ZINĀTNE: Ledus vīrs Etci un viņa pagaidām neatklātie noslēpumi
Septembrī apritēja tieši 25 gadi, kopš divi vācu tūristi Etctāles Alpos vairāk nekā 3200 metru augstumā virs jūras līmeņa uzgāja kāda cilvēka mirstīgās atliekas. Ne viņiem, ne glābējiem, kuri pirmie ieradās notikuma vietā, ne prātā nenāca, ka līķis, kas jau sen bija mumificējies, šajā vietā atradies vairāk nekā 5200 gadu ilgi. To uziet izdevās, pateicoties tam, ka ledājs, kurā bija iesalusi mūmija, bija sācis kust.
Senākā jebkad Eiropā atrastā mūmija, kas iedēvēta par Etci vai Ledus vīru (jokdari to sauc arī par Sasalušo Frici), nu jau ir izpētīta krustu un šķērsu, un šoruden zinātnieki pulcējās Starptautiskajā mūmiju kongresā Bolcano (šeit esošajā Dienvidtiroles arheoloģijas muzejā apskatāma mūmija), lai rezumētu, ko tad īsti izdevies noskaidrot, un kādi varētu būt nākamo pētījumu virzieni, jo par vienu zinātnieki ir vienisprātis - Etci vēl ne tuvu nav atklājis visus savus noslēpumus.
Noslepkavots atriebjoties?
«Ja runājam par nozīmīgumu zinātnei, Etci nav uzskatāms par parastu, izolētu mūmiju. Mēs viņu uzskatām par senlaiku Eiropas tipisku iedzīvotāju, un ar šo iemeslu pilnīgi pietiek, lai mūmija būtu tik vērtīga,» sarunā ar AP sacījis Bolcano Mūmiju un Ledus cilvēka institūta vadītājs, pazīstamais antropologs Alberts Cinks. Tieši pēc viņa iniciatīvas kongresā trīs dienas bija veltītas Etci mūmijas apspriešanai. «Pašlaik mūs visvairāk interesē, kas bija šis cilvēks, kāda loma viņam bija tā laika sabiedrībā, kas ar viņu notika dzīves pēdējās dienās. Mūsdienās zinātniekiem ir pieejamas arvien izsmalcinātākas tehnoloģijas, kas sniedz mums jaunus pierādījumus,» interneta vietnē natureworldnews.com norādījusi Dienvidtiroles arheoloģijas muzeja direktore Angelika Flekingere.
Jau neilgi pēc mūmijas atrašanas kļuva skaidrs, ka šis neliela auguma druknais vīrs (zinātnieki lēš, ka viņš bijis 158 centimetrus garš un 61 kilogramu smags) miris vardarbīgā nāvē - viņa plecā tika uziets no krama izgatavota bultas uzgaļa fragments. Pirms vairākiem gadiem Dienvidtiroles arheoloģijas muzejs šīs aizvēsturiskās slepkavības izmeklēšanu uzticēja Minhenes kriminālpolicijas inspektoram Aleksandram Hornam, un nule kā publiskots izmeklēšanas slēdziens. A. Horns secinājis, ka bulta, kas prasījusi Etci dzīvību, raidīta no vismaz 30 metru attāluma, bet šāvējs ir atradies viņam aiz muguras - visticamāk, uzglūnējis no slēpņa. Jau pirms vairākiem gadiem Cīrihes universitātes zinātnieku grupa Franka Jākobusa Rīli vadībā, veicot datortomogrāfiju, secināja, ka vienā no Etci artērijām ir 13 milimetru garš plīsums, ko radījis bultas uzgalis, un Etci, visticamāk, miris dēļ noasiņošanas. Tiesu medicīniskā ekspertīze konstatējusi, ka šāviena brīdī viņš, domājams, sēdējis, kas, pēc A. Horna domām, liecina, ka uzbrukums bijis negaidīts. Šādu pašu secinājumu var izdarīt no jau iepriekš konstatētā fakta, ka neilgi (pusstundu līdz divas stundas pirms nāves) Etci ieturējis kārtīgu maltīti - kuņģa saturs liecina, ka viņš ēdis brieža gaļu un maizi. «Cilvēks, kurš iesaistīts karadarbībā, bēg no ienaidniekiem un ir bailēs par savu dzīvību, šādā atklātā vietā tik droši nebūtu piesēdis uz atpūtu,» ir pārliecināts A. Horns.
Vācu policists arī uzsvēris, ka nozieguma motīvs nav bijusi laupīšana - par to liecina fakts, ka blakus mūmijai atrastas dažādu viņam piederējušu mantu atliekas, arī cirvis ar vara asmeni, kas tajos laikos bijis diezgan vērtīgs. A. Horns atgādinājis, ka vēl šā gadu tūkstoša sākumā veiktajos pētījumos noskaidrots - sešas līdz astoņas dienas pirms nāves Etci bijis iesaistīts konfliktā, kurā savainojis roku un guvis ne īpaši spēcīgu smadzeņu traumu. Pēc vācu policista domām, viņa slepkavība bijusi saistīta ar šo konfliktu. Acīmredzot cilvēks, kurš iesaistījies sadursmē ar Etci, ļoti vēlējies viņa nāvi, taču nav bijis pārliecināts par saviem spēkiem, tādēļ izsekojis upuri un nošāvis viņu no attāluma, lieki neriskējot ar savu dzīvību.
«Man šķiet, ka noziegumi, kas tika pastrādāti agrīnajās Eiropas iedzīvotāju sabiedrībās, daudz neatšķīrās no mūsdienu noziegumiem. Šāds uzvedības modelis mūslaiku izmeklētājiem ir labi pazīstams,» sarunā ar International Business Times sacījis A. Horns, kurš savā izmeklēšanā bija iesaistījis tiesu medicīnas ekspertus, antropologus un radiologus. Viņš personīgi arī apmeklējis vietu, kur tika atrasts Etci līķis, taču atzinis, ka nozieguma vietas apskate šoreiz maz līdzējusi, jo vairāk nekā 5000 gadu laikā, veidojoties, bet pēc tam kūstot ledājam, ainava, protams, ir būtiski mainījusies.
Gans, mednieks, amatnieks vai tirgotājs?
Viens no intriģējošākajiem jautājumiem, uz kuru pārliecinoša atbilde vēl joprojām nav atrasta, attiecas uz Etci nodarbošanos un ko viņš darījis tik augstu kalnos. Skaidrs ir viens - vīrs, kurš nāves brīdī bija aptuveni 45 gadus vecs, Alpos nav iemaldījies nejauši, par ko liecina viņa apģērbs. LiveScience.com raksta, tā atlieku ekspertīzi veikusi Dublinas universitātes koledžas arheologu grupa, kuras darba rezultātus augustā publicēja žurnāls Scientific Reports. Pētnieki bijuši pārsteigti par to, cik dažādu dzīvnieku ādas izmantotas Etci apģērbā. Viņa biezākais mētelis bijis sadiegts no atsevišķiem aitādas un kazādas gabaliem, bet plānākais mētelis no aitādas. Garderobi papildinājušas kazādas garās zeķes, no šā paša materiāla darināti apavi, kuriem bijis sumbra ādas šņorējums, un cepure, kas izgatavota no brūnā lāča ādas. Visi apģērba gabali bijuši siltināti ar sienu vai ķērpjiem, kas liecina - ceļotājs labi apzinājies, cik auksts augstu kalnos var būt pat vasaras naktīs. «Tas, ka zeķēm un apaviem izmantota kazāda, kas ir elastīga, liek domāt, ka šim cilvēkam regulāri bija kājām jāveic lieli ceļa gabali,» norādījis Dublinas universitātes koledžas arheologs, viens no pētījuma līdzautoriem Naials O’Salivens. Viņš piebildis, ka Etci bultu maks bijis izgatavots no brieža ādas, un šāda materiālu daudzveidība vedinot uz domām, ka Etci varētu būt bijis mednieks.
Tomēr šī ir tikai viena no hipotēzēm. Sākotnēji diezgan pašsaprotami tika uzskatīts, ka viņš bijis lopu gans, taču beidzamajos gados noskaidrojies, ka klimatiskie apstākļi pirms 5300 gadiem būtiski atšķīrušies no mūsdienām, un tolaik Alpu iedzīvotājiem nav bijis nekādas nepieciešamības lopus ganīt augstu kalnos. Šā paša iemesla dēļ arī versija, ka Etci bija mednieks, netiek uzskatīta par īpaši ticamu, jo vairāk nekā trīs kilometrus virs jūras līmeņa ne uz kādu dižo medījumu cerēt nebija iespējams.
Šīs tūkstošgades sākumā veiktajos pētījumos noskaidrojās, ka mūmijas matos un pirkstu nagos ir liels smago metālu īpatsvars. AP norāda, ka šis atklājums vedinājis speciālistus uz domām, ka Etci nodarbojies ar vara rūdas apstrādi, citiem vārdiem sakot, bijis amatnieks. Tomēr šovasar Londonas universitātes ģeoķīmiķis Volfgangs Millers veicis pētījumu, kas liek nopietni šaubīties par hipotēzes patiesumu. Paaugstināts smago metāla daudzums konstatēts tikai matos, nagos un uz ādas virskārtas, bet ne visā organismā. Un tas, savukārt, liek domāt, ka Etci nav bijusi nekāda saistība ar vara apstrādi - smagie metāli uz viņa mirstīgajām atliekām nosēdušies pakāpeniski, daudzo gadsimtu laikā.
Gan vīrieša ķermeņa uzbūve, gan apģērbs liecina, ka viņš bijis rūdīts ceļotājs, kurš kājām veicis milzīgus attālumus kalnainā apkaimē. Varbūt Etci bijis tirgotājs? Šai versijai par labu runā šovasar veikts Padujas universitātes profesora Džilberto Artioli atklājums. Viņš konstatējis, ka varš, no kā izgatavots Etci cirvja asmens, iegūts Itālijas centrālajā daļā, nevis ziemeļos, kur uzieta mūmija. Tas vedina uz domām, ka arī pats cirvis izgatavots Toskānas dienvidos, un, iespējams, Etci to, tāpat kā vairākas bultas un to sagataves, nesis pārdot kaut kur uz ziemeļiem...
Slimību buķete un senākie tetovējumi
Etci mūmijas izpēte liecina, ka, neraugoties uz veselu buķeti dažādu slimību, viņš nebija novārdzis večuks, spēja izturēt smagu fizisko slodzi, un, kā atzinis A. Cinks, ja ne liktenīgā bulta, tad, iespējams, būtu nodzīvojis vēl vismaz piecus vai desmit gadus. Artrīts, ateroskleroze, bojāti zobi, iedzimta sirdskaite, vairāki līdz galam nesadziedēti ievainojumi - zinātnieku grupām, kas pētījušas mūmiju, izdevies atklāt veselu virkni slimību. Pavisam nesen Vīnes universitātes zinātnieki noskaidrojuši, ka Etci bijis inficēts ar baktēriju Helicobacter pylori, kas var izraisīt gastrītu vai kuņģa čūlu. LiveScience.com gan uzsver, ka tas nebūt nav pierādījums, ka viņš sirdzis ar minētajām kaitēm, jo mūsdienās aptuveni puse pasaules iedzīvotāju ir inficēti ar H. pylori, taču tikai aptuveni 10% no viņiem inficēšanās novedusi līdz kādiem slimības simptomiem. Vīnes universitātes biologs Tomass Ratejs intervijā LiveScience.com uzsvēris, ka pats par sevi fakts, ka Etci bijis inficēts ar šo baktēriju, neesot nekāda sensācija, taču pētījuma rezultātiem ir arī negaidīts aspekts. Proti, atklājies, ka Etci organismā esošās baktērijas paveids ir raksturīgs Āzijas centrālajai un dienvidu daļai, bet ne Ziemeļāfrikai, kā bija gaidījuši zinātnieki. Citiem vārdiem sakot, Etci senči (viņa dzimtas saknes, pateicoties DNS analīzēm, izdevies izsekot līdz Sardīnijas un Korsikas apvidum) Eiropā varētu būt ieradušies nevis no Āfrikas, bet gan Āzijas. Uz šādām domām vedina arī fakts, ka viņa organisms nav spējis pārstrādāt laktozi - arī šāda ģenētiskā īpatnība ir raksturīga Āzijai, nevis Āfrikai.
AP raksta, ka Etci, spriežot pēc visa, zinājis par savām kaitēm. Blakus viņa mūmijai starp citām personiskajām lietām uzietas arī vairākas pārakmeņojušās valrieksta izmēra bumbiņas, un noskaidrojies, ka tās bijušas izgatavotas no kaltētām brūnajām bērzupiepēm (Piptoporus betulinus). Šo medikamentu Etci varētu būt lietojis, lai organisms attīrītos no parazītiem. Ļoti iespējams, ka medicīniska nozīme bijusi arī uz viņa ādas esošajiem tetovējumiem (kopā tādu ir 61). Tie veikti ļoti primitīvi, nule kā iegrieztās brūcēs ierīvējot kokogles, arī tetovējumu mākslinieciskā vērtība ir apšaubāma, taču zinātnieki ievērojuši, ka gandrīz visi tetovējumi izdarīti iepretim locītavām - iespējams, lai mazinātu artrīta izraisītās sāpes. Pastāv varbūtība, ka šie tetovējumi liecina - arī senajiem eiropiešiem nav bijusi sveša akupunktūra.