UZZINI: Kas kopīgs nelaimīgajam Jēvles salmu āzim un Adventei?
Neraugoties uz aizvien stingrākajiem drošības pasākumiem, arī šogad nodedzināts Zviedrijas pilsētas Jēvles nozīmīgākais Ziemassvētku rotājums – vairāk nekā septiņus metrus augstais un 13 metru garais no salmiem izgatavotais āzis.
Kristiešiem daudzviet pasaulē nav īsti saprotams, kāda ir šā dzīvnieka un viņu attēlojošo figūriņu saistība ar Ziemassvētkiem un Adventes laiku, daudzi to noteikti uzskata par kādu relatīvi nesen parādījušos tēlu (kā, piemēram, Santaklausu), taču vēsturnieki izpētījuši, ka saulgriežu āža godināšanai ir ļoti senas tradīcijas.
Tors un labības kūlis
Senajiem skandināviem un ziemeļeiropiešiem āzis bija viens no ziemas saulgriežu simboliem sen pirms kristietības ieviešanas, norāda The Daily Telegraph. Jau kopš neatminamiem laikiem, ciltīm, kas apdzīvoja Ziemeļjūras un Baltijas jūras piekrasti, vieni no nozīmīgākajiem gada svētkiem bija ziemas saulgrieži, pēc kuriem dienas atkal sāka kļūt garākas - saulgriežu laiku dēvēja par Jūles svētkiem (Yule), lai gan tā nosaukumi atkarībā no izloksnes, protams, atšķīrās. Pirms kristietības uzkundzēšanās šā reģiona iedzīvotāji pielūdza veselu Dievu panteonu. Viens to tiem bija Tors, kurš saskaņā ar ticējumiem pa debesjumu pārvietojās divu āžu vilktos ratos.
Daļa vēsturnieku ir pārliecināti, ka Toru un viņa pavadoņus ļaudis ar laiku sākuši uzskatīt par tuvojošos ziemas saulgriežu priekšvēstnešiem. Garākas dienas jeb diennakts gaišā laika pagarināšanās tā laika sabiedrībā (un arī mūsdienās) tika uztverta kā dāvana, taču ar vienu būtisku piebildi - senie ziemeļnieki nepieļāva iespēju, ka Dievs Tors var nolaisties līdz mirstīgo līmenim un viņus apdāvināt ar kaut ko taustāmu. Tādēļ dāvanu dalītāju loma tikusi piešķirta viņa āžiem. Starp citu, somi Ziemassvētku vecīti (Santaklausu, Salatēvu, Svēto Nikolaju - to, kurš Ziemassvētku gaidās parūpējas par dāvanām) joprojām dēvē par Joulupukki, kas tulkojumā nozīmē - Ziemas saulgriežu āzis.
AP gan uzsver, ka vārds «āzis», iespējams, nav jāuztver burtiski. Senie skandināvi šajā vārdā dēvējuši arī pašu, pašu beidzamo labības ražas kūlīti, uzskatot, ka tam piemīt maģiskas spējas un tas noteikti neizkults jāsaglabā līdz pat ziemas saulgriežiem. Tikai tādā gadījumā bijis pamats cerēt uz labu ražu nākamajā gadā. Visticamāk, abas šīs tradīcijas laika gaitā saplūdušas, un ļaudis kā veiksmes simbolu sākuši no salmiem darināt āžu figūriņas, kas izvietotas mājās.
Dāvanu nesējs vai prasītājs?
Kristieši jaunpievērstajās zemēs mēdza asimilēt senās pagānu tradīcijas un pielāgot tās savām vajadzībām. Viduslaikos Skandināvijā ziemas saulgriežu svinības tika aizstātas ar Ziemassvētkiem, taču viens no svētku procesiju dalībniekiem bieži vien bija par āzi pārģērbts cilvēks. XVII gadsimtā viņa galvenais uzdevums bija izklaidēt ļaudis un pat bezkaunīgi izprasīt cienastu, bet ap XIX gadsimtu šim tēlam tika uzticēta svētku dāvanu dalīšana. Tomēr šķiet, ka baznīca ar Ziemassvētku āža klātbūtni nekad nav īsti varējusi samierināties - daudzās kristīgās zemēs āzis asociējas ar sātanu, kuram it kā esot āža kāja. Pagājušās tūkstošgades otrajā pusē Zviedrijā, domājams, ne bez baznīcas atbalsta, izplatījusies kāda interesanta tradīcija - āža figūriņa slepus novietota kaimiņa mājā, un, ja kaimiņš līdz Ziemassvētkiem to nav pamanījis un paspējis ar āzi aplaimot kādu citu, viņam bijis gaidāms neveiksmīgs gads...
Kādu laiku senais saulgriežu āzis Zviedrijā bija piemirsts, līdz XX gadsimta otrajā pusē, pieņemoties spēkā sekulārām noskaņām, zviedri atkal atcerējās par šo seno un gana uzjautrinošo simbolu. 1966. gada Pirmajā adventē no salmiem darināts milzu āzis tika uzstādīts Jēvles centrālajā laukumā, liekot pamatus gan jaunai tradīcijai, gan intrigai. Proti, atšķirībā no milzu lellēm, raganām, simboliskiem sniegavīriem vai kādiem mošķiem, kurus daudzviet Eiropā tradicionāli uzstāda un dedzina janvāra nogalē vai februāra sākumā, Saulgriežu āzim, gluži tāpat kā Ziemassvētku eglītei vai citiem rotājumiem, jāpaliek neskartam vismaz līdz 25. decembrim, bet vēl labāk - līdz Zvaigznes dienai, 6. janvārim.
Moceklis un reklāmas tēls?
Maz ticams, ka zviedri to nezina, taču 50 gados Jēvles salmu āzis priekšlaicīgi nosvilināts vai sagāzts nu jau 36 reizes, turklāt lielākajā daļā gadījumu vandaļi tā arī palikuši nenotverti un nesodīti. Pagājušo svētdien, Adventes pirmajā dienā, tika uzstādīts, šķiet absolūtais rekords - ap pusdienlaiku uz salmu āža inaugurācijas ceremoniju pulcējās simtiem pilsētnieku un Jēvles viesu, bet jau ap vienpadsmitiem vakarā āzis liesmoja, un no grandiozās figūras palika vien pārogļojies karkass. Iepriekš, ja āzis tika iznīcināts pirms Svētās Lūcijas dienas (13. decembra), to bieži vien mēdza atjaunot, taču šoreiz pilsētas varasiestādes un mecenāti, kuri ik gadu finansē tā uzstādīšanu, nolēmuši iet citu ceļu - vakar pēcpusdienā Jēvlē bija izsludināts piemiņas pasākums un ļaudis tika mudināti pie pārogļotā karkasa nest mazāka izmēra salmu āzīšus.
Lai gan pilsētas varasiestādes gadu no gada vaimanā par lielajiem zaudējumiem, ko nodara vandaļi (šogad salmu āža uzstādīšana izmaksājusi gandrīz 250 000 eiro), aizvien vairāk un vairāk cilvēku visā pasaulē sliecas domāt, ka visa šī ažiotāža ir veikls reklāmas triks. Pirmais šādas aizdomas 2002. gada sākumā publiski izteica amerikāņu tūrists Lourenss Džonss, kad viņam nācās stāties tiesas priekšā par āža nodedzināšanu. Amerikānis apgalvoja, ka krogā iepazīti zviedru draugi viņam burtiski iespieduši rokās šķiltavas, iestāstot, ka salmu āža nodedzināšana ir sena zviedru tautas tradīcija. L. Džonss bija spiests Zviedrijas cietumā pavadīt 18 diennakšu, taču galu galā atstāja valsti, tā arī nesamaksājis 100 000 kronu (gandrīz 15 000 eiro) lielo naudassodu, bet, atgriezies dzimtenē, izteica versiju, ka salmu āža būvētāji un dedzinātāji darbojas roku rokā.
Iespējams, ka tā ir tikai kārtējā sazvērestības teorija, taču dīvainību, kas saistītas ar Jēvles salmu āzi, patiešām netrūkst. Ja reiz gadiem ilgi ir zināms, ka tas piesaista piromānu uzmanību, kādēļ gan nenorīkot nopietnāku salmu āža apsardzi, nevis divus sargus, no kuriem viens, spriežot pēc interneta ziņu vietnes The Local atreferējumiem, beidzamajos gados pašā nozīmīgākajā brīdī vai nu «apmeklējis tualeti», vai arī «aizgājis iedzert tēju vai kafiju»? Tāpat teju vai ik gadu tiek ziņots, ka salmu āzis apstrādāts ar pašu modernāko pretaizdegšanās līdzekli, taču, neraugoties uz drošības pasākumiem, to izdodas aizsvilināt momentā. Deviņdesmitajos gados ap āzi tika uzstādītas videonovērošanas kameras, kas nu jau aizstātas ar vebkamerām, taču dedzinātājiem aizdomīgi bieži izdodas izvairīties no nonākšanas to fokusā. Bet rezultāts ir viens - vairākums mūsu planētas iedzīvotāju nezina, ka salmu āžus Adventes laikā uzstāda (un nodedzina) desmitiem Zviedrijas pilsētu, toties ir ļoti labi zināms, ka vadošie bukmeikeru kantori pieņem likmes uz to, kad nosvils tieši Jēvles āzis