Britu leiboristi atkal priekšroku dod neievēlamajam Korbinam

Opozīcijā esošās Lielbritānijas leiboristu partijas līdera amatu saglabājis kreisā spārna aktīvists, faktiski sociālists Džeremijs Korbins, kuram priekšroku devuši vairākums no gandrīz 600 000 partijas biedriem un atbalstītājiem.

Savā pirmajā runā pēc pārvēlēšanas viņš aicinājis uz vienotību, taču to nodrošināt nebūs vienkārši, jo Dž. Korbins ir ārkārtīgi nepopulārs leiboristu deputātu vidū. Politologi norāda, ka viņa ievēlēšana ir labas ziņas valdošajai konservatīvo partijai, jo grūti iedomāties, ka Dž. Korbina izteikti kreisā programma varētu gūt vairākuma atbalstu nākamajās vēlēšanās.

«Tuvākajā nākotnē leiboristi neuzvarēs nevienās vēlēšanās,» sarunā ar AFP sacījis Londonas Karaļa koledžas Eiropas politikas profesors Enends Mīnons. Līdzīgās domās ir arī bijušais leiboristu valdības ārlietu ministrs Deivids Milibends, kurš žurnāla The New Statesman slejās norādījis, ka tik tālu no varas leiboristi neesot atradušies kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. 67 gadus vecā Dž. Korbina retorika par nodokļu paaugstināšanu un valsts izdevumu palielināšanu, par dzelzceļu renacionalizāciju, par pilnīgu valsts kontroli pār izglītības, veselības aizsardzības un transporta nozarēm, par arodbiedrību un darba kolektīvu lomas palielināšanu, par Lielbritānijas atteikšanos no kodollielvalsts statusa un izstāšanos no NATO var šķist simpātiska tikai galēji kreisi noskaņotiem vēlētājiem, bet tādu Lielbritānijā ir izteikts mazākums. Par savu piemēru izvēloties tādas galēji kreisā spārna partijas kā Grieķijas Syriza vai Spānijas Podemos, Dž. Korbins, šķiet, ir aizmirsis, ka ekonomiskā situācija Apvienotajā Karalistē ne tuvu nav tik bēdīga kā Grieķijā vai Spānijā. Valstī nav notikusi nopietna jostu savilkšana, Lielbritānija nav kļuvusi atkarīga no starptautisko aizdevēju prasībām, un ar to vien pietiek, lai šajā valstī galēji kreisajiem nebūtu ne tuvu tik liela vēlētāju bāze, kāda tā ir Grieķijā vai Spānijā.

Septembra vidū veiktās Ipsos MORI aptaujas rezultāti gan nav leiboristiem graujoši nepatīkami - ja vēlēšanas būtu tagad, viņi varētu cerēt uz 34% balsu, salīdzinot ar 40%, kas tiek prognozēti konservatīvajiem. Taču partijas pieklājīgais reitings nebūt nav Dž. Korbina nopelns, drīzāk pat otrādi. Britu parlamentā deputāti tiek ievēlēti no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem, un lielākās izredzes uz pārvēlēšanu ir tiem 172 (no 220) leiboristu parlamentāriešiem, kuri šovasar izteica neuzticību savam līderim, izprovocējot jaunas partijas vadītāja vēlēšanas. Dž. Korbinam viņi pārmeta ne tikai utopiskus plānus, kas neļaus gūt partijai panākumus vēlēšanās un svarīgu partijas amatu piešķiršanu kreisajiem radikāļiem, bet arī nepietiekamu aktivitāti pirms referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības - Dž. Korbina kampaņa pret Brexit bija patiešām teju nemanāma. Vairāki desmiti deputātu pameta Dž. Korbina ēnu kabinetu, bet atsevišķi parlamentārieši savu līderi intervijās nosauca par nekompetentu, nepieredzējušu un paštaisnu.

Tomēr izvirzīt gana spilgtu un spēcīgu alternatīvu Dž. Korbinam vēlēšanās partijas elite nespēja. Jau septembra sākumā, kad kļuva zināms, ka otrs kandidāts uz partijas vadītāja amatu ir Ouens Smits, britu laikraksti vienbalsīgi prognozēja, ka Dž. Korbins amatu saglabās, un tā arī ir noticis - sestdien, kad leiboristi Liverpūlē pulcējās uz savu kārtējo konferenci, tika paziņots, ka viņš ieguvis 61,8% balsu, kas ir vēl vairāk nekā pagājušā gada septembrī, kad Dž. Korbinu par līderi ievēlēja pirmo reizi. AFP norāda, ka šādi panākumi izskaidrojami ar to, ka gada laikā viņam izdevies panākt ievērojamu partijas biedru skaita pieaugumu - no 200 000 līdz 650 000 cilvēku. Tajā pašā laikā politologi uzsver, ka šis resurss jau ir izsmelts. Visi, kuri noticējuši Dž. Korbina sociālistiskajiem plāniem un uzskata viņu par mesiju, jau ir iestājušies partijā vai kļuvuši par tās oficiāliem atbalstītājiem, un tālāk var sekot tikai atplūdi - jo ātrāk cilvēki sapratīs, ka viņa idejas nav realizējamas, jo ātrāk tas notiks. Pašlaik nav skaidrs pat tas, vai Dž. Korbinam vispār izdosies saturēt partiju kopā - atsevišķi mēreni noskaņotie leiboristu deputāti jau ierunājušies par jaunas partijas dibināšanu, un pagaidām viņus no šāda soļa attur vien sociāldemokrātu nelāgais piemērs. Pēc astoņdesmitajos gados notikušas līdzīgas šķelšanās neviens no bijušās sociāldemokrātu partijas atzariem nav spējis atgūt būtisku ietekmi. «Man šī partija izskatās pēc nožēlojamas, nelaimīgas ģimenes, kas visiem spēkiem cenšas neizjukt,» sarunā ar AFP sacījis Londonas Ekonomikas skolas politologs Tonijs Traverss.