Zinātnieki skeptiski par ažiotāžu ap Supermēnesi
Šīs nedēļas sākumā avīžu un ziņu vietņu skaļo virsrakstu saintriģētie ļaudis visā pasaulē pēc saulrieta vērās debesīs, lai ieraudzītu Supermēnesi, kuru dažs labs paspēja nodēvēt arī par Super Supermēnesi.
Un kā nu ne, ja beidzamo reizi mūsu planētas iedzīvotāji tik lielu Mēnesi varējuši skatīt 1948. gadā, bet nākamā šāda reize gaidāma 2034. gadā? Daudzi zinātnieki pret sacelto ažiotāžu izturējušies skeptiski, uzsverot, ka atšķirības Mēness izmērā un spilgtumā pamanāmas vien ar labi trenētu aci, un tās spējuši ievērot tikai ļaudis, kuri mūsu planētas dabisko pavadoni novēro regulāri.
Pensilvānijas štata universitātes astronoms Kristofers Pelma viedokļrakstā, kas publicēts interneta ziņu vietnē LiveScience.com, norādījis, ka terminu Supermēness pirmo reizi 1979. gadā izmantojis astrologs Ričards Nolle. Medijiem un plašākai sabiedrībai šis termins iepaticies, tomēr vairums astronomu pieturas pie tradicionālā nosaukuma - perigeja pilnmēness. Kā zināms, Mēness orbīta ir elipses veida, un par perigeju sauc to orbītas punktu, kad Zemes pavadonis atrodas vistuvāk planētai, savukārt tālāko orbītas punktu dēvē par apogeju. Supermēness ir novērojams tad, kad atrašanās perigejā sakrīt ar Mēness pilno fāzi.
Šīs nedēļas sākumā pilnmēness no mūsu planētas atradās 356 509 kilometru attālumā (ja pavisam precīzi, tāds bija attālums starp Zemes un Mēness centriem), kas ir par 27 891 kilometriem mazāk nekā vidējais attālums starp Zemi un Mēnesi, norāda Deutsche Welle. NASA zinātnieks Noā Petro, kurš ir misijas Lunar Reconnaissance Orbiter vadītāja vietnieks, sarunā ar Space.com uzsvēris, ka mazākais un lielākais attālums, kas šķir Zemi un Mēnesi, mēdz atšķirties. Tas saistīts ar šīs sistēmas novietojumu debess jumā, to, cik lielu ietekmi uz Zemi un Mēnesi atstāj Saules un planētu gravitācija. «Vienkāršoti sakot, ir dažādi gravitācijas spēki, kas rausta Mēnesi uz visām pusēm, un atkarībā no šo spēku summas tas noteiktos brīžos nonāk tuvāk Zemei,» viņš skaidrojis.
Pēdējo reizi pilnmēness laikā pavadonis tik tuvu Zemei atradies 1948. gada 26. janvārī un nākamreiz pietuvosies tikai 2034. gada 25. novembrī, liecina NASA aprēķini. Tieši šīs aplēses veicinājušas ažiotāžas sacelšanu, un Supermēness aprakstīts gan kā «gadsimta notikums», gan kā «skats, ko iespējams izbaudīt vienreiz dzīvē». Formāli, protams, šie apgalvojumi atbilst patiesībai, tomēr daudzi eksperti uzskata, ka mediji, rūpējoties par sensacionāliem virsrakstiem, kārtējo reizi sabiezinājuši krāsas, un ne mazums ļaužu, kuri svētdienas vai pirmdienas vakarā vērušies debesīs, neko īpaši grandiozu nav pamanījuši. Kā norādījis K. Pelma - 2011. gada martā pilnmēness atradies tikai kādus 60 kilometrus tālāk no Zemes jeb par 0,02 procentiem tālāk, un atšķirību nevarētu pamanīt pat ar pašu asāko redzi apveltītais vērotājs.
Ļoti trāpīgu un interesantu salīdzinājumu sarunā ar radiostaciju StarTalk izteicis Ņujorkas Heidena planetārija direktors Nīls de Grase. «Taisnību sakot, es nezinu, kurš pirmais to nosauca par Supemēnesi. Taču iedomāsimies - ja par normālu uzskatām 15 collu picu, vai kādam ienāktu prātā 16 collu picu saukt par Superpicu?!!» Savukārt žurnāls Sky & Telescope rosinājis tiem, kuriem mākoņainā laika dēļ neizdevās novērot Supermēnesi (Eiropas ziemeļos tas lielākoties nebija redzams), pašiem mājās veikt pavisam vienkāršu eksperimentu, kuram nepieciešams vien globuss (standarta 30 centimetru diametra) un vidēja lieluma apelsīns. Novietojot apelsīnu deviņu metru attālumā no globusa, tas pēc izmēra atgādinās pavisam parastu pilnmēnesi, bet, lai iegūtu Supermēness efektu, apelsīns jāliek 8,5 metrus no globusa. «Raugoties uz to, labākajā gadījumā ievērosiet tikai pavisam sīku atšķirību,» skaidrojis izdevuma galvenais redaktors Alans Makroberts. Tiesa, atrodoties pie paša horizonta, Mēness patiešām izskatās neierasti liels, taču zinātnieki jau sen noskaidrojuši, ka tā ir tikai optiska ilūzija, kas saistīta ar cilvēku uztveres īpatnībām, lai gan precīzs šīs ilūzijas veidošanās mehānisms tā arī nav skaidrs.
Stingri runājot, Supermēnesi Zemes iedzīvotāji var novērot vidēji reizi 14 mēnešos, kad sakrīt Mēness pilnā fāze un attiecīgās orbītas perigejs. Gadsimtu garumā ļaudis centušies Supermēness novērošanu saistīt ar dažādiem notikumiem un dabas katastrofām, taču nekādas likumsakarības atrast tā arī nav izdevies. Piemēram, Taizemes karaļa galma astrologi šogad prognozējuši, ka Supermēness pareģo vai nu lielu katastrofu, vai arī lielu veiksmi - tulkojiet, kā nu gribat! Jā, Supermēness laikā paisumi un bēgumi kļūst izteiktāki, taču, kā norāda Sky & Telescope, arī to nozīmi nav vērts pārspīlēt, jo vidēji uz zemeslodes paisuma viļņi kļūst augstāki par aptuveni 5 centimetriem. Visizteiktākās svārstības novērojamas dažos Aļaskas līčos, kur paisuma viļņi ir pat par 15 centimetriem augstāki nekā parasti, liecina ASV Nacionālās Okeānu un atmosfēras izpētes pārvaldes (NOAA) dati, taču arī šīs svārstības ir niecīgas, jo Aļaskā paisuma laikā ūdens līmenis piekrastē paaugstinās vidēji par vairāk nekā deviņiem metriem.