GADS PASAULĒ: Tramps, Merkele, Erdogans, islāmistu radikāļi...
Pretēji vairākumam prognožu un politiskās elites (ne tikai ASV, bet lielākās daļas pasaules valstu) cerībām 8. novembrī par ASV 45. prezidentu tika ievēlēts Republikāņu partijas kandidāts Donalds Tramps. Prezidenta amatā 70 gadus vecais miljardieris stāsies 20. janvārī, un tikai pēc tam būs saprotams, kuri no viņa kampaņas laikā izskanējušajiem solījumiem bijuši tikai blefs, bet kurus ar republikāņu kontrolētā Kongresa palīdzību tomēr izdosies realizēt.
Amatiem jaunajā administrācijā nominētie cilvēku uzvārdi atbildi uz šo jautājumu nesniedz, jo D. Tramps savai komandai piesaistījis, kā mēdz sacīt, raibu kompāniju. Piemēram, valsts sekretāra amatam nominēts Exxon Mobil vadītājs Rekss Tillersons, kuram ir ne tikai biznesa intereses Krievijā, bet arī labas attiecības ar šīs valsts prezidentu Vladimiru Putinu. Taču turpat blakus ir topošais aizsardzības ministrs, atvaļinātais ģenerālis Džeimss Matiss, kuru eksperti pieskaita republikāņu vanagu spārnam un kurš stingri izteicies par ASV interešu aizstāvēšanu visā pasaulē, pat ja tas nozīmētu militāru rīvēšanos ar Krieviju.
Jāsaprot gan, ka Vašingtonas un Maskavas attiecību perspektīva vairāk interesē eiropiešus, bet amerikāņu vēlētājiem tas nebija ne piektais, ne pat desmitais svarīgākais jautājums kampaņas laikā. Ne jau velti demokrātu kandidātei Hilarijai Klintonei nepalīdzēja saceltā histērija par Kremļa hakeriem, kuri strādājuši D. Trampa interesēs, uzlauzuši Demokrātu partijas serverus un noplūdinājuši informāciju par to, ar kādiem apšaubāmiem līdzekļiem partijas elite sekmēja H. Klintones uzvaru priekšvēlēšanās par Bērniju Sandersu. Ļoti histēriski pirms vēlēšanām uzvedās arī amerikāņu mediji, kuru vairākums nepārprotami nostājās H. Klintones pusē un brīdināja, ka līdz ar D. Trampa uzvaru iestāšoties teju vai pasaules gals - piemēram, pirmo reizi savā vēsturē vienu no kandidātiem vēlēšanās atklāti nolēma atbalstīt USA Today. Taču arī šis paņēmiens ne tikai nenostrādāja, bet, iespējams, deva pretēju rezultātu. Pirmkārt, aizvien lielāks skaits amerikāņu ir apzinājušies, ka tāds jēdziens kā neatkarīgā prese vai televīzija vairs faktiski nepastāv - katram medijam ir īpašnieki ar savām interesēm un ļoti bieži arī sakariem Vašingtonas elitē, kuriem politiskā debitanta D. Trampa uzvara nepavisam nebija vajadzīga. Un, ja reiz ļaudis netic šai elitei, tā netic arī tās kontrolē esošajiem medijiem. Otrkārt, cenšanās pēc iespējas nepievilcīgākā gaismā attēlot D. Trampu un milzīgas uzmanības pievēršana katram viņa pretrunīgi vērtētajam izteikumam noveda pie tā, ka tieši republikānis, nevis viņa sāncense, kura kampaņā bija ieguldījusi ievērojami vairāk naudas, dominēja medijos. Bet kurš gan labāk par pieredzējušo uzņēmēju zina, ka arī slikta reklāma mēdz būt reklāma...
D. Trampa ievēlēšana par prezidentu pavisam noteikti nesīs pārmaiņas, taču pagaidām pāragri sacīt, cik radikālas tās būs. Vai tiešām jaunā administrācija pilnībā atcels pašreizējā prezidenta Baraka Obamas izloloto veselības aizsardzības programmu, kas pazīstama kā Obamacare? Vai ASV patiešām izstāsies no brīvās tirdzniecības līgumiem ar Ziemeļamerikas kaimiņiem (NAFTA) un Klusā okeāna reģiona valstīm (TPP)? Vai D. Trampa administrācijai patiešām izdosies panākt ražošanas atgriešanos valsts teritorijā? Vai viņš patiešām ir gatavs stiprināt valsts robežas, lai nepieļautu nelegālo imigrāciju, un izraidīt no ASV vairākus miljonus nelegāļu, kuri pastrādājuši kādus noziegumus? Vai D. Trampa prezidentūras laikā ASV patiešām ir gatavas pašizolēties, lielāko uzmanību pievēršot iekšējo problēmu risināšanai un vairs necenšoties nest demokrātiju Tuvo Austrumu, Āfrikas vai Latīņamerikas valstīm? Daudz kas būs skaidrs jau pirmajos mēnešos pēc D. Trampa stāšanās amatā, taču jārēķinās, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā sasolītais ne vienmēr krīt makā. B. Obama taču solīja gan izbeigt karus Afganistānā un Irākā, gan slēgt Gvantanamo kara bāzes cietumu, un pat avansā saņēma Nobela miera prēmiju, taču...
BREXIT BEZ LIELAS STEIGAS
23. jūnijā Apvienotajā Karalistē 52% referenduma dalībnieku nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Šāds rezultāts maksāja amatu premjeram Deividam Kameronam. Viņa vietā stājās iekšlietu ministre Terēza Meja, bet jaunajā kabinetā pie amatiem tika arī tie konservatīvie, kuri pretēji D. Kameronam un T. Mejai bija aģitējuši par Brexit jeb izstāšanos - piemēram, par ārlietu ministru iecelts bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons. Baumu un minējumu par to, ko Brexit nozīmēs gan britiem, gan citu Eiropas valstu iedzīvotājiem, netrūkst, tomēr formāli izstāšanās process pat vēl nav sācies, un tikai nākamā gada pavasarī T. Meja beidzot gatavojas oficiāli informēt ES, ka Lielbritānija aktivizē Lisabonas līguma 50. pantu, kurā noteikta izstāšanās kārtība. Pēc šī paziņojuma gaidāmas līdz pat diviem gadiem ilgas sarunas par izstāšanās noteikumiem. Apvienotā Karaliste vēlētos saglabāt pieeju ES vienotajam tirgum, vienlaikus atsakoties no saistībām, kas attiecas uz darbaspēka brīvo pārvietošanos, taču Brisele jau uzsvērusi, ka tas nebūs iespējams.
ISLĀMISTI TERORIZĒ EIROPU
Arī 2017. gads diemžēl nav pagājis bez islāmistu radikāļu sarīkotiem terora aktiem Eiropā, traģiskākie no kuriem notika Briselē, Nicā un Berlīnē.
22. martā Briseles lidostā uzspridzinājās divi teroristi pašnāvnieki, bet metro stacijā Maalbeek vēl viens, un šis uzbrukums prasīja 32 cilvēku (neskaitot teroristus) dzīvības. Vēlāk izmeklēšanā noskaidrojās, ka radikāļi bija saistīti ar to pašu grupējumu, kas veica terora aktus Parīzē 2015. gada novembrī.
Arī Francija šogad piedzīvoja traģisku terora aktu, turklāt nacionālo svētku jeb Bastīlijas ieņemšanas dienā, 14. jūlijā. Francijā dzīvojošs tunisietis apzināti ar kravas automašīnu ietriecās cilvēku pūlī, kas Nicas Angļu krastmalā bija gaidījuši svētku uguņošanu - bojā gāja 86 cilvēki, bet vairāk nekā 400 tika ievainoti. Teroristu, kura saikne ar kādiem grupējumiem tā arī nav atklāta, vēlāk nogalināja policija.
Bet 19. decembrī Berlīnē līdzīgā veidā, ar kravas automašīnu taranējot Ziemassvētku tirdziņu, tika nogalināti 11 cilvēki, bet vēl 56 ievainoti. Arī Berlīnes uzbrukumu veica kāds Tunisijas pilsonis, kura lūgums pēc patvēruma bija noraidīts, turklāt uzbrukumā viņš izmantoja Polijā reģistrētu kravas automašīnu, kuras šoferi bija nogalinājis. Pēc pāris dienām apšaudē ar Itālijas policiju Milānā gāja bojā arī pats uzbrucējs, bet viņa iespējamos sakarus ar brīvībā palikušiem radikāļiem turpina analizēt izmeklētāji gan Vācijā, gan Itālijā.
ERDOGANS PĒC PUČA PIEVELK GROŽUS
15. jūlijā notikušo neveiksmīgo valsts apvērsuma mēģinājumu savā labā spējis izmantot autoritārais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Par puča iedvesmotāju viņš pasludinājis bijušo domubiedru, bet pašlaik trimdā ASV dzīvojošo garīdznieku Fetullu Gilenu, kurš Turcijā un citās musulmaņu valstīs beidzamo gadu desmitu laikā izveidojis plašu labdarības un mācību iestāžu tīklu. Pēc apvērsuma mēģinājuma R. T. Erdogans par savu prioritāti uzskata valsts iestāžu attīrīšanu no F. Gilena piekritējiem, un piecu mēnešu laikā no darba atstādināti vairāk nekā 100 000 karavīru, policistu, ierēdņu un pasniedzēju, bet aptuveni 41 000 cilvēku aizturēti. Represijām pakļauti ne tikai F. Gilena piekritēji, bet arī kurdu un laicīgās opozīcijas aktīvisti, bet parlamentā jau tiek skatīts likumprojekts, kas paredz Turcijas pārveidošanu par prezidentālu republiku. Izvērstās tīrīšanas dēļ būtiski sarežģījušās Turcijas un ES attiecības.
MERKELE MĒĢINĀS VĒLREIZ
Pēc zināmas vilcināšanās Vācijas kanclere Angela Merkele apstiprinājusi, ka nākamā gada rudenī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās atkal kandidēs uz valdības vadītājas amatu. Neveiksmīgā migrācijas krīzes risināšanas politika un aizvien lielākā pamatiedzīvotāju neapmierinātība ar to, ka viņu intereses tiek upurētas par labu iebraucējiem, mazinājuši kancleres un viņas Kristīgo demokrātu savienības (CDU) popularitāti. To skaidri apliecināja šogad notikušās vēlēšanas vairākās federālajās zemēs, kur CDU cieta nepatīkamas sakāves, Mēklenburgā-Priekšpomerānijā zaudējot ne tikai lielās koalīcijas partneriem sociāldemokrātiem, bet arī labējā spārna antiestablišmenta partijai Alternatīva Vācijai (AfD). Tomēr nacionālajā mērogā A. Merkelei īstu konkurentu nav, un lielākā daļa vēlētāju varētu balsot, vadoties pēc apsvēruma, ka viņas valdīšanas laikā Vācijai, atšķirībā no citām ES valstīm, nav nācies saskarties ar lielām ekonomiskajām problēmām. Taču, ja arī nākamgad Vācijā notiks kāds liels terora akts, vēlētāju izvēli var noteikt attieksme pret A. Merkeles aizstāvēto atvērto durvju politiku attiecībā uz nelegālajiem imigrantiem.
FIDELA ĒRAS BEIGAS
25. novembrī 90 gadu vecumā aizsaulē aizgāja Kubas revolūcijas līderis Fidels Kastro. Veselības stāvokļa dēļ viņš no oficiāliem amatiem atteicās jau pirms astoņiem gadiem, vadības grožus nododot sava brāļa Raula un jaunākas paaudzes kubiešu komunistu rokās, un politologi var tikai izteikt minējumus par to, cik liela ietekme viņam bija uz beidzamajos gados realizēto Havanas politiku. Tajā pašā laikā nav noliedzams, ka sēras par F. Kastro nāvi Kubā bija patiesas - gluži tāpat kā līksmība kubiešu emigrantu apdzīvotajos kvartālos Maiami. Varu Kubā F. Kastro sagrāba 1959. gadā, gāžot ASV atbalstīto prezidentu Fulhensio Batistu. Mūsdienu vēsturnieki norāda, ka tā bija faktiski neiespējamā misija, jo 1956. gada decembrī ar mērķi sarīkot revolūciju Kubā ieradās vien pāris desmiti revolucionāru, lielākā daļa no kuriem tika nogalināta jau pirmajās dienās. Sākotnēji F. Kastro nemaz neesot domājis par sadarbību ar PSRS, taču uz to viņu piespieda ASV noteiktā ekonomiskā blokāde. Gadu desmitiem bārdainā līdera vadītā Kuba turpināja nodarboties ar revolūcijas eksportu uz Āfrikas un Latīņamerikas valstīm un izveidoja vienu no efektīvākajām bezmaksas veselības aizsardzības sistēmām pasaulē. Tomēr PSRS sabrukums un finansiālās palīdzības apsīkums novedis pie tā, ka arī Kuba pakāpeniski sāk pāriet uz kapitālisma sliedēm