Desmit mēnešus ilgušajai politiskajai krīzei Spānijā beidzot varētu būt pienācis gals. Vakar valsts parlamentā sākās debates par jaunās valdības apstiprināšanu, un sagaidāms, ka otrajā balsojumā, kas plānots sestdien, konservatīvās Tautas partijas līdera Marjano Rahoja valdība gūs nepieciešamo atbalstu – pateicoties sociālistu lēmumam balsojumā atturēties. Mazākuma valdības spējas efektīvi risināt valstij svarīgus jautājumus ir apšaubāmas, taču, salīdzinot ar trešajām vēlēšanām gada laikā, tas bijis mazāk sāpīgākais risinājums.
Gadu desmitiem ilgi - kopš ģenerāļa Francisko Franko diktatūras izbeigšanās - Spānijā pamīšus pie varas bija konservatīvo un sociālistu valdības, atgādina AFP. Viena no partijām vēlēšanās allaž ieguva pietiekami daudz mandātu, lai tai nebūtu vajadzības meklēt koalīcijas partnerus, un pēdējā gada notikumi ir apliecinājuši, ka Spānijas politiķiem pietrūkst koalīcijas veidošanas iemaņu. Pagājušā gada decembrī faktiskajai divpartiju sistēmai Spānijā tika pielikts punkts, jo vēlēšanās labus rezultātus guva gan kreisi radikāla apvienība Podemos, gan liberāļi Ciudadanos. Jau pēc vairākām nedēļām kļuva skaidrs, ka valsts ir nonākusi politiskā strupceļā, jo neveiksmīgi izrādījās gan konservatīvo, gan sociālistu partiju pūliņi izveidot valdību. Karalim Felipem VI neatlika nekas cits kā izsludināt jaunas vēlēšanas, taču arī jūnijā notikušā balsojuma rezultāti bija ļoti līdzīgi - Tautas partija, kas uzvarēja vēlēšanās, ieguva tikai 137 no 350 mandātiem, un pat pēc maksimālā sabiedroto skaita piesaistīšanas var rēķināties ar 170 mandātiem - mazāk par pusi no kopējā skaita.
Beidzamā diena valdības izveidošanai ir 31. oktobris - ja tas neizdodas, karalim atkal būs jāatlaiž parlaments un jāizsludina jaunas vēlēšanas, turklāt socioloģiskie pētījumi liecina, ka arī pēc tām spēku samērs parlamentā varētu palikt nemainīgs. Par politiskā strupceļa pārvarēšanu Spānija tagad ir parādā pateicību sociālistu partijai. Oktobra sākumā tajā notika galma apvērsums, un partijas līderis Pedro Sančess bija spiests atkāpties no amata. Bet svētdien sociālistu federālās komitejas balsojumā tika nolemts nelikt šķēršļus M. Rahoja mazākuma valdības apstiprināšana, kuras scenārijs ir daudzmaz skaidrs. Šodien parlamenta balsojuma pirmajā kārtā, kurā premjera amata kandidātam ir nepieciešams absolūtais vairākums (vismaz 176 deputātu atbalsts), sociālisti balsos pret, taču sestdien, kad apstiprināšanai pietiks ar vienkāršu vairākumu, atturēsies no balsojuma, ar ko valdības apstiprināšanai pilnīgi pietiks. Sociālistu pagaidu vadītājs Havjērs Fernandess skaidrojis, ka partijai bijušas divas sliktas izvēles iespējas, no kurām tā priekšroku devusi relatīvi labākajai. «Protams, vēlēšanās mēs piedalījāmies, lai uzvarētu, bet, tā kā tas nenotika, mums nepieciešama valdība, bet pašiem jādarbojas opozīcijā,» viņš sacījis sarunā ar AFP.
Gaidāmo valdības apstiprināšanu par M. Rahoja triumfu gan būtu grūti nosaukt. «Spānijai tas ir bezprecedenta gadījums, ka valdībai ir tik mazs atbalsts parlamentā. Tai par katra likuma pieņemšanu nāksies vienoties ar opozīciju,» sarunā ar AFP norādījis Madrides autonomās universitātes politikas zinātņu profesors Fernando Valespens. Par pirmo klupšanas akmeni valdībai var izrādīties jau nākamā gada budžeta apstiprināšana, jo vairāk tādēļ, ka budžeta projektā pietrūkst vismaz 5 miljardu eiro, lai tas atbilstu eirozonas kritērijiem - šo naudu nāksies atrast, vai nu samazinot izdevumus, vai palielinot ienākumus, tātad - nodokļus. H. Fernandess jau paziņojis, ka līdz ar atturēšanos otrajā balsojumā sociālistu labvēlība attiecībā uz šo valdību ir izsmelta. «Mēs nekādā gadījumā negrasāmies stabilizēt Rahoja valdību vai atbalstīt tās budžetu,» viņš sacījis. Tas nozīmē, ka premjeram nāksies meklēt citus sabiedrotos, taču sarunas par koalīcijas izveidošanu liecina, ka manevra iespēju viņam tikpat kā vairs nav. Spāņu ekonomists Hosē Manuels Gonsaless Paramo sarunā ar Reuters norādījis, ka līdzšinējā un eventuāli nākamā premjera rīcībā ir viena vienīga spēcīga kārts - jaunu vēlēšanu draudi. Pašreizējie notikumi liecina, ka viņa politiskie pretinieki nav ieinteresēti jaunu vēlēšanu provocēšanā.