Astoņus gadus ilgušais Kanādas Arktikas izpētes fonda pētnieku darbs vainagojies ar panākumiem.
Pagājušonedēļ paziņots, ka viņiem izdevies uziet leģendārās sera Džona Franklina ekspedīcijas otrā kuģa Terror vraku, bet Erebus vraks tika atrasts pirms gandrīz precīzi diviem gadiem. 1845. gadā uzsāktā Dž. Franklina ekspedīcija, kuras mērķis bija atrast Ziemeļrietumu jūras ceļu, kas kuģiem no Atlantijas okeāna ļautu nokļūt Klusajā okeānā, beidzās traģiski, ejot bojā visiem 129 ceļojuma dalībniekiem.
Tomēr vēsturniekiem Terror vraka atrašana nevis sniegusi gadu desmitiem meklētās atbildes par ekspedīcijas dalībnieku likteni, bet gan likusi uzdot jaunus jautājumus un pārskatīt iepriekšējās hipotēzes. Vairākas detaļas vedina uz domām, ka ne visi Dž. Franklina ekspedīcijas dalībnieki pametuši ledū iesalušos kuģus un kājām mēģinājuši sasniegt vairāk nekā 1500 kilometru attālumā esošo tuvāko apdzīvoto vietu.
Bezcerīgs mēģinājums
Mūsdienās globālo klimata izmaiņu rezultātā arktisko apgabalu ledus sega ar katru ziemu kļūst aizvien plānāka un aizvien plašākas Ziemeļu Ledus okeāna un tam tuvo jūru platības augu gadu ir brīvas no ledus. Tomēr brauciens pa Ziemeļrietumu jūras ceļu nav nekāda izprieca pat tagad, kad jūrnieku rīcībā ir paši modernākie ledlauži. XIX gadsimta vidū, kad savā ekspedīcijā devās Dž. Franklins un viņa vadītā komanda, tas bija absolūti bezcerīgs mēģinājums, ko varētu nosaukt par pašnāvniecisku avantūru, norāda interneta ziņu vietne LiveScience.com. Tomēr Britu admiralitāte bija nolēmusi, ka Ziemeļrietumu jūras ceļš par katru cenu jāatrod, nodrošināja ekspedīcijas finansējumu un par tās vadītāju iecēla nepilnus sešdesmit gadus veco Dž. Franklinu. No vienas puses, viņš bija pieredzējis ceļotājs, kura kontā jau bija trīs ekspedīcijas arktiskajos apgabalos, turklāt divas no tām tieši Ziemeļamerikā. No otras puses - abas šīs ekspedīcijas bija beigušās samērā neveiksmīgi, to vadītājam pašam knapi paglābjoties no nāves.
1845. gada 19. maijā ekspedīcijas kuģi Erebus un Terror atstāja nelielo Grīnhaitas ostu Anglijā, uzņemot kursu uz Ziemeļameriku. The Huffington Post norāda, ka ekspedīcija bija labi sagatavota un aprīkota pēc tā laika augstākajiem standartiem. Abu bijušo karakuģu korpusi bija apšūti ar tērauda plāksnēm, lai izturētu sadursmes ar ledus gabaliem, papildus burām trīsmastu kuģi bija aprīkoti ar tvaika dzinējiem un dzenskrūvēm, līdz ūkai piekrauti gan ar oglēm, gan pārtiku - pēc vieniem datiem, ekspedīcijā, kas bija plānota triju gadu garumā, tika ņemti līdzi pieciem, bet pēc citām ziņām - pat septiņiem gadiem pietiekami pārtikas krājumi. Admiralitāte bija nodrošinājusi Dž. Franklinu ar tolaik modernākajiem navigācijas instrumentiem un jaunākajām kartēm, turklāt abu kuģu komandās bija speciālisti, kuru uzdevums bija arktiskās floras un faunas izpēte, karšu zīmēšana, meteoroloģisko novērojumu veikšana un cietzemes ģeoloģiskā izpēte. Visa šī pasākuma galvenais mērķis, protams, bija pieteikt Lielbritānijas tiesības uz mūsu planētas arktiskajiem reģioniem.
Taču vērienīgā ekspedīcija izvērtās katastrofā - Anglijā dzīvs neatgriezās neviens no tās dalībniekiem, bet nākamajos gadu desmitos meklētāji uzgājuši vairāk nekā 30 Dž. Franklina komandas locekļu mirstīgās atliekas vai to daļas. Vienīgo neapstrīdamo informāciju par ekspedīcijas likteni sniedz 1859. gadā zem kāda zīmīga akmens krāvuma Prinča Viljama salas ziemeļos uzieta zīmīte, kuras autors bijis Terror kapteinis Frānsiss Krozjē. Zīmītē, kas datēta ar 1848. gada 25. aprīli, viņš raksta, ka komanda pirms trim dienām pametusi abus kuģus, kas ir pilnībā iesaluši ledū. Vēstījumā norādīts, ka F. Krozjē nācies uzņemties ekspedīcijas vadību pēc tam, kad 1847. gada 11. jūnijā nomiris Dž. Franklins (viņa apbedījuma vieta joprojām nav atrasta). Līdz brīdim, kad tika sacerēts šis vēstījums, bojā bija gājuši vēl astoņi virsnieki un 15 apkalpes locekļi, bet pārējie bija noskaņoti pa cietzemi un ledu kājām doties uz tuvāko Hudzona līča kompānijas faktoriju, kas atradās vairāk nekā 1600 kilometru attālumā. Lieki sacīt, ka faktoriju neviens no viņiem nesasniedza...
Otrais mēģinājums?
No F. Krozjē zīmītes var saprast, ka kuģi ledū iesaluši jau pirmajā (1845./46. gada) ziemā un nākamo gadu laikā uz priekšu pavirzījušies tikai pavisam nedaudz, raksta The Guardian. Acīmredzot 1848. gada pavasarī nekas nav liecinājis, ka Terror un Erebus varētu atbrīvoties no ledus gūsta, tāpēc jūrnieki devušies ceļā kājām, lai izmantotu relatīvi labvēlīgos laika apstākļus. Tā vismaz tika uzskatīts līdz šim.
Taču Erebus un Terror vraku atrašanās vieta - vairāk nekā 100 kilometru uz dienvidiem no vietas, kur iesalušie kuģi tika pamesti - maina ainu. «Šis atklājums varētu likt pārrakstīt vēsturi. Ņemot vērā vietu, kur atradās vraki, rodas iespaids, ka vismaz daļa komandas mēģinājusi uz dienvidiem kuģot, nevis iet kājām,» sarunā ar The Guardian sacījis kanādiešu magnāts un filantrops Džims Balzilī, kurš ir viens no Arktikas izpētes fonda finansētājiem. Pēc viņa domām, daļa komandas, sapratusi, ka kājām apdzīvotas vietas sasniegt nebūs iespējams (jūrniekiem nebija nekādu transporta līdzekļu, pārtiku un citas nepieciešamās lietas nācās nest), atgriezušies pie iesalušajiem kuģiem un, iespējams, 1848. gada vasaras nogalē sagaidījuši brīdi, kad tie (vai nu abi, vai arī tikai Terror) atbrīvojas no ledus gūsta. Tiesa, nekur tālu viņiem nav izdevies nokļūt, un domājams, ka tā paša gada rudenī vai ziemā arī šo grupu piemeklējis pārējo biedru liktenis.
Kopš Terror vraka uziešanas ir pagājis pārāk maz laika, lai izdotos noskaidrot, kādēļ kuģis nogrimis vienā no Prinča Viljama salas līcīšiem, sarunā ar The Guardian norādījis Arktikas izpētes fonda pētnieks Adrians Šimnovskis. Kuģa vraku ir apsekojusi neliela robotzemūdene, kas aprīkota ar kameru, un tās uzņemtie attēli liecina, ka ļaudis no Terror prom devušies bez steigas, ņemot līdzi visu nepieciešamo. «Vraks ir saglabājies lieliski, pat rodas iespaids, ka, ja to izceltu un izsūknētu ūdeni, kuģis atkal varētu peldēt,» sacījis A. Šimnovskis. Virve, kas karājas no enkura lūkas, varētu liecināt, ka nogrimšanas brīdī Terror bija noenkurojies. Visticamāk, sūci kuģa korpusā radījušas to saspiedušās ledus masas, taču ir skaidrs, ka komandas locekļi šajā brīdī uz peldlīdzekļa nav atradušies. Tieši izmestais enkurs varētu būt galvenais arguments par labu hipotēzei, ka pēc pirmās kuģa pamešanas jūrnieki uz tā vēl atgriezušies - pretējā gadījumā varētu uzskatīt, ka ledos iekaltais kuģis gadiem ilgi kopā ar ledu dreifējis dienvidu virzienā līdz nogrimis. Tomēr vairāki speciālisti atzinuši, ka droši par to varēs spriest vien pēc rūpīgākas vraka izpētes, kad būs iespējams saprast, vai enkurs nav norauts.
Kanibālisms un indīgais svins
The Huffington Post raksta, ka XIX gadsimta vidū Dž. Franklina ekspedīcijas pazušana tika uzskatīta par tikpat lielu katastrofu, par kādu pašlaik uzskatītu, piemēram, Starptautiskās kosmosa stacijas nogāšanos. Sākot ar 1849. gadu, pazudušos jūrniekus devās meklēt vairāk nekā trīsdesmit ekspedīcijas. Tiesa, jāatzīst, ka daudzas no tām nebija profesionāli sagatavotas un to dalībniekus vilināja vien Britu admiralitātes izsludinātā kosmiskā atlīdzība - 20 000 sterliņu mārciņu par ekspedīcijas dalībnieku glābšanu vai 10 000 sterliņu mārciņu par drošām ziņām, kas ar viņiem noticis.
Kad pēc pāris gadiem varas iestādes paziņoja par meklējumu pārtraukšanu, finansējumu tiem atrada Dž. Franklina atraitne. Taču pirmā saņemtā informācija negāja pie sirds nedz viņai, nedz britu sabiedrībai - 1854. gadā Hudzona līča kompānijas darbinieka Džona Reja organizētā ekspedīcija Prinča Viljama salā tikās ar pamatiedzīvotājiem inuītiem (jeb eskimosiem), kuri pastāstīja par vairākiem desmitiem savus iesalušos kuģus pametušiem «baltajiem cilvēkiem», kuri bada dēļ galu galā apēduši viens otru. Ne tikai komandas locekļu tuvinieki, bet arī amatpersonas un sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, rakstnieks Čārlzs Dikenss, nikni lamāja Dž. Reju par pretīgu baumu izplatīšanu, apgalvojot, ka Karaliskās flotes jūrnieki nekādos apstākļos nenolaistos līdz kanibālismam. Tomēr, kad vēlāk izdevās atrast daļas jūrnieku pīšļu un pirms pāris gadiem tika veikta tiesu medicīniskā ekspertīze, noskaidrojās, ka šādi gadījumi acīmredzami bijuši. Cilvēku kauli bija vārīti, no tiem bija mēģināts izdabūt kaulu smadzenes, un nav nekādu šaubu, ka šos briesmu darbus nav pastrādājuši leduslāči, bet gan citi cilvēki, pagājušā gada vasarā rakstīja Journal of Osteoarchealogy.
Tiesa, ne jau kanibālisms bijis ekspedīcijas dalībnieku bojāejas iemesls. Mirstīgo atlieku ekspertīze liecina, ka papildus tādām šajos platuma grādos un laikmetā ierastām kaitēm kā cinga un tuberkuloze komandas locekļi bija saindējušies ar svinu. Sākumā tika uzskatīts, ka tas noticis tāpēc, ka uzņēmums, kuram bija jānodrošina ekspedīcija ar pārtiku, ļoti steidzies izpildīt pasūtījumu un pieļāvis, ka aizlodētajās kārbās nokļūst svina pārpalikumi. Vēlāk tika izvirzīta hipotēze, ka saindēšanās iemesls ir svina caurules un citas detaļas tolaik ļoti modernajos ūdens atsāļošanas aparātos, kas atradās uz abiem kuģiem. Vēsturnieks Skots Kukmens nesen abas šīs hipotēzes apvienojis, izvirzot versiju, kuru par samērā ticamu uzskata daudzi viņa kolēģi. Pirmkārt, pārtikas piegādātāji, steigā aizlodējot kārbas, patiešām rīkojušies nevīžīgi, daudzās kārbās iekļuvis gaiss, un tajās esošie konservi bijuši indīgi vai nelietojami. Otrkārt, jūrnieki mēģinājuši pārtiku vārīt no destilācijas aparāta iegūtajā ūdenī, bet karstā ūdenī svina īpatsvars strauji pieaug. Tas izskaidro gan to, kādēļ, neraugoties uz milzīgajiem līdzi paņemtajiem krājumiem, cilvēki ir cietuši badu, gan to, kādēļ viņi saindējušies, raksta The Huffington Post.
***
DŽONS FRANKLINS
• Dzimis 1786. gada 16. aprīlī Linkolnšīrā
• 14 gadu vecumā uzsācis dienestu uz karakuģa Polyphemus, kā šī kuģa apkalpes loceklis piedalījies 1801. gada Kopenhāgenas kaujā
• No 1801. līdz 1803. gadam, dienējot uz kuģa Investigator, piedalījies Metjū Flindersa vadītājā ekspedīcijā uz Austrāliju. Investigator bija pirmais kuģis, kas apburāja apkārt Zaļajam kontinentam
• 1805. gadā kā kuģa Bellerophon apkalpes loceklis piedalījies Trafalgāras kaujā
• 1814. gadā Angļu - amerikāņu kara laikā piedalījies kaujā pie Ņūorleānas, kur tika ievainots
• 1818. gadā devās pirmajā arktiskajā ekspedīcijā ar kuģi Trent, kura mērķis bija no Lielbritānijas krastiem sasniegt Bēringa šaurumu, taču šo nodomu neizdevās realizēt - jūrnieki pārliecinājās, ka Ziemeļu Ledus okeāns ir neizbraucams
• No 1818. līdz 1822. gadam vadīja sauszemes ekspedīciju, kuras mērķis bija izpētīt teritorijas uz ziemeļiem no Hudzona līča. Ekspedīcija bija neveiksmīga pārāk mazo pārtikas krājumu dēļ. Franklins zaudēja 11 no saviem 20 vīriem, bet pēc laimīgas izglābšanās tika iedēvēts par «vīru, kurš apēda savus zābakus»
• No 1825. līdz 1827. gadam vadīja ne īpaši veiksmīgu ekspedīciju uz Makenzi upes ieteku
• 1829. gadā Franklina drosmi un apņēmību novērtēja Eiropā - karalis Džordžs IV viņu iecēla bruņinieku kārtā, bet Francijas ģeogrāfu sabiedrība apbalvoja Arktikas pētnieku ar savu zelta medaļu
• No 1836. līdz 1843. gadam Franklins pildīja Van Dīmena zemes (tā tolaik sauca Tasmaniju) gubernatora pienākumus
• 1845. gada 19. maijā Franklina ekspedīcijas kuģi Erebus un Terror devās uz Ziemeļameriku meklēt Ziemeļrietumu jūrasceļu, pa kuru no Atlantijas okeāna varētu nokļūt Klusajā okeānā
• 1847. gada 11. jūlijā Franklins miris uz viena no ledū iesalušajiem kuģiem, bet no viņa ekspedīcijas dalībniekiem mājās neatgriezās neviens
Avots: The Guardian, BBC, CBS