Breivīks atsāk cīņu pret nehumānajiem ieslodzījuma apstākļiem
Norvēģijas masu slepkava Anderss BēringsBreivīks, kurš 2011. gadā galvaspilsētā Oslo un tās pievārtē nogalināja 77 cilvēkus, atkal ir uzmanības centrā. Šodien Apelāciju tiesa sāks no jauna skatīt pašpasludinātā neonacista sūdzības par nehumānu izturēšanos pret viņu ieslodzījuma vietā.
Pērn Oslo apgabaltiesa negaidīti nosprieda, ka Norvēģijas varasiestādes, turot slepkavu komfortablos apstākļos, bet izolētu no citiem ieslodzītajiem un neļaujot viņam kontaktēties ar ārpasauli, pārkāpušas Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Upuru tuvinieki ir sašutuši par A. Breivīka pretenzijām, taču tajā pašā laikā ne visi atbalsta valsts prokuratūras iesniegto apelāciju. Jauna prāva atkal dos iespēju slepkavam paust savus uzskatus, un tieši to viņš arī vēlas.
Bēdīgi slavens ieslodzītais
«Es par to negrasos runāt. Tāda ir mana oficiālā pozīcija, jo mēs negribam, lai viņu vispār piemin,» sacījusi 2011. gada slaktiņa upuru tuvinieku advokāte Mete Ivonna Larsena, kurai ziņu aģentūra AP lūgusi komentēt gaidāmo prāvu. Interneta ziņu vietne The Local.no vēsta, ka Apelāciju tiesas izbraukuma sēdes notiks Šīenas cietuma (Norvēģijas dienvidos, kur 21 gada ieslodzījumu izcieš A. Breivīks) sporta zālē. Paredzēts, ka prāva ilgs sešas dienas, taču nav zināms, kad tiks pasludināts spriedums.
Nav šaubu, ka upuru tuvinieki sekos līdzi tiesas procesam, turklāt daudzi no viņiem ir pārliecināti, ka masu slepkavam dzīvi ieslodzījumā vajadzētu pārvērst par īstu elli. Politkorektuma dēļ viņi gan savas domas atklāti nedrīkst paust (ja nu vienīgi anonīmos interneta komentāros), un nākas runāt gan par humānismu, gan tiesiskumu. «Mēs ceram, ka valsts šo tiesāšanos uzvarēs, ka tiesneši iedziļināsies lietas būtībā,» intervijā AP teikusi upuru ģimeņu atbalsta grupas vadītāja Līzbeta Kristīne Roinelanda. Viņas 18 gadu veco meitu par policistu pārģērbies A. Breivīks nošāva, kad 2011. gada 22. jūlijā Ūteijas salā atklāja uguni uz Darba partijas jaunatnes nodaļas vasaras nometnes dalībniekiem. Pavisam šajā uzbrukumā tika nogalināti 69 jaunieši, bet vēl astoņi gāja bojā pāris stundas pirms tam, kad pie valdības ēkas Oslo eksplodēja A. Breivīka uzstādīta bumba - slepkavam tas bija tikai viltus manevrs, lai sapulcinātu nozīmīgākos policijas spēkus Oslo un tie operatīvi nespētu reaģēt uz šaušanu Ūteijas salā.
2012. gada augustā tiesa piesprieda A. Breivīkam maksimālo - 21 gada - cietumsodu, turklāt pēc šā termiņa beigām viņu būs iespējams paturēt apcietinājumā, ja attiecīgas instances uzskatīs, ka noziedznieks joprojām rada draudus sabiedrībai. Juristi domā, ka A. Breivīkam cietumā nāksies pavadīt visu atlikušo mūžu, jo vairāk tādēļ, ka viņš joprojām nav paudis nožēlu par pastrādāto.
Absurdas pretenzijas
Ieslodzītā pretenzijas par ieslodzījuma apstākļiem uzskatāmas par absurdām - daudzās pasaules valstīs (piemēram, Brazīlijā, kuru pēdējo nedēļu laikā pārņēmuši ieslodzīto nemieri un protesti) cietumnieki par tādiem varētu tikai sapņot. Un ne tikai cietumnieki vien... Masu slepkava dzīvo 30 kvadrātmetru plašos apartamentos, kas sastāv no trim telpām. Viņa rīcībā ir divi televizori, dators (bez pieslēguma internetam), videospēļu konsole un dažādi trenažieri, turklāt A. Breivīks var lasīt jaunākās avīzes un pasūtīt grāmatas no cietuma bibliotēkas. Tomēr 37 gadus vecais ieslodzītais ar savu advokātu palīdzību ir atradis iemeslus sūdzībām, žēlojoties par «nehumāniem» un «pazemojošiem» apstākļiem, kādos nākas dzīvot, turklāt atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Slepkavu neapmierina tas, ka viņš ir izolēts no citiem cietumniekiem, ka ierobežotas viņa tiesības kontaktēties ar apsargiem un ārpasauli. A. Breivīks sūdzējies arī par sliktu pārtiku («aukstu kafiju» un «mikroviļņu krāsnī sildītiem saldētiem ēdieniem»), plastmasas ēdamrīkiem maltīšu laikā un pārāk stingriem drošības pasākumiem (regulāru kameras un paša pārmeklēšanu, saslēgšanu roku dzelžos, atstājot kameru, utt.), kas galu galā atstājuši negatīvu iespaidu uz viņa garīgo un fizisko veselību.
Pagājušā gada pavasarī, pirms šīs sūdzības skatīja Oslo apgabaltiesa, liela daļa Norvēģijas mediju uzskatīja, ka tās iesniegtas tikai ar mērķi vairot ieslodzītā publicitāti un nekādu tiesas perspektīvu tām nav. Tādēļ 20. aprīlī pieņemtais tiesas spriedums nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Tiesa atzina, ka Norvēģijas labošanas darbu direktorāts (Kriminalomsorgen) patiešām pārspīlējis ar drošības pasākumiem, «vērtējot tos augstāk par Breivīka cilvēktiesībām». Šis spriedums uzlika par pienākumu valstij ne tikai segt A. Breivīka tiesāšanās izdevumus (313 000 kronu jeb aptuveni 36 000 eiro), bet arī mainīt ieslodzījuma apstākļus, savukārt prokuratūra nekavējoties iesniedza apelāciju.
Tribīne masu slepkavam
Norvēģijas ģenerālprokurors Fredriks Sejersteds pagājušonedēļ uzsvēris, ka liegums tikties ar citiem ieslodzītajiem ir gan paša A. Breivīka, gan pārējo cietumnieku interesēs, jo šādas tikšanās varētu apdraudēt abu pušu drošību. Nav iespējams ignorēt nedz to, ka A. Breivīks noslepkavojis 77 neapbruņotus cilvēkus, kuri personīgi viņam nebija neko nodarījuši, nedz to, ka daļa ieslodzīto (tāpat kā daļa sabiedrības kopumā) ir pārliecināti, ka par pastrādātajiem noziegumiem viņš būtu pelnījis nāvessodu. Atsaucoties uz neatkarīgu mediķu konsilija atzinumu, F. Sejersteds arī uzsvēris: «Nav nekādu pierādījumu, ka ieslodzījuma apstākļi būtu fiziski vai garīgi ietekmējuši Breivīku.» Apsūdzība arī uzskata, ka sūdzības par pārmērīgu izolāciju nav pamatotas, jo cietumnieks regulāri tiekas ar apsargiem, viņam vajadzības gadījumā tiek nodrošināta profesionāļu (ārstu, psihologu utt.) palīdzība un arī tikšanās ar advokātiem neesot problēma. Ieslodzītā aizstāvis Oistens Storviks prāvas priekšvakarā atzinis, ka šis tas cietumā ir mainījies - piemēram, tagad sarunas laikā ar klientu abus šķirot nevis stikla siena, kad saruna iespējama vien ar lokālā telefona palīdzību, bet dzelzs restes. Tomēr advokāts uzskata, ka A. Breivīks joprojām cieš no pārmērīgas izolācijas.
AP norāda, ka lietas pārskatīšanu A. Breivīks centīsies izmantot, lai grozītu iepriekšējās instances sprieduma daļu, kas attiecas uz viņa «privātās dzīves noslēpumu pārkāpšanu», proti - korespondences cenzūru un aizliegumu izmantot internetu. Pat Oslo apgabaltiesai pietika veselā saprāta, lai atzītu šādus ierobežojumus par pamatotiem. Jau 2012. gadā pastāvēja bažas, ka viņa metodes cīņā pret multikulturālismu var izrādīties pievilcīgas arī citu Eiropas valstu labējiem radikāļiem, un tās pieņēmušās spēkā pēc migrācijas krīzes un imigrantu (vai to pēcteču) sarīkotajiem terora aktiem Eiropā. Tiesa, nekādu pierādījumu tam, ka A. Breivīks būtu izveidojis kristiešu ordeni, kas gatavs cīnīties pret musulmaņu invāziju, tā arī nav, un arī viņš pats atzinis, ka krustneša tēlu izvēlējies tikai šova sarīkošanas nolūkos. 2016. gada pavasarī A. Breivīks tiesas zāles apmeklētājus sveicināja nacistu stilā un apgalvoja, ka esot senā skandināvu dieva Odina pielūdzējs. Kas līdzīgs droši vien atkārtosies arī šonedēļ.