ANO gatava no jauna izmeklēt Hammaršelda bojāejas apstākļus
Vairāk nekā 55 gadus pēc Ziemeļrodēzijā (mūsdienu Zambijā) notikušās aviokatastrofas, kurā gāja bojā toreizējais ANO ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds, traģēdijas apstākļi varētu tikt izmeklēti no jauna – attiecīga rezolūcija šonedēļ iesniegta ANO Ģenerālajā asamblejā. Beidzamo gadu laikā parādījušās jaunas liecības par to, ka lidmašīnas avārija nebija nelaimes gadījums, tomēr stingrus pierādījumus tam varētu iegūt vien tādā gadījumā, ja pieeju saviem slepenajiem arhīviem neliegtu Lielbritānijas un ASV īpašie dienesti.
Daudzi vēsturnieki norāda, ka tieši šīm abām valstīm (tāpat arī Beļģijai un Dienvidāfrikas Republikai) 1961. gada rudenī visvairāk traucēja spriedumos neatkarīgais un ļoti patstāvīgais D. Hammaršelds, kurš vēlējās, lai Āfrikas valstis, kurām bija izdevies atbrīvoties no koloniālā jūga, kļūtu patiešām neatkarīgas. Tiesa, ANO ģenerālsekretārs bija paspējis nokaitināt arī PSRS līderi Ņikitu Hruščovu, kurš pat bija pieprasījis viņa atcelšanu no amata, tomēr runas par padomju Valsts drošības komitejas (VDK) saistību ar notikušo, šķiet, bija tikai īsto vainīgo mēģinājumi saduļķot ūdeni - tolaik Maskavai Āfrikā vēl nebija nedz tādas ietekmes, nedz iespēju.
Nenotikusī tikšanās ar Čombi
Naktī no 1961. gada 17. uz 18. septembri lidmašīna Douglas DC6B jeb Albertina, uz kuras bija redzama ANO simbolika, tuvojās Ndolas pilsētai britu protektorātā Ziemeļrodēzijā. Lidaparātā atradās 16 cilvēku, to skaitā 56 gadus vecais D. Hammaršelds un vairāki viņa palīgi. Uz Ndolu viņi devās, lai tiktos ar bēdīgi slaveno Moizu Čombi un atrastu risinājumu, kā bez asinsizliešanas pārtraukt Kongo Republikā (mūsdienu Kongo Demokrātiskajā Republikā) uzliesmojušo pilsoņu karu, norāda BBC.
Pēc tam, kad 1960. gadā šī valsts bija ieguvusi neatkarību no Beļģijas, par savu neatkarību no Kongo savukārt paziņoja Katangas province, kurā atradās ļoti nozīmīgas derīgo izrakteņu (vara, urāna, alvas utt.) iegulas. Katangas līderis M. Čombe faktiski rīkojās bijušo kolonizatoru beļģu, kā arī citu Eiropas valstu un ASV derīgo izrakteņu ieguves kompāniju interesēs, bet D. Hammaršelds, uzstājot uz Kongo Republikas teritoriālo nedalāmību, bija devis rīkojumu šajā valstī izvietot ANO miera uzturēšanas spēkus. Iepriekš jau bija notikušas sadursmes starp ANO karavīriem un Katangas separātistiem, kuru rindās netrūka beļģu, dienvidafrikāņu un citu algotņu, un Ndolas tikšanās mērķis bija panākt gan vienošanos par uguns pārtraukšanu, gan noskaidrot, uz kādiem nosacījumiem Katanga ir gatava palikt Kongo Republikas sastāvā. Lai gan D. Hammaršelds bija pieredzējis diplomāts, kurš stingri glabāja savus noslēpumus un nemēdza pirms laika lielīties ar gūtajiem panākumiem, tika uzskatīts, ka šīs sarunas varētu nest augļus un palīdzēt noregulēt situāciju.
Taču sarunas ar M. Čombi tā arī nenotika. Lidmašīna, kurā atradās ANO ģenerālsekretārs, nesasniedza Ndolas lidlauku, jo nogāzās krūmājā. Uz vietas gāja bojā 15 cilvēku, bet vienīgais izdzīvojušais nomira slimnīcā pēc četrām dienām. Visvienkāršāko izskaidrojumu traģēdijai atrada Ziemeļrodēzijas varasiestādes, kas pēc samērā īsas izmeklēšanas paziņoja savu verdiktu - katastrofu izraisījusi pilota kļūda, jo viņš krasi samazinājis augstumu, atrodoties pārāk tālu no lidlauka, un Albertina skārusi koku galotnes, pēc kā nogāzusies. Jau 1961. gada nogalē nav trūcis ļaužu, kuri šo versiju apšaubījuši, norādot, ka ANO līdera apkalpē bijuši lieliski lidotāji. Tomēr Ziemeļrodēzijas armijas virsnieks Džons Masels intervijā The New York Times pārliecināti klāstījis: «Nav nekādas nozīmes, cik profesionāls un pieredzējis bija pilots. Atrodoties Āfrikā, virs teritorijas, kas nav pazīstama, nopietnas kļūdas pieļaut ir vieglāk par vieglu.» Atsevišķu neatkarīgu izmeklēšanu veica arī ANO, turklāt pat divas reizes, taču abos gadījumos šo izmeklēšanas komisiju secinājums bija viens un tas pats - nav iespējams skaidri pateikt, kādēļ ANO ģenerālsekretāra lidmašīna avarēja.
Jautājumi bez atbildēm
Beidzamo 55 gadu laikā tehnoloģiskais progress ir bijis ievērojams, taču arī mūsdienās lidmašīnas nereti mēdz avarēt vai nu apkalpes vainas, vai arī kādu laikus nepamanītu tehnisku problēmu dēļ. Taču 1961. gada katastrofa, kurā gāja bojā D. Hammaršelds, joprojām šķiet dīvaina ne tikai dažādu sazvērestības teoriju cienītājiem, bet arī cienījamiem un augstu vērtētiem vēsturniekiem, piemēram, Londonas universitātes pētniecei Sūzanai Viljamsai, kura pirms pieciem gadiem iznākušajā grāmatā Who Killed Hammarskjold? (Kurš nogalināja Hammaršeldu?) centusies pa plauktiņiem salikt visu zināmo par katastrofu.
Vēsturniece uzsver, ka pats pirmais, kas viņu izbrīnījis, ir dīvainā reakcija no vietējo varasiestāžu puses. Lidmašīna avarēja aptuveni vienos naktī, nepilnu pusstundu pirms plānotā ierašanās laika Ndolas lidlaukā, taču tā darbinieki pat nav iedomājušies celt trauksmi, kad Albertina laikā nav ieradusies. S. Viljamsa īpaši uzsver, ka runa nav par kādu ierindas reisu, bet gan lidmašīnu, kurā atradās ANO ģenerālsekretārs. Pat tad, kad kļuvis skaidrs, ka ar šo lidaparātu kaut kas noticis, pretēji vispārpieņemtajai praksei tuvumā esošo lidmašīnu piloti par to nav informēti, turklāt meklēšanas darbi uzsākti vien nākamās dienas pēcpusdienā. Visu šo neatbildēto jautājumu kopums vēsturnieci vedina uz domām, ka D. Hammaršelda lidmašīnas avārija vietējām varasiestādēm nav bijis pārsteigums, bet to vilcināšanās saistīta ar vēlmi dot uzbrukuma rīkotājiem pietiekami daudz laika, lai noslēptu pēdas un pierādījumus, bet iespējams pat - lai līdz galam paveiktu iecerēto.
The Guardian atgādina, ka pirms diviem gadiem izveidotās ANO darba grupas darbiniekiem izdevies Zambijā atrast vairākus lieciniekus, kuri apgalvo - jau agri 1961. gada 18. septembra rītā, vismaz deviņas stundas pirms oficiālo glābšanas vienību ierašanās, ap lidmašīnas vraku rosījušies bruņoti baltādainie vīri, kuri ieradušies apvidus automašīnās, - spriežot pēc visa, algotņi. S. Viljamsa uzsver, ka Ziemeļrodēzijas amatpersonas nav sevi īpaši apgrūtinājušas ar notikuma vietas izpēti un lietisko pierādījumu dokumentēšanu, bet daudzi no tiem vispār pazuduši. Dokumentētas atbildes nav uz pat šķietami pavisam vienkāršu jautājumu par D. Hammaršelda nāves cēloni.
It kā viņš gājis bojā lidmašīnas avārijas brīdī no trieciena, taču, lūk, norvēģu ģenerālmajors Bjērns Egge, kurš tolaik dienēja ANO spēkos un bija pirmais no starptautiskās organizācijas virsniekiem, kurš ieradās notikuma vietā, 2005. gadā intervijā Aftenposten pieminējis, ka ģenerālsekretāra pierē bijis ievainojums, kas fotogrāfijās pēc tam retušēts. B. Eggem esot radies iespaids, ka pēc katastrofas D. Hammaršelds vēl bijis dzīvs un mēģinājis aizrāpties pēc iespējas tālāk no lidmašīnas vraka, bet pēc tam... Ilgus gadus klusējušais norvēģis tā arī nav spējis saņemties, lai pasacītu, ka ANO ģenerālsekretāru likvidējusi algotņu tīrīšanas komanda, kas ieradusies katastrofas vietā, taču šāds secinājums no viņa teiktā izriet. Starp citu, lidmašīnas avārijas vietā tika uzietas arī kastes ar daļēji eksplodējušu munīciju. ANO darbinieki apgalvojuši, ka nekāda bruņojuma lidmašīnā nav bijis, taču šis atradums ļauj plašākai sabiedrībai daudzmaz ticami izskaidrot lidmašīnas korpusā pamanītās ložu pēdas un to, ka arī vairāki pasažieri, šķiet, tomēr gājuši bojā no šaujamieroču lodēm (eksperti par šo skaidrojumu tikai smīn).
Kurš nogalināja ģenerālsekretāru?
Klusāk vai skaļāk par to, ka D. Hammaršelds kļuvis par sazvērestības upuri un nogalināts, runāts jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem - The Guardian atgādina, ka līdzīgu viedokli amerikāņu medijiem paudis arī bijušais prezidents Harijs Trumens. Taču diez vai ANO Ģenerālās asamblejas ieceltajam izmeklēšanas grupas vadītājam būs vienkārši noskaidrot vaininiekus, jo īpašie dienesti savus noslēpumus mēdz rūpīgi sargāt desmitgadēm ilgi.
2013. gadā izveidotā ANO darba grupa uzmeklēja vairākus ASV gaisa kara spēku un flotes virsniekus, kuri 1961. gadā bija dienējuši radioelektroniskās izlūkošanas bāzēs Grieķijā un Kiprā. Gan Pols Eibrams, gan Čārlzs Southols stāstījuši par naktī uz 18. septembri ierakstītām radiosarunām, kas liecinājušas par kādas lidmašīnas notriekšanu Ziemeļrodēzijā. Taču, kad ANO vērsās ASV Nacionālās drošības aģentūrā un Centrālajā izlūkošanas pārvaldē, saņemta standarta atbilde - nedz šādu ierakstu, nedz to atšifrējumu iestāžu rīcībā neesot. Vēl vairāk visu sarežģī kāda ļoti būtiska atšķirība abu amerikāņu virsnieku liecībās. Č. Southols esot dzirdējis, ka pilots ar beļģu akcentu «aukstasinīgi un profesionāli» ziņo, ka ir uzgājis, bet pēc tam notriecis mērķi, taču P. Eibrams apgalvo, ka cilvēks ar spēcīgu akcentu esot vien konstatējis, ka «amerikāņi notrieca to lidmašīnu».
Un arī tas vēl nav viss - pretrunīgo apgalvojumu kamols ir krietni lielāks. Gadu laikā atradušies ļaudis, kuri, alkstot pēc savām 15 slavas minūtēm, personīgi uzņēmušies atbildību par D. Hammaršelda noslepkavošanu. Starp viņiem ir gan kāds izbijis CIP operatīvais darbinieks, kurš, kā noskaidrojies, 1961. gada septembrī atradies dzimtenē, gan Beļģijas gaisa kara spēku izbijis pilots, kurš stāstījis, ka lidmašīnu notriecis netīšām - viņa uzdevums bijis nepieļaut tās nosēšanos Ndolā, bet novirzīt uz citu lidlauku, kur ANO līderi gaidījuši Katangas ietekmīgākie rūpnieki. Taču brīdinājuma šāviens esot trāpījis lidaparātam, apgalvojis šis vīrs. Versija izklausās vairāk vai mazāk ticama, taču beļģu avīžnieki ātri vien noskaidrojuši, ka pilots tobrīd nav bijis Āfrikā. Joprojām tiek kultivēta hipotēze par to, ka D. Hammaršelda lidmašīnu nenotrieca, bet tajā eksplodēja šasijā paslēpta bumba - šo versiju, kas liecina, ka sazvērestību kopīgi veica DĀR, ASV un Lielbritānijas izlūkdienesti, 1998. gadā publiskoja arhibīskapa Dezmonda Tutu vadītā komisija, kas bija izpētījusi DĀR īpašo dienestu arhīvus.
***
DĀGS JALMARS AGNE KARLS HAMMARŠELDS
• Dzimis 1905. gada 29. jūlijā Jenšēpingā
• Bērnību un jaunību lielākoties pavadījis Upsālā, arī laiku no 1914. līdz 1917. gadam, kad viņa tēvs Jalmars bija Zviedrijas premjerministrs
• Pēc leģendārās Upsālas ģimnāzijas Katedralskolen beigšanas iestājies Upsālas universitātē
• 1930. gadā absolvējis universitāti, iegūstot jurista un filozofa zinātniskos grādus
• No 1930. līdz 1934. gadam strādājis valdības paspārnē esošajā Bezdarba problēmu komitejā, paralēli studējot ekonomiku Stokholmas universitātē
• 1936. gadā sācis strādāt Zviedrijas Centrālajā bankā (Riksbank)
• Vienlaikus no 1936. līdz 1945. gadam pildījis Finanšu ministrijas valsts sekretāra pienākumus
• No 1941. līdz 1948. gadam bijis Zviedrijas Centrālās bankas vadītājs
• No 1947. līdz 1953. gadam pārstāvējis Zviedriju Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijā (OEEC), piedalījies Parīzes konferencē, kurā tika lemts par Māršala plānu un Rietumeiropas atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara
• No 1949. līdz 1951. gadam bijis Ārlietu ministrijas valsts sekretārs
• No 1951. līdz 1953. gadam pildījis ministra bez portfeļa pienākumus Tāges Erlandera valdībā. Neraugoties uz to, ka ieņēmis atbildīgus amatus vairākās sociāldemokrātu valdībās, pats šajā partijā tā arī nav iestājies
• 1951. gadā kļuvis par Zviedrijas delegācijas ANO priekšsēdētāja vietnieku, bet 1952. gadā iecelts par delegācijas vadītāja vietas izpildītāju
• 1953. gada 31. martā ANO Drošības padome atbalstīja D. Hammaršelda kandidatūru ANO ģenerālsekretāra amatam, bet tā paša gada aprīlī viņu šajā amatā ievēlēja ANO Ģenerālā asambleja
• 1957. gadā vienbalsīgi pārvēlēts uz otro termiņu
• 1961. gada 18. septembrī gājis bojā aviokatastrofā Ziemeļrodēzijā (mūsdienu Zambijas teritorijā)
• Pēc nāves pasludināts par 1961. gada Nobela Miera prēmijas laureātu
Avots: BBC, Reuters, The Guardian