Tunisijas pilsonim Anīsam Amri, kurš 19. decembrī ar nozagtu kravas automašīnu taranēja Ziemassvētku tirdziņu Berlīnē, nogalinot 11 cilvēkus, nebija jāatrodas nedz Vācijas galvaspilsētā, nedz vispār valstī.
Šī nelegālā imigranta pieprasījums pēc patvēruma bija noraidīts jau jūnijā, varasiestādēm bija zināms, ka A. Amri ir tendēts uz vardarbību, taču viņa deportēšana uz dzimteni nebija iespējama. Gan viņš pats, gan Tunisijas varasiestādes izmantoja visus birokrātiskos paņēmienus, lai to aizkavētu, jo Tunisija, tāpat kā citas Ziemeļāfrikas valstis, nav ieinteresēta, lai tajā atgrieztos ar radikālā islāmisma idejām pārņemti ļaudis.
Īsi pirms Ziemassvētkiem Berlīnē notikušais terora akts kārtējo reizi apliecina, cik tuvredzīga bijusi un joprojām ir Vācijas kancleres Angelas Merkeles (bet plašākā skatījumā arī visas Eiropas Savienības) politika attiecībā uz migrācijas krīzi - Vidusjūras viļņos glābjam, uzņemam un izmitinām visus, bet pēc tam mēģinām tikt skaidrībā, kuriem patvērums pienākas, bet kuriem ne. Pēdējiem tad nāktos atgriezties savā dzimtenē. Ja runa būtu par likumpaklausīgiem cilvēkiem, iespējams, šī sistēma arī varētu darboties, taču ļaudis, kuri nelegāli šķērso valstu robežas, turklāt maksājot krietnu atlīdzību noziedzīgajiem grupējumiem par sniegto palīdzību, ir grūti par tādiem uzskatīt, it sevišķi tad, ja šos cilvēkus vada viena vienīga vēlme nokļūt siltākās vietiņās. Atšķirībā no daudziem kara bēgļiem, kurus pilnībā apmierina atrašanās kaut relatīvā drošībā (Jordānijas, Libānas, Turcijas bēgļu nometnēs), šīs ļaužu grupas mērķis ir skaidrs - nonākt ES turīgākajās valstīs, kur var pretendēt uz lielākiem pabalstiem vai labāk atalgotu darbu.
Izmantojot jukas Sīrijā, Irākā un Lībijā, uz ES cenšas pārcelties arī daudzi Ziemeļāfrikas valstu - Tunisijas, Marokas, Alžīrijas - iedzīvotāji. Viņu lielākās daļas izredzes legāli saņemt bēgļu statusu līdzinās nullei, un atraidījums ieceļotājos parasti rada naidu pret valsti, kas nav vēlējusies viņus uzņemt un nodrošināt ar visu, kas imigrantiem, pēc viņu domām, pienākas. Šīs ļaužu grupas pārstāvji, kā minimums, cenšas izvairīties no deportēšanas, bet atsevišķos gadījumos radikalizējas un gluži tāpat kā A. Amri kļūst par teroristiem.
Mūsdienu Eiropas Savienībā no deportēšanas izbēgt ir vienkāršāk par vienkāršu. Pirmkārt, robežas ir vaļā, un tas pats A. Amri, kuru patiesībā jau pirms vairākiem gadiem no Itālijas vajadzēja izraidīt atpakaļ uz Tunisiju, bez problēmām nokļuva Vācijā, bet pēc terora akta pastrādāšanas caur Franciju (un, iespējams, Nīderlandi) aizbrauca līdz pat Milānai. Otrkārt, nekas netraucē nelegālajiem migrantiem pazaudēt savus dokumentus un nekaunīgi melot ES valstu policijai un imigrācijas dienestiem, - lai droši noskaidrotu, kuras valsts pavalstnieks ir attiecīgais indivīds, var paiet ne tikai mēneši, bet pat gadi. Starp citu, attiecībā uz A. Amri apliecinājums, ka viņš patiešām ir Tunisijas pilsonis, pienāca divas dienas pēc terora akta. Bet pats svarīgākais ir tas, ka ne mazāk par nelegāļiem viņu deportācijās nav ieinteresētas Ziemeļāfrikas valstu valdības, kuras gluži vienkārši neatzīst imigrantus par saviem pilsoņiem. Paradoksāli, bet Tunisijā, Marokā un Alžīrijā ne bez pamata baidās no tā, ka šo valstu pilsoņi, kuri pabijuši civilizētajā Eiropā, no tās atgriezīsies inficēti ar radikālā islāma idejām. Raidkorporācijas Deutsche Welle statistika ir diezgan daiļrunīga. Šā gada pirmajos 11 mēnešos bēgļu statusu Vācijā ieguvuši tikai 3,5% ieceļotāju no Marokas, 2,7% no Alžīrijas un 0,8% no Tunisijas. Patvērumu tajā pašā laikā lūguši 3829 Marokas, 3416 Alžīrijas un 902 Tunisijas pilsoņi, bet uz dzimteni deportēti vien 56 alžīrieši, 43 marokāņi un 67 tunisieši. Vācijas iekšlietu ministrs Tomass de Mezjērs šoruden bija devies vizītēs uz visām trijām valstīm, taču pagaidām viņa darbs nav devis augļus.