Bakas – jaunāka slimība, nekā uzskatīts līdz šim
Lai gan leģendas vēsta, ka bakas ir prasījušas jau Senās Ēģiptes un Ķīnas iedzīvotāju un pat valdnieku dzīvības, starptautiskas zinātnieku grupas pētījums liecina, ka patiesībā šī slimība varētu būt nevis tūkstošiem, bet tikai simtiem gadu sena. Ja tā patiešām ir, tad vēsturniekiem nāksies pārskatīt virkni notikumu, lai noskaidrotu, kāda kaite tad izraisījusi nāvējošās epidēmijas senatnē. Savukārt mediķi un epidemiologi vēlas atrisināt vēl kādu noslēpumu – kurš no dzīvniekiem sākotnēji bijis baku vīrusa pārnēsātājs un kad šis vīruss pirmo reizi uzbrucis cilvēkiem.
Mūsdienās bakas ar vakcinācijas palīdzību izdevies pilnībā izskaust (beidzamais inficēšanās gadījums reģistrēts 1979. gadā Somālijā) un baku vīrusi tiek glabāti vairs tikai pāris laboratorijās Krievijā un ASV. Kanādiešu un austrāliešu zinātnieki, kuri sava pētījuma rezultātus publicējuši žurnālā Current Biology, bakas izraisošā vīrusa Variola vēsturi noskaidrojuši, izpētot kādā Viļņas baznīcā ap 1654. gadu apglabāta bērna - baku epidēmijas upura - mirstīgās atliekas.
Negaidīts atklājums
Interneta ziņu vietne LiveScience.com atgādina, ka jau kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem zinātniekiem bija informācija par vairākām mūmijam, kas apglabātas zem Viļņas Dominikāņu Svētā gara baznīcas esošajās kapenēs. Apbedījumi bija veikti laikā no 1643. līdz 1665. gadam, kad daudzviet Eiropā plosījās baku epidēmija. Kanādas Makmāstera universitātes bioloģes Anas Daganas vadītā zinātnieku grupa sākotnēji noskaidrojusi, ka vienas no mirstīgajām atliekām pieder aptuveni divus līdz četrus gadus vecam bērnam, kurš pavisam noteikti slimojis ar bakām un, iespējams, arī miris ar šo slimību. No viņa pīšļiem paņemti DNS paraugi, no kuriem savukārt izdalīts vīrusa ģenētiskais materiāls. Ģenētiķim Henrikam Poineram un viņa kolēģiem izdevās burtiski «restaurēt» Variola vīrusu, kas gadu gaitā bija fragmentējies, bet pēc tam tas tika salīdzināts ar paraugiem, kas bija paņemti no XVIII un XIX gadsimta baku epidēmiju upuru pīšļiem.
A. Dagana sarunā ar LiveScience.com skaidrojusi - ja bakas patiešām būtu gadu tūkstošiem sena slimība, tad paraugos būtu iespējams novērot daudz sīku atšķirību, kas nenovēršami rodas evolūcijas un mutācijas ceļā. «Taču nekā tāda nebija,» sacījusi zinātniece, atzīstot, ka rezultāts pārsteidzis gan viņu, gan kolēģus. Vēl lielāks izbrīns viņus pārņēmis, kad aplēses apliecinājušas - visiem šiem vīrusiem ir viens kopīgs priekštecis, kas parādījies laika posmā starp 1588. un 1645. gadu.
Lai apstiprinātu, ka baku vīruss cilvēkiem pirmo reizi patiešām uzbrucis relatīvi nesen, nepieciešami papildu pētījumi. Taču, ja šī hipotēze apstiprināsies, nāksies atteikties no uzskata, ka ar bakām slimojuši vēl senie ēģiptieši, un meklēt citu izskaidrojumu raksturīgajām rētām, piemēram, faraona Ramzesa V sejā, norāda LiveScience.com. H. Poiners intervijā AFP norādījis, ka rētas slimnieku sejās varējušas atstāt arī citas slimības, piemēram, vējbakas vai masalas, bet līdz mūsdienām nonākusī informācija, kas neskaitāmas reizes tulkota un dažādi interpretēta, neļauj izdarīt nepārprotamus secinājumus par slimnieku diagnozi. Taču viņa versijai ir kāds ļoti būtisks vājais punkts. Nedz vējbakas, nedz masalas nav tik bīstamas slimības kā bakas, bet senajās hronikās apgalvots, ka šo kaišu epidēmijas aiz sevis atstājušas līķu kalnus.
Vai darbs vēsturniekiem?
Ja žurnālā Current Biology minētā versija apstiprināsies un noskaidrosies, ka pirmās baku epidēmijas notikušas vien XVI gadsimta beigās, būs sagādāts kārtīgs darbs vēsturniekiem (šeit nu reiz būtu piemērots pārsvarā nevietā lietotais izteiciens «pārrakstīt vēsturi»), kuriem nāksies meklēt citus izskaidrojumus veselai virknei postošu epidēmiju.
International Business Times atgādina, ka līdz šim par absolūti neapšaubāmu ticis uzskatīts fakts, ka Ēģiptē, Indijā un Ķīnā baku epidēmijas reizi pa reizei plosījušās jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras. Piemēram, hinduisti uzskatījuši bakas par dievu sodu, un tie, kuriem pēc epidēmijas izdevās izdzīvot, sākuši pielūgt jaunu dievieti, vārdā Sitala, kurai esot pa spēkam gan izraisīt, gan izdziedināt drudzi, izsitumus un pūtītes, kas pēc izveseļošanās pārvēršas par baku rētām. Sitalas kults Indijā tiek piekopts vēl līdz mūsdienām.
Žurnālā All About History lasāms, ka viena no pirmajām lielajām baku epidēmijām Eiropā bijusi tā sauktais Atēnu mēris, kas Grieķiju piemeklēja 430. gadā pirms mūsu ēras, Peloponesas kara laikā. Sengrieķu vēsturnieka Tukidīda darbos aprakstītie slimības simptomi līdz šim nebija likuši šaubīties, ka tās bijušas tieši bakas. Šo slimību vaino arī tā dēvētajā Antonina mērī, kas jau mūsu ērā - no 165. līdz 180. gadam - plosījās Romas impērijā un, kā tiek lēsts, prasījis piecju miljonu cilvēku dzīvības. Nākamā līdzīgā epidēmija Romas impēriju piemeklēja no 251. līdz 266. gadam.
581. gadā Tūras bīskaps Gregorijs, rakstot par reģionu piemeklējušo sērgu un atsaucoties uz kāda aculiecinieka stāstīto, minējis tipiskus baku simptomus. Īsi pirms tam - 568. gadā - Arābijas pussalas iekarošanas laikā ar bakām esot inficējušies etiopiešu karavīri, kuri pēc tam šo slimību ievazājuši Āfrikā. Bet mūsu ēras IX gadsimtā persiešu zinātnieks Muhameds ibn Zakarija arRazi sarakstījis traktātu, kurā sīki un smalki izskaidrota baku atšķirība no vējbakām un masalām.
Tāpat līdz šim ticis uzskatīts, ka 1521. gadā bakas, ko spāņu konkistadori ievazāja no Hispanjolas salas, esot strauji izplatījušās acteku vidū un, kad 1521. gada augustā Ernana Kortesa spēki devās uzbrukumā acteku galvaspilsētai Tenočtitlānai, aptuveni 25% acteku civiliedzīvotāju jau bija miruši, un viņu armijas rindas stipri paretinātas. Iekarotājus šī epidēmija neskāra tādēļ, ka vienīgais inficētais E. Kortesa karavīrs kādā kaujā tika nogalināts un konkistadori atkāpās, viņa līķi pametot ienaidnieka kontrolētajā teritorijā. Vēlāk spāņu franciskāņu mūks Motolinja rakstījis, ka Tenočtitlānas ielas bijušas pilnas ar baku epidēmijas upuru līķiem.
Vai A. Daganas un viņas kolēģu atklājums patiešām nozīmē, ka tagad visiem šiem notikumiem nepieciešams meklēt jaunus izskaidrojumus un traktējumus, pieņemot, ka līdz XVI gadsimta otrajai pusei nekādu baku epidēmiju pasaulē nav bijis? Lielbritānijas Notingemas universitātes bioloģijas profesors Džonatans Bells intervijā BBC ieteicis nepārsteigties ar secinājumiem. Viņš norādījis, ka A. Dagana un viņas kolēģi veikuši absolūti korektu pētījumu, kura rezultātu nav pamata apšaubīt. Taču viņiem izdevies noteikt vien atsevišķu baku izraisošo vīrusu ciltstēvu un tā aptuveno parādīšanās laiku. Nav nekādu iemeslu uzskatīt, ka senākā pagātnē nav varējuši pastāvēt arī citi, pašlaik jau izzuduši baku vīrusa paveidi, kuri arī izraisījuši senajās hronikās minētās epidēmijas, viņš uzskata. Lai atrastu pierādījumus šai hipotēzei, nepieciešams uzmeklēt to cilvēku pīšļus, kuri baku epidēmijās varētu būt miruši pirms XV gadsimta, norādījis profesors, gan atzīstot, ka šis uzdevums būs ļoti sarežģīts.
Viltīgais vīruss
To, ka baku vīruss nemaz nav tik vienkāršs, kā šķitis līdz šim, apliecinājusi kanādiešu un austrāliešu zinātnieku pētījuma otrā daļa. LiveScience.com atgādina, ka zinātnieki izšķir divus bakas izraisošā vīrusa paveidus - Variola major un Variola minor. A. Daganas un viņas kolēģu pētījumi liecina, ka līdz pat XVIII gadsimta nogalei bakas izraisījis viens vienīgs vīruss, un tikai pēc tam radušies tā atsevišķi paveidi.
Ļoti iespējams, ka vīrusa mutācijas bijusi reakcija uz britu zinātnieka Edvarda Džennera 1796. gadā izstrādāto vakcinācijas metodi, kas pēc nepilniem diviem gadsimtiem arī noveda pie baku izskaušanas. BBC atgādina, ka mirstības līmenis starp tiem, kuri bija inficēti ar bakām, bijis ļoti augsts - atkarībā no apstākļiem 20 līdz 60%, bet bērnu vidū pat vairāk nekā 80%. XVIII gadsimta nogalē, kad baku epidēmijas Eiropā bija ierasta lieta, tās ik gadu prasīja aptuveni 400 000 cilvēku dzīvības, bet XX gadsimtā līdz pat slimības izskaušanai no bakām mira 300 līdz 500 miljoni mūsu planētas iedzīvotāju - gadsimta otrajā pusē lielākās epidēmijas tika reģistrētas Indijā.
Ļaudis jau sen bija ievērojuši, ka tos inficētos, kuriem izdevies izveseļoties, nākamā baku epidēmija vairs neapdraud. Taču vēl būtiskāks bija kāds cits novērojums -inficēšanās ar bakām, kas notikusi caur ādā iegrieztu brūci, parasti noved pie krietni mērenākas slimības formas, nekā inficēšanās dabiskā ceļā, caur elpošanas ceļu gļotādu, raksta All About History. Ir liecības, ka Ķīnā jau X gadsimtā, sākot izplatīties baku epidēmijai, ļaudis sevi apzināti inficējuši ar vīrusu, cerot, ka slimību pārcietīs vieglāk, bet vēlāk līdzīgu metodi izmantojuši arī eiropieši. Tas arī bija pats iedarbīgākais līdzeklis cīņā pret bakām līdz 1796. gadam, kad britu zoologs un ārsts E. Dženners nonāca līdz vakcinācijas idejai. Viņš gan nebija pirmais, kurš ievēroja, ka arī govis mēdz slimot ar bakām līdzīgu slimību, tiesa, daudz vieglākā formā, un iedomājās, ka cilvēki, kuri reiz inficēti un pārslimojuši ar govju bakām, turpmāk būs neuzņēmīgi pret īstajām, tik daudz dzīvību prasošajām bakām - ar līdzīgu ideju vēl 1768. gadā bija nācis klajā britu ārsts Džons Fjūsters. Taču vakcīnu pret bakām pirmais izstrādāja un uz cilvēkiem izmēģināja tieši E. Dženners. Starp citu, pats termins vakcinācija radies no latīņu vārda vacca, kas tulkojumā nozīmē - govs.
Lai gan tā brīža pasaules gaišākajiem prātiem nebija šaubu par vakcinēšanas iedarbību, pagāja vēl ļoti daudz laika, līdz šī metode izpelnījās sabiedrības atzinību, un tikai 1980. gadā tika oficiāli paziņots, ka jauni baku epidēmijas draudi uz mūsu planētas vairs nepastāv.
«Bakas ir ļoti fascinējošas, ja tā var sacīt par slimību. Tiek uzskatīts, ka visos vēstures periodos tās ļaudīs iedvesušas lielas bailes inficēto augstā mirstības līmeņa dēļ. Par lielu veiksmi uzskatāma vakcīnas izstrādāšana pret šo slimību. Tomēr, neraugoties uz visu, mēs ļoti maz zinām var Variola vīrusiem, kas izraisa bakas. Ir zināms vien tas, ka tās ir bīstamas cilvēkiem, taču mums nav precīzi zināms, kad cilvēki pirmo reizi inficējās ar bakām un kas bija to dabiskie pārnēsātāji. Ceram, ka jauni pētījumi palīdzēs mums to noskaidrot,» intervijā International Business Times sacījusi A. Dagana.