīmredzot, lai cik tas varbūt neskanētu aizskaroši, Latvija nekā neatspoguļojas Krievijas kultūrā. Proti - ko mēs zinām, kā Krievijas mediju dienaskārtībā izpaužas Latvija? Mēs zinām, kas ir Nils Ušakovs. Ušakovs - tā ir mediju zvaigzne. Mēs zinām, ka te pie jums notika Jaunais vilnis, bet tagad tā vairs nav. Mēs zinām, ka Latvijā pērn viesojās festivāls Kubana… Lūk, arī viss, ko mēs zinām. Tā ir, tā sakot, šodienas dienaskārtība. Citādi… Protams, ne visai jauni cilvēki zina gan Raimondu Paulu, gan, protams, Laimu Vaikuli… Tas arī viss, ko varu jums par šo tēmu teikt.

- Es gan gribēju, lai jūs atbildat nevis, tā teikt, nozares ietvaros, bet uzlūkojot mūsu savstarpējās attiecības daudz plašāk. Tostarp arī sabiedriski politiskā līmenī. Jo man šķiet, ka mūsu attiecību «pareizo» ikdienu lielā mērā nosaka oficiālie stereotipi, nevis kultūras principi. Un šajās attiecībās palaikam, taču nemaz ne tik reti, pavīd arī jūsu iepriekšminētais naids. Oficiālā Krievija mums tagad ir galvenais agresors.

- Tas ir skatījums no jūsu puses. Pie mums par to neviens nedomā. Es negrozos politiskajās sfērās. Es varu izteikties vienkārši par cilvēkiem… Bet cilvēkiem nav nedz naidīgu, nedz arī īpaši draudzīgu izjūtu attieksmē pret Latviju. Viņus šī tēma vienkārši nesatrauc. Es neesmu politiskais analītiķis, es neesmu politologs, es nespēju izteikties par šīm tēmām. Es neesmu politiskais žurnālists.

- Bet… šā vai tā. Vai tā Krievija, vai Latvija, mani ne sevišķi apmierina tas, ka kultūru attiecības vai kultūras uztveres līmenis tiek pakārtots mediju stereotipiem…

- Tā tas arī ir…

- Bet - kāpēc tas tā ir? Kāpēc kultūra ļaujas būt politikas, mediju instruments, nevis nosaka to vērtību un attiecību skalu?

- Tāpēc, ka kultūra par kādiem deviņdesmit procentiem ir kļuvusi par komerciālu pasākumu. Tādēļ, ka pēc deviņdesmitajiem, pēc nulles gadiem gluži vai absolūti ir izgaisis jelkāds ideālisms. Neviens nekam vairs netic. Un pat… pat no savulaik cēlsirdīgiem, cildeniem cilvēkiem nākas dzirdēt vārdus: ka tik naudiņu samaksā… Ko te vēl piebilst? Te pats jautājums satur atbildi.

- Ideāli pazuduši, cilvēkiem svarīgi vien tas, lai samaksā… Un tomēr es vēlētos, lai gan latviešu, gan krievu vidē šie procesi būtu kvalitatīvāki, lai kultūras līmenis attiecībās prevalētu pār katra nacionālo piederību… Piemēram, jūs sakāt - Nils Krievijā ir mediju zvaigzne. Bet - kāpēc viņš tur tāds ir? Vai tāpēc, ka ir saprātīgs galvaspilsētas mērs, vai arī tāpēc, ka jūsu oficiālajām aprindām ir prieks par to, ka vara Latvijā (arī Rīgā) jūtamā mērā nav atkarīga vis no pretendentu profesionālisma un kultūras līmeņa, bet no «akumulatora» - krievi-latvieši. Lai tam, šīm partijām, iespējams, izdevīgajam stereotipam tiktu pāri, manuprāt, tomēr ir nepieciešams zināms kultūras, inteliģences līmenis. Kur tā ir palikusi? Kur tā ir Latvijā? Kur tā ir Krievijā? Vai tā tur jums ir būtisks sabiedrības slānis? Vai tā pie jums ietekmē politiku? Es uzskatu, ka Latvijā tā šobrīd pamatā izdabā politikai.

- Man šķiet, ka inteliģence tajā vecajā, sākotnējā, pirmsrevolūcijas vai pat padomju laika izpratnē ir pārstājusi pastāvēt. Tā ir no šīs pozīcijas absolūti izskalota. Tās nav.

- Vai tā ir vajadzīga?

- Krievijā inteliģence allaž pildīja tādu kā starpslāņa lomu starp varu un tautu… Un savās labākajās izpausmēs bija itin kā tautas advokāts varas priekšā. Bet šobrīd tā ir kļuvusi par personālu, kurš apkalpo varu. Tas ir galīgā pretrunā ar inteliģences būtību.

- Jāsecina, ka šajā ziņā esam līdzīgi. Un te es varētu piekrist jūsu rakstītajam, ka, lai vērstu situāciju uz labu un uz augšu, «lai veiktu kaut vai tādu revolūciju kā Kijevā, vajag vismaz kaut kam ticēt. Revolūcijas netaisa cilvēki ar tukšām acīm. Pārēdušies, vienaldzīgi, melīgi. Vispār - tādi kā mēs». Bet kāds Krievijā, ņemot vērā arī aktuālo politisko attiecību līmeni, šobrīd ir mūsdienu Eiropas tēls?

- Ciktāl runāt par Eiropas tēlu, tas ir… pretrunīgs. No vienas puses - visiem ļoti patīk izteikties par to, ka Eiropai gals klāt, ka vecā Eiropa ir mirusi (tostarp - arī bēgļu invāzijas ietekmē). Bet - no otras puses - visiem ļoti patīk šo mirstošo Eiropu apmeklēt. Proti - vienlaikus gan lādēt, gan apmeklēt. Atkal lamāt un atkal doties uz turieni. Protams, te ir sava liekulības piedeva.

Manuprāt, problēma nav tik daudz bēgļi, cik tas, ka pēdējos piecdesmit gados Eiropa patiešām ir pazaudējusi tos humānistiskos ideālus, kuros balstījās viss. Lūk, sākot no Apgaismības laikmeta (tas taču ir izteikti eiropeiska parādība), dižā Eiropas kultūra ne tik vien kā ražoja dažādus artefaktus, bet arī izkopa, izstrādāja vērtības. Tā ir pārstājusi radīt vērtības.

Tostarp - ļoti gribētos kaut ko paņemt, gūt no Eiropas. Kādu pozitīvu pieredzi. Diemžēl nav sevišķi skaidrs - kādu.

- Vai esat domājis par to, kāda nākotne no tā izriet? Un kur tai patlaban ņemt šo pozitīvo pieredzi?

- Kurš tad kaut ko zina par nākotni? Te katru dienu nākas lasīt apokaliptiskas prognozes…

- Tostarp Eiropas noriets - tā taču ne tuvu nav jauna tēma…

- Jā, tā ir visai veca. No Osvalda Špenglera piespēles… Un acīmredzot šis noriets, šī izdzišana arī sākās pirms Pirmā pasaules kara. Taču pagājušā gadsimta vidū, vai nu saistībā ar karu, vai vēl kaut ko, bija ļoti spēcīgs humānistisks uzplaiksnījums… To viegli secināt, par to viegli spriest, uzlūkojot mākslu. Padomājiet, vai pēc, nosacīti runājot, XX gadsimta septiņdesmitajiem gadiem ir parādījušies kādi pasaules mēroga ģēniji? Kāda neapstrīdamu šedevru virkne? Nē - nav parādījušies! Un tas ir barometrs.

- Zināmā mērā es atzīstu mākslas izcilību arī pēc tam. Bet, ja mēs te sāktu uzskaitījumu, tā šajā gadījumā laikam būtu matu skaldīšana…

- Te nav runa par mākslas kvalitāti, bet gan par kādu vienojošu lomu, pieprasītību… Tas nenozīmē, ka nav talantīgu cilvēku. Bet - viņi nespēj radīt kādas vērienīgas, nozīmīgas izpausmes, izteikumus. Tādus, kādus spēja paust, piemēram, Albērs Kamī vai Žans Pols Sartrs. Tādu cilvēku sen vairs nav. Ir vienkārši apdāvināti ļaudis.

- Labi, tad, ņemot vērā jūsu sacīto par Eiropas, pasaules kultūru, raksturojiet, lūdzu, - kas notiek Krievijas mākslu pasaulē? Kas, jūsuprāt, patlaban ir tai visraksturīgākais? Kas mums, latviešiem, tajā (jaunākajā literatūrā, glezniecībā,…) būtu vērā ņemams, iepazīstams?

- Tas ir ļoti vispārīgs jautājums. Pasaule ir mainījusies tik stipri, ka ļoti daudziem cilvēkiem acīmredzot vairs nebūs pasaules mēroga zvaigžņu. Nez vai radīsies pat vispārnacionāla līmeņa zvaigznes. Pasaule ir saskaldījusies nišās. Katrā nišā - sava zvaigzne. Tāpēc jautājums - nosauciet, teiksim, trīs labākos? - jau ir absurds jautājums. Tādu labāko vairs nav. Nekas satriecošs neparādās. Tāpēc, ka ir zuduši kritēriji, saskaņā ar kuriem var tapt par labāko.

- Bet kas tad šos kritērijus nosaka? Kas? Vai nav pienācīga kultūras patēriņa līmeņa? Jā, jūs kādā savā publikācijā rakstījāt, ka «iespēja bezatbildīgi patērēt izgaisināja jelkādus orientierus. Atsita vēlēšanos just līdzi un pat nopietni ciest. Palika vien prasme tērēt naudu». Manā uztverē tas gan nenozīmē, ka ir pilnībā pazuduši cilvēki, kuri spēj šo līmeni, spēj esošo vērtēt profesionāli un pēc būtības.

- Nosacīti runājot, pasaule ļoti ilgi dzīvojusi… likusi savas esības centrā kristīgās vērtības. Taču tas jau sen vairs nav tā. Proti - ja jau runāt tieši, tad patlaban ir sākusies postkristiānisma ēra. Tā ir jau sākusies. Proti - šāda vērtību centra vairs nav. Protams, Roma var ilgt, cik vien tai lemts. Taču svarīgs nav vis tas, kas notiek Romā. Svarīgs ir tas, kas notiek cilvēku galvās…

- Ja jums piekrist, tad mēs patlaban esam apmēram tādā pašā stāvoklī, kādā ir jūsu izstādes fotogrāfijās redzamie bērni. Esam savdabīgā robežsituācijā… Mums nav ne savas stabilas vērtību apziņas, ne arī stabilitātes (glābiņa) garantiju no tās vai citas puses. Vien garīguma ziņā trulas apšaudes no visām malām…

- Tā ir ļoti sarežģīta metafora…

- Ar to es gribēju teikt, ka arī mēs nākotnes, tās izredžu priekšā izrādāmies vien puņķutapas…

- Protams. Jā.