Šodien un rīt arī Latvijas iedzīvotājiem būs iespēja iepazīties ar Tibetas budistu garīgā līdera, Viņa svētības dalailamas XIV redzējumu uz dzīvi.
Viņa mācības un lekcijas mūsu valstī notiek ne pirmo reizi, bet pašlaik dalailama devies kārtējā ceļojumā pa Eiropu - šomēnes ieplānotas arī viņa uzstāšanās Šveicē, Slovākijā, Čehijā un Itālijā. Kopš 2011. gada viņš vairs nav oficiāls valstsvīrs un Tibetas trimdas valdības vadītājs, savās lekcijās tikpat kā nerunā par politiskiem jautājumiem, vairāk spriežot par nepieciešamu dzīvot harmonijā ar vidi un Visumu, tomēr Ķīnas valdība joprojām uzskata dalailamu par «bīstamu separātistu» un liek manīt savu neapmierinātību valstīm, kur, pēc Pekinas domām, viņš uzņemts pārāk augstā līmenī.
Tibetas budistu līderis, kuram šovasar apritēja 81 gads, jau sen ir kļuvis par simbolu, tomēr ļaudis šo simbolu uztver ļoti atšķirīgi. Vieni uzskata dalailamu par Austrumu guru, kura mācībai sekot ir modīgi, otri, palasījušies viņa citātus, kas uzmeklējami neskaitāmās interneta vietnēs, norāda, ka dalailama taču runā pavisam acīm redzamas patiesības, trešie no katra viņa izteikuma cenšas izlobīt kārtējos universālos 10 padomus sarežģītām dzīves situācijām, ceturtie vienkārši uzskata dalailamu par ļoti labi izglītotu cilvēku ar plašu redzesloku, kura viedoklis ir interesants, bet piektie viņa lekcijas apmeklē tikai tādēļ, lai ieriebtu Ķīnas komunistiem...
Britu laikraksts The Guardian reiz norādījis, ka uz dalailamas lekcijām pulcējas raibu raibā publika. Tikai nedaudziem apmeklētājiem ir kāda nojausma par to, kas īsti ir budisms, un vēl mazāk ir tādu, kuri patiešām būtu budisti. Tieši tādēļ medijos šīs lekcijas mēdz salīdzināt ar slavenu rokzvaigžņu kārtējo koncertturneju, taču The Guardian uzsver, ka salīdzinājums daudzmaz korekts ir vien attiecībā uz Rietumu pasauli - budisma dzimtenē Āzijā dalailama patiešām tiek uztverts kā «Skolotājs, kura gudrība ir milzīga kā okeāns». Dalailamas lekcijas lieliski nodemonstrē atšķirību starp budismu un tādām reliģijām kā kristietība vai islāms. Musulmaņu, katoļu vai pareizticīgo garīdznieki līdzīgos apstākļos nespētu atturēties no prozelītisma kārdinājuma, bet budistu garīgais līderis neuzskata, ka viņa uzdevums būtu šai reliģijai pievērst pēc iespējas vairāk cilvēku.
Pārfrāzējot vienu no slavenajiem padomju lozungiem - sakām dalailama, bet domājam - Tibeta! Tas nebūt nav pārspīlējums, un gan jau arī šur tur Latvijā šajās dienās par godu dalailamas vizītei tiks publiski izkārti Tibetas karogi un lozungi Free Tibet. Rietumeiropā šādas manifestācijas tradicionāli gan ir daudz vērienīgākas, bet pirms pāris gadiem komandējuma laikā Strasbūrā novēroju, ka Tibetas karogi izkārti arī pie dažu eiroparlamentāriešu biroju logiem. Tā gan vairāk ir demonstratīva neapmierinātības izrādīšana, kas adresēta Eiropas valstu valdībām - lai gan visi labi zina, ka Ķīna cilvēktiesību ievērošanas ziņā, maigi izsakoties, nav paraugvalsts, plusi, ko dod ekonomiskā sadarbība ar Pekinu, ir acīm redzami. Tādēļ vairums pasaules valstu cenšas lieki nekaitināt Ķīnu, kuras attieksme pret dalailamas aktivitātēm ir klaji negatīva - oficiālie mediji viņu dēvē par «bīstamu separātistu» un «šķeltnieku», bet Ķīnas interneta segmentā informācija par dalailamu tiek rūpīgi cenzēta. Atļauties tikties ar dalailamu var tikai ar Ķīnu vienā svara kategorijā esošu valstu līderi, piemēram, ASV prezidents Baraks Obama, pie kura Baltajā namā Tibetas budistu līderis beidzamo reizi viesojās šā gada jūnijā. Starp citu, par pirmo ASV prezidentu, kurš oficiāli tikās ar dalailamu (turklāt toreiz viņš vēl nebija atteicies no Tibetas trimdas vadības vadītāja statusa), 1991. gadā kļuva Džordžs Bušs vecākais. Divus gadus pirms tam dalailama bija saņēmis Nobela miera prēmiju, un daudzi vēl joprojām šo Norvēģijas Nobela komitejas lēmumu uzskata par politiskās konjunktūras diktētu - tas bija teju vai vienīgais veids, kā Ķīnai skaidri likt saprast Rietumu pasaules neapmierinātību ar Tjaņaņmeņas laukuma slaktiņu.
Bet, kas attiecas uz Tibetas neatkarību - pat dalailama, kuram dzimteni nācās pamest 1959. gada pavasarī, dodoties trimdā uz Indiju, no šādas prasības jau ir atteicies. Maksimums, uz ko vēl var cerēt tibetieši, pēc viņa domām, ir iespējami plaša autonomija un Pekinas piekrišana pārtraukt ķīniešu ieplūdināšanu provincē. Tomēr Ķīnas valdību neapmierina pat šāds kompromiss, un, ņemot vērā demogrāfisko situāciju, ir bažas, ka ar laiku tibetiešu kultūra un valoda var vienkārši izzust.
Un ne jau velti kopš 2014. gada vairākās intervijās dalailama izteicies, ka varētu vairs nereinkarnēties, tādējādi pārtraucot šīs institūcijas tradīcijas. «Nav garantiju, ka par nākamo dalailamu nekļūs kāds muļķis vai muļķe, kas sevi apkaunos, un tas būtu ļoti skumji. Tādēļ labāk, lai gadsimtiem ilgā tradīcija beidzas ar kādu gana populāru dalailamu,» viņš sacījis intervijā BBC. Vairāk par visu Tibetas budistu līderis nevēlas, lai viņa iespējamo pēcteci (reinkarnāciju) kontrolētu un vadītu Ķīnas valdība.
***
VIŅA SVĒTĪBA DALAILAMA XIV JEB TENZINS GJATSO
• Dzimis 1935. gada 6. jūlijā Takceras ciematā Tibetas provincē, ko vietējie dēvē par Amdo
• 1937. gadā tibetiešu budistu mūki, kas ieradās ciematā, viņu atpazina kā dalailamas reinkarnāciju
• 1938. gadā aizvests uz Kumbumas klosteri, kur uzsācis ilgas mācības - par budisma filozofijas doktoru dalailama kļuva vien 23 gadu vecumā, kad bija nokārtojis visus eksāmenus
• 1940. gada 22. februārī Tibetas galvaspilsētā Lhasā notika jaunā dalailamas kronēšanas ceremonija, kurā Lhamo Dhondulam (tā līdz tam sauca zēnu) tika piešķirts jauns vārds: Džecuns Džampels Nhavangs Ješe Tenzins Gjatso
• 1950. gada 17. novembrī pēc Ķīnas armijas iebrukuma Tibetā dalailama, tā arī nesagaidot savu 18. dzimšanas dienu, uzņēmās Tibetas valsts un valdības vadītāja pienākumus
• Piecdesmito gadu otrajā pusē arī pats piedalījās neveiksmīgās sarunās ar komunistiskās Ķīnas līderiem
• 1959. gada 17. martā, pēc kārtējās Ķīnas Tautas armijas ofensīvas, kas lika dzimteni pamest vairāk nekā 80 000 tibetiešu, trimdā devās arī dalailama. Pārģērbies par karavīru, viņš piedalījās nogurdinošā pārgājienā, galu galā sasniedzot Indiju
• 1960. gadā par dalailamas jauno mājvietu un Tibetas trimdas valdības mītni kļuva Indijas pilsēta Dharmsāla
• 1963. gadā dalailamas vadībā tika pieņemta jauna Tibetas konstitūcija, kas pamatojās uz budisma principiem un vispārējo cilvēktiesību deklarāciju
• Līdz pat 1971. gadam, kad ANO sastāvā Ķīnas Republikas (Taivānas) vietā tika uzņemta Ķīnas Tautas Republika, turklāt iegūstot veto tiesības Drošības padomē, ANO ar lielām simpātijām izturējās pret Tibetas centieniem atgūt neatkarību, par šo jautājumu pieņemot vairākas rezolūcijas
• 1973. gada 30. septembrī Vatikānā pirmo reizi tikās Romas pāvests (Pāvils VI) un Tibetas budistu garīgais līderis
• 1977. gadā Ķīnas valdība izteica gatavību atļaut dalailamam atgriezties Tibetā, ja viņš atzīs Ķīnas tiesības kontrolēt šo teritoriju. Piedāvājums tika noraidīts
• 1989. gadā dalailamam tika piešķirta Nobela miera prēmija
• Šīs tūkstošgades sākumā dalailama atteicās no prasības pēc neatkarīgas Tibetas valsts, tā vietā aicinot Pekinu piešķirt reģionam plašu autonomiju un pārtraukt Tibetā ieplūdināt ķīniešus
• 2008. gadā dalailama aicināja izmantot Pekinas olimpiādi, lai rīkotu mierīgas protesta akcijas, uzsverot Tibetas vēlmi pēc patstāvības, tomēr mudināja piekritējus atturēties no olimpiskās stafetes vai pašu spēļu izjaukšanas
• 2011. gada 29. maijā dalailama apstiprināja grozījumus konstitūcijā, atsakoties no politiskajām un administratīvajām pilnvarām. Tomēr Ķīna joprojām viņu uzskata par Tibetas trimdas valdības ruporu un «bīstamu separātistu»
• Vairākās intervijās dalailama izteicies, ka neesot pārliecināts, ka vēlreiz reinkarnēsies, bet, ja tas notiks, tad, visticamākais, aiz Tibetas robežām. Tas saistīts ar bažām, ka nākamais Tibetas budistu līderis var nonākt Ķīnas valdības kontrolē jau no bērnu dienām
Avots: Reuters, CNN, BBC