Itālijas valdība pagājušās nedēļas nogalē pieņēmusi rīkojumu, kam būtu jāpasteidzina to nelegālo imigrantu deportēšanu, kuri saskaņā ar Eiropas Savienības noteikumiem nevar pretendēt uz bēgļu statusu.
Tas attiecas uz desmitiem tūkstošiem cilvēku, kuri, pateicoties ES liberālajai politikai, ierodas Itālijas salās, šķērsojot Vidusjūru. Šos ļaudis, kuri ceļo pārpildītās un nedrošās laivās, ES glābšanas misija joprojām turpina nogādāt nevis viņu brauciena sākuma punktā (visbiežāk tā ir haosa pārņemtās Lībijas piekraste), bet gan Itālijai piederošajās salās, un, lai gan nav šaubu, ka lielākā daļa no ceļotājiem ir ekonomiskie migranti, ar laiku viņi izklīst pa visu Eiropu.
Itālijas varasiestāžu aplēses liecina, ka pērn valstī ieradušies aptuveni 181 000 nelegālo migrantu. 124 000 no viņiem iesnieguši patvēruma pieprasījumu, taču vairāk nekā 60% gadījumu tas ir noraidīts, ziņo AFP. Atšķirībā no tā dēvētā Balkānu maršruta, ko pērn izdevās faktiski slēgt, pateicoties pretrunīgi vērtētajam ES un Turcijas līgumam, Vidusjūru pārsvarā cenšas šķērsot nevis kara bēgļi, bet gan ekonomiski depresīvu valstu vai reģionu iedzīvotāji. Tomēr viņu deportēšana uz dzimteni līdz šim brīdim bijusi problemātiska, jo liela daļa nelegāļu izmantojuši likumā noteiktās apelācijas tiesības un vilcinājuši laiku cerībā nokļūt līdz kādai turīgākai ES dalībvalstij vai reģionam, kur dzīvo radinieki vai diasporas pārstāvji. Šādu iespēju, piemēram, izmantojis Tunisijas pilsonis Aniss Amri, kurš pagājušā gada decembrī sarīkoja terora aktu Berlīnē, ar nolaupītu kravas automašīnu (tās šoferis, Polijas pilsonis, tika nogalināts) taranējot Ziemassvētku tirdziņa apmeklētājus un celtnes.
Tagad Itālijas valdība ir noteikusi stingrāku kārtību, norāda AFP. Tieslietu ministra Andrea Orlando un viņa padoto sagatavotajā dekrētā noteikts, ka nelegālo imigrantu lietas tiks skatītas tikai vienā instancē, proti, 14 īpaši izveidotajās tiesās. To spriedums būs galīgs un nepārsūdzams - tiem, kuri kvalificēsies patvēruma meklētāju statusam, tas tiks piešķirts, bet lūguma noraidīšanas gadījumā migrantiem nāksies doties uz vienu no jaunizveidotajiem deportācijas centriem un rēķināties, ka agri vai vēlu būs jāatgriežas dzimtenē. Reuters uzsver, ka valdības rīkojums ir stājies spēkā no 10. februāra. Divu mēnešu laikā tas gan jāapstiprina Itālijas parlamenta apakšpalātai, taču nav paredzams, ka šajā ziņā varētu rasties kādi sarežģījumi.
Itālijas mediji vēsta, ka sabiedrībā šis rīkojums uztverts ar lielu entuziasmu - vairākums itāliešu uzskata, ka viņu valsts kļuvusi par ķīlnieci, kuru, pateicoties ES liberālajiem noteikumiem, pārplūdina nelegālo ieceļotāju pūļi. Beidzamo gadu laikā Itālijā nomainījušās jau vairākas valdības, taču katra no tām Eiropas Komisijai sūrojusies par neciešamajiem apstākļiem. No vienas puses, Itālijai humānisma vārdā tiek liegts īstenot suverēnas valsts tiesības un slēgt savas robežas nelegāļiem, kuru laivas vai nedrošos kuģīšus pārtver Vidusjūrā. Bet, no otras puses, - ES, ja atskaita bēdīgi slaveno Žana Kloda Junkera migrantu kvotu plānu, tā arī nav parūpējusies par to, lai visu migrantu radīto slogu nenāktos uzņemties vienai pašai Itālijai, uzsver interneta vietne The Local.it.
Romā uzskata, ka jaunā kārtība ļaus ātrāk noskaidrot, kurš no migrantiem ir pelnījis bēgļa statusu. Saskaņā ar AFP piesaukto statistiku, šis process dažādu birokrātisku iemeslu dēļ nu jau prasa vidēji 268 dienas, bet 2014. gadā, kad patvēruma prasītāju skaits bija aptuveni piecas reizes mazāks, tas prasīja 167 dienas. Valdības rīkojumā noteikts, ka jaunajās tiesās darbs atradīsies vairāk nekā 250 ekspertiem, kuriem ir lieliskas zināšanas tieši nelegālās imigrācijas jautājumos. Vienlaikus Itālijas valdība cenšas vienoties ar Ziemeļāfrikas valstīm par nelegālo imigrantu atpakaļuzņemšanu. Taču šis process nav tik vienkāršs. Pagājušajā nedēļā Itālija noslēdza līgumu ar Lībijas starptautiski atzīto valdību, taču virkne reģionālo karavadoņu jau paziņojuši, ka vienošanās viņiem nav saistoša. Maz ticams, ka liels ieguvums būs no līdzīga līguma, kas noslēgts ar Tunisijas valdību, jo tas attiecas tikai uz šīs valsts pilsoņiem, nevis citu Āfrikas valstu iedzīvotājiem, kuri Tunisiju izmanto vien kā tranzīta zemi.