Neraugoties uz konservatīvo spēku iebildumiem, Vācijas parlaments pieņēmis lēmumu, saskaņā ar kuru tiek reabilitēti visi tie cilvēki, kurus nacistu režīms Otrā pasaules kara laikā notiesājis par valsts nodevību.
Vēsturnieki uzskata, ka kara tiesas par nodevību, dezertēšanu, simpātiju izrādīšanu pret ebrejiem vai nacistu režīma kritiku piesprieda nāvessodu aptuveni 30 tūkstošiem karavīru, no kuriem 20 tūkstošiem spriedums tika izpildīts.
AFP vēsta, ka Bundestāga sēdi apmeklējis arī 87 gadus vecais Ludvigs Baumans, kurš 1942. gadā mēģinājis dezertēt no vācu armijas (vērmahta) netālu no Bordo, taču ticis notverts, spīdzināts un ieslodzīts cietumā, kur arī sagaidījis Otrā pasaules kara beigas. Vēl 1990. gadā viņš nodibināja Vācijas nacionālsociālistu kara tiesu upuru federāciju un visus šos gadus cīnījās par notiesāto automātisku reabilitāciju. Līdz šim likumdošana paredzēja, ka katram notiesātajam vai viņa tuviniekiem jāvēršas attiecīgās federālās zemes tiesā, un visas lietas tika izskatītas individuāli. "Mans sapnis, ka tiks reabilitēti visi nacisma tieslietu sistēmas upuri, tagad ir piepildījies. Taču man ļoti žēl, ka nespēšu pacelt tostu par to kopā ar saviem ciešanu biedriem, jo viņi visi jau aizgājuši aizsaulē," sacījis L. Baumans.
"Tas prasīja pārāk ilgu laiku," atzinis arī Zaļo partijas deputāts Volfgangs Vīlends, atgādinot, ka cilvēkiem, kuri nacistu valdīšanas laikos tika notiesāti par nodevību, īpaši viegla dzīve nebija arī pēckara Vācijā – viņiem uz mūžu tika saglabāta sodāmība, viņi bieži nevarēja atrast darbu un nereti saņēma nāves draudus no patriotiski noskaņotajiem tautiešiem. Vēsturnieks Volframs Vete norādījis – tas izskaidrojams ar faktu, ka pēckara Vācijā nodevība joprojām tika uzskatīta par vienu no visapkaunojošākajiem noziegumiem, bet paši notiesātie, kuri bija nodevuši ienaidniekiem savus kaujas biedrus, – par lielākajiem ļaundariem.
V. Vetes un viņa kolēģa Detlefa Fogela veiktais pētījums liecina, ka Otrā pasaules kara laikā militārās tiesas piespriedušas cietumsodu aptuveni 100 000 cilvēku, turklāt upuru vidū bijuši ne tikai Vācijas, bet arī Austrijas, Dānijas, Norvēģijas, Rumānijas un Luksemburgas pilsoņi. V. Vete sacījis, ka galvenokārt viņi tiesāti nevis par īstu nodevību, bet gan par nodarījumiem, kurus nacistiskā tiesa traktēja kā dzimtenes, partijas un fīrera nodevību. Vienā gadījumā 17 vācu karavīri, noguruši pēc kaujām ar sarkano armiju, iedzēra pārāk daudz alkohola un sāka šaut uz Ādolfa Hitlera portretu. Viņiem visiem piespriests un izpildīts nāvessods. Kāds cits vācu karavīrs sāka sarunu ar krievu karagūstekņiem par politiku. Arī viņš tika nošauts, jo tiesa nolēma, ka ar to viņš esot nodevis nacistu partiju.
Vācijas Tieslietu ministrijas pārskatā, kuru sastādījis bijušais Konstitucionālās tiesas tiesnesis, atzīts, ka nacistu 1934. gadā pieņemtais likums par nodevību bijis represiju instruments, turklāt likums bijis tik neskaidrs, ka to varēja interpretēt visai brīvi. Līdz ar ziņojuma parādīšanos tika salauzta pēdējā pretestība likumprojektam. Līdz tam kancleres Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu partija un tās Bavārijas sabiedrotie kristīgie sociālisti uzskatīja, ka katru gadījumu nepieciešams skatīt atsevišķi, par argumentu minot, ka sodīto vidū noteikti bijuši cilvēki, kuri ar savu rīcību (piemēram, nodevību) nodarījuši ļaunumu citiem karavīriem.