Grandiozā iecere savienot Baltijas valstis un pārējo Eiropu ar sliežu ceļiem jau saņēmusi 765,4 miljonus eiro. Nule Eiropas Savienībai pieprasīta trešā naudas porcija – to tērēs piegādātāju tirgus novērtēšanai, projektēšanas pabeigšanai, būvuzraudzībai, dažādiem atbalsta un publicitātes pasākumiem. Taču atklāts paliek jautājums, kā uz līdzīgiem tēriņiem iedvesmot Poliju. Bez Polijas projektam nav jēgas.
Baltijā vien dzelzceļa būvniecības izmaksas pāraugs piecus miljardus eiro. Latvijas iedzīvotāji līdz šim bijuši kaismīgākie ieceres atbalstītāji, taču - ko domā kaimiņi lietuvieši, kuru valdība teju norāva līguma parakstīšanu, bet tagad lielās, ka no autsaideres kļuvusi par projekta līderi. Eiroparlamenta deputāts Petrs Austrevičs (no koalīcijā ietilpstošās liberāļu un demokrātu grupas ALDE) Neatkarīgajai stāsta, ka Lietuvas sabiedrībā iecerei ir liels atbalsts. Šķērsot Poliju ar automašīnu ir visai sarežģīti. No robežas līdz Varšavai kustība lēna - tikai divas joslas. Šo ceļu pārbūvēt ir laikietilpīgi un dārgi, tāpēc nepieciešama alternatīva - vilciens uz rietumiem. Turklāt runa pirmām kārtām ir par autokravām, ko varētu uzsēdināt uz sliedēm. Via Baltica, sākot no Kauņas, ir pārpildīta autofūrēm - somi, igauņi, latvieši. Vai konteinerus pa dzelzceļu pārvadāt būtu lētāk, grūti teikt, taču vismaz videi kaitējums nesalīdzināmi mazāks, un arī Eiropas Savienības darba organizācijas prasības vieglāk pildāmas. Biznesam šāda alternatīva noteikti ietu pie sirds.
Poļiem trūkst entuziasma
Tiktāl viss būtu skaisti, taču problēma esot ar Poliju, kas atšķirībā no Baltijas valstīm nekādu lielo entuziasmu nedemonstrē. «Bet bez Polijas šā grandiozā projekta jēga ir nulle. Apaļa nulle,» pārliecināts ir lietuviešu deputāts. Poļu entuziasma trūkums ir saprotams, valsts krietni lielāka, investīcijas nepieciešamas lielākas, bet no Bjalistokas esošais dzelzceļš ir briesmīgā stāvoklī - vietām vilciens brauc lēnāk nekā ar 30 kilometriem stundā. Turklāt rietumu virziens poļiem nemaz neesot prioritārs - viņus vairāk interesē Baltkrievija. Un vēl papildu problēma ir tāda pati, ar ko Latvija saskārās Salacgrīvā. Aizsargājamas teritorijas, caur kurām pat taciņu nedrīkst iemīt, kur nu vēl taisīt grandiozus uzbērumus.
Ziepes laika grafikā
Polijas problēma jau atspoguļojas projekta laika grafikā. Railbaltica.org mājaslapā lasāms, ka Baltijas valstis līdz Polijas robežai ar jaunajām Eiropas platuma sliedēm plāno nokļūt 2025. gadā. Poļi turpinājumu sola vien 2030. gadā. Deputāts Petrs Austrevičs spriež, ja britu izstāšanās piebremzēs ES investīciju plūsmu, praksē pārrāvums var būt visi desmit gadi. Polija šajā situācijā kavējas pieņemt politisku lēmumu, un tā vairs neesot tikai projekta dalībvalstu problēma: «Eiropas Komisijai ir jārunā ar Varšavu. Briselei jāiesaistās dialogā!»
Rail Baltic birojā Neatkarīgajai gan vēsta, ka pavisam nesen ar poļu kolēģiem notikusi daudzsološa tikšanās un lietuvieši, iespējams, dramatizē situāciju. Intereses kopīgas, bet katram tomēr savas.
Leiši šo to noklusē
Arī Latvijas eiroparlamentārietis Roberts Zīle, kurš līdzdarbojas transporta politikas veidošanā, piekrīt, ka piecu gadu pārrāvums, kas ieplānots starp Baltijas un Polijas dzelzceļu pārbūvi, nekam neder. Taču lietuvieši, pie visa vainojot poļus, arī visu līdz galam nepasaka. Lai arī līdz Kauņai jau uzlikts pareizais - 1435 mm - sliežu platums, ātrums tur gan nav pareizais. Maksimālais pieļaujamais ātrums ir
120 km/h, tas nozīmē, ka pasažieru vilcienam nāktos braukt divkārt lēnāk - kā kraviniekiem. Tātad arī pašiem lietuviešiem vēl jāmeklē nauda vairāku divlīmeņu krustojumu būvei un vairāku līkumu taisnošanai. Taču viņi nodarbojas ar ko citu - spiež uz poļiem, lai tie ātrāk investē virzienā uz jau izbūvēto šauro sliedi un attīstītu Kauņā, krustcelēs ar Kaļiņingradas virzienu, loģistikas centru.