Par 2016. gada Nobela miera prēmijas laureātu piektdien pasludināts Kolumbijas prezidents Huans Manuels Santoss – par pūliņiem noslēgt miera līgumu ar kreiso nemiernieku kustību Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki (FARC).
Ļoti iespējams, ka Norvēģijas Nobela komitejas sākotnējā lēmumā bija formulējums «par miera līguma noslēgšanu», taču 2. oktobrī notikušajā referendumā jau saskaņoto un parakstīto vienošanos negaidīti noraidīja vēlētāju vairākums, un Kolumbijas valdība bijusi spiesta atsākt sarunas par vairāku vienošanās punktu koriģēšanu.
Vienošanās, lai izbeigtu 52 gadus ilgušo konfliktu Kolumbijā, kas kopā prasījis aptuveni ceturtdaļmiljona cilvēku dzīvības, tā arī nav stājusies spēkā, tādēļ ne mazums kritiķu norādījuši, ka Nobela miera prēmija H. M. Santosam piešķirta, ja ne nepelnīti, tad vismaz priekšlaicīgi. Turklāt komitejas lēmums var šķist aizvainojošs tiem kolumbiešiem, kuri pagājušo svētdien referendumā balsoja pret miera līgumu, norādot, ka tā apstiprināšana ļaus FARC kaujiniekiem legalizēties politiskā ziņā un faktiski izvairīties no atbildības par konflikta gados pastrādātajiem noziegumiem. «Santoss šo balvu nav pelnījis. Viņš visu izdarīja nepareizi, sarunas par mieru risinot ar nemiernieku vadoņiem Havanā. Sākumā mieram jāiestājas valsts nostūros,» sarunā ar AFP norādījis 40 gadu vecais zemnieks Rodolfo Ovjedo, uzsverot, ka valdība absolūti nevērīgi izturējusies gan pret konfliktā bojāgājušo tuviniekiem, gan cietušajiem, gan gandrīz septiņiem miljoniem cilvēku, kuri FARC, citu kreiso grupējumu, labēji noskaņoto miliciju, narkotiku kontrabandistu, policijas un armijas bruņoto cīņu dēļ bijuši spiesti pamest savas dzīvesvietas.
Līdzīgi kā viņš domā daudzi kolumbieši, kuri, no vienas puses, protams, vēlas mieru, taču negrib pieļaut, ka FARC un arī valsts drošības spēku un labējo kaujinieku sarīkotie slaktiņi, kuros lielākie cietēji bija civiliedzīvotāji, paliek nesodīti. Šo noskaņojumu bija uztvēris bijušais Kolumbijas prezidents Alvaro Uribe, kurš nesen izveidojis labēju populistisku partiju un aktīvi aģitēja tautiešus referendumā noraidīt vienošanos.
Kolumbijas prezidents, kuram pēc referenduma rezultātu paziņošanas bija grūti slēpt savu vilšanos (jo vairāk tādēļ, ka viņam nemaz obligāti nebija jārīko tautas nobalsošana), gan uzsvēris - kolumbieši iestājušies nevis pret miera līgumu principā, bet gan pret konkrētiem tā punktiem. Pagājušās nedēļas nogalē jau sākušās sarunas starp H. M. Santosa administrācijas un A. Uribes pārstāvjiem, lai atrastu kādu kompromisu, kā koriģēt vienošanos. Pie sarunu galda ir gatavs atgriezties arī FARC līderis Rodrigo Londono, kurš pazīstams arī kā Timočenko, taču jāšaubās, vai kreisie kaujinieki piekritīs atteikties no tiem vienošanās punktiem, kas viņiem garantē piedalīšanos politiskajā darbībā vai amnestiju. AFP vēsta, ka aptuveni 6000 FARC kaujinieku, kuri pagājušonedēļ jau gatavojās nodot ieročus īpaši izveidotās zonās, kurās darbotos ANO misijas, tagad atgriezušies savās bāzēs džungļos, turklāt 31. oktobrī oficiāli beidzas pašlaik noteiktā pamiera termiņš.
Interesanti, ka atšķirībā no iepriekšējām reizēm, kad Nobela miera prēmija piešķirta par konfliktu noregulējumiem (Tuvo Austrumu, Ziemeļīrijas gadījumos), šoreiz Norvēģijas Nobela komiteja uzskatījusi par pareizu prēmiju piešķirt tikai H. M. Santosam. Pat bijusī kandidāte uz Kolumbijas prezidenta amatu Ingrīda Betankūra, kura FARC kaujinieku gūstā pavadīja sešus gadus, sarunā ar Francijas televīzijas kompāniju iTele atzinusi, ka pareizāk būtu bijis prēmiju piešķirt arī R. Londono. Nobela komitejas vadītāja Kaci Kulmana Faiva sarunā ar Reuters uzsvērusi, ka iniciatīvu uzsākt sarunas, kas sākotnēji notika ar ANO un Norvēģijas, bet pēc tam arī Kubas starpniecību, izrādījis tieši H. M. Santoss, kurš pieņēmis vēsturisku lēmumu. Pēc viņas domām, piešķirtā prēmija būs labs impulss, lai uzsākto miera procesu novestu līdz galam un bruņotais konflikts Kolumbijā vairs neatsāktos. n