Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana vēršanās pret politisko opozīciju un kritiski noskaņotajiem medijiem var novest pie tā, ka cerēto bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību Turcijai neizdosies iegūt ne tikai šajā, bet arī nākamajā gadā, brīdinājuši Vāciju pārstāvošie eiroparlamentārieši.
Attieksme pret Turciju ES kļūst aizvien kritiskāka, un pagaidām attiecības no pilnīga sabrukuma, šķiet, glābj vienīgi pavasarī noslēgtā vienošanās, kas palīdzēja būtiski samazināt uz Grieķiju plūstošās nelegālo migrantu straumes. Tomēr gan Brisele, gan Ankara reizi pa reizei atgādina, ka arī šīs vienošanās nosacījumi līdz galam netiek pildīti.
Turcijas līderis joprojām turpina varas konsolidēšanu pēc jūlija vidū notikušā valsts apvērsuma mēģinājuma, un valstī izvērstas īstas raganu medības. Par sadarbību ar puča organizēšanā aizdomās turēto garīdznieku Fetullu Gilenu apcietināti vairāk nekā 37 000 cilvēku, bet vēl vairāk nekā 110 000 zaudējuši darbu, norāda Reuters. Turcijas varasiestādes neuzskata par nepieciešamu informēt, kādi pierādījumi to rīcībā ir par minēto personu saistību ar F. Gilenu vai citiem apvērsuma rīkotājiem. Turklāt arī apsūdzības Pensilvānijas štatā dzīvojošajam garīdzniekam, kurš patiešām beidzamo četrdesmit gadu laikā Turcijā un aiz tās robežām bija izveidojis savu izglītības un labdarības organizāciju tīklu, ir diezgan nepārliecinošas - kāda amerikāņu amatpersona izteikusies, ka Turcijas atsūtītajā pieprasījumā par izdošanu nekādi fakti nav minēti, vien izteikti kategoriski apgalvojumi, ka «puču organizēja Gilens, jo mēs zinām, ka tas bija viņš». Ir puslīdz skaidrs, ka prezidenta Baraka Obamas valdīšanas pēdējos mēnešos F. Gilens, kurš kategoriski noliedz savu saistību ar neizdevušos apvērsumu, Turcijai netiks izdots, bet tikmēr R. T. Erdogans un viņa valdība izmanto situāciju, lai līdz ar gilenistiem atbrīvotos arī no visiem citiem oponentiem.
Šīs nedēļas sākumā pat Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs bija spiests asi reaģēt uz ziņu, ka Turcijas varasiestādes aizturējušas laikraksta Cumhuriyet galveno redaktoru un vairākus vadošos žurnālistus. Turcijas amatpersonas, protams, paziņojušas, ka šie darbinieki atbalstījuši gan F. Gilenu, gan kurdu kaujiniekus, taču bijušais avīzes galvenais redaktors Sens Dundars sarunā ar Deutsche Welle šādus apgalvojumus nosaucis par smieklīgiem. Viņš atgādinājis, ka kreisi noskaņotā avīze jau pirms gadiem trīsdesmit sākusi rakstīt par draudiem, ko Turcijai rada F. Gilena kustība, kas valsts struktūru neizdarības dēļ faktiski uzņemas valsts funkcijas, taču nedz tad, nedz šā gadsimta sākumā, kad F. Gilens bija viens no R. T. Erdogana tuvākajiem sabiedrotajiem, tas nevienu pie varas esošo nav interesējis. «Labāk jau varasiestādes būtu atklāti atzinušas, ka tās nevēlas ne tikai uzklausīt, bet arī dzirdēt citādi domājošos un nepieļaus pat mazāko opozīciju,» sacījis bijušais laikraksta redaktors.
Vakar starptautiskā organizācija Reportieri bez robežām nodēvēja Turcijas prezidentu par «preses brīvības ienaidnieku», pavēstot, ka nepilnos četros mēnešos Turcijā slēgti vairāk nekā 120 drukāto un elektronisko preses izdevumu, vismaz 200 žurnālistu apcietināti, bet vairāk nekā 2500 palikuši bez darba. Starp viņiem, protams, ir arī tādi, kuri mācījušies F. Gilena ierīkotajās skolās vai saņēmuši atbalstu no viņa izveidotajām labdarības organizācijām, taču nez vai demokrātiskā valstī ar to varētu pietikt, lai šos ļaudis automātiski apsūdzētu valsts apvērsuma rīkošanā.
ES amatpersonas līdz šim R. T. Erdogana izvērstās represijas bija kritizējušas ļoti piesardzīgi, taču izskatās, ka vadzis lūzis pēc tam, kad Turcijas prezidents atkārtoti paziņojis par nodomu ieviest nāvessodu, turklāt darīt to ar atpakaļejošu datumu - tā, lai ar nāvi varētu sodīt puča rīkotājus. Viens no pazīstamākajiem vācu politiķiem, Eiropas Parlamenta viceprezidents Aleksanders Lambsdorfs vakar intervijā Bild norādījis - šāda Turcijas valdības rīcība novedīs pie tā, ka uz bezvīzu režīmu šai valstij pārredzamā nākotnē nav vērts cerēt. Jāatgādina, ka bezvīzu režīma ieviešana tā dēvētā migrācijas darījuma ietvaros Turcijai tika solīta jau šā gada pirmajā pusē, tomēr ES izvirzīja vairākus kritērijus, kurus Ankara tā arī nav vēlējusies izpildīt - piemēram, mīkstināt pretterorisma likumu, lai tas nedotu iespēju izrēķināties ar valdības politiskajiem pretiniekiem. Kopš jūlija vidus situācija ir tikai pasliktinājusies, un arī migrācijas darījuma kvēlās aizstāves Vācijas kancleres Angeles Merkeles partijas biedrs, kristīgais demokrāts Herberts Reuls, kurš ir Eiropas Parlamenta deputāts, uzsvēris, ka parlamentāriešu vairākums šādā situācijā negrasās akceptēt bezvīzu režīmu. Tomēr eiropiešiem jāņem vērā, ka bez tā var sabrukt arī viss migrācijas darījums, pateicoties kuram šovasar Grieķijas krastus sasnieguši tikai 17 000 no Turcijas izceļojušo nelegālo migrantu. Šīs vienošanās noslēgšana uzskatāma par vienu no retajiem ES un tās vadošās valsts Vācijas veiksmes stāstiem. Turcija apliecinājusi, ka spēj nodrošināt, ka tās piekrasti nepamet migrantu laivas (kādiem līdzekļiem - tas jau ir cits jautājums), taču Briseles institūciju un Grieķijas amatpersonu neizdarības dēļ joprojām īsti nedarbojas vienošanās punkts, kas paredz, ka Turcija uzņem atpakaļ Grieķijas salas jau sasniegušos migrantus. Turklāt Ankara regulāri sūdzas, ka nav saņēmusi solīto ES finansiālo atbalstu (runa ir par trim miljardiem eiro) un bezvīzu režīmu...