Lai gan socioloģiskās aptaujas liecina par Vācijas kancleres Angelas Merkeles popularitātes krišanos, turklāt svētdien viņas Kristīgo demokrātu partija (CDU) piedzīvoja apkaunojošu sakāvi Mēklenburgas Priekšpomērānijas federālās zemes vēlēšanās, Vācijas valdības vadītājas paštaisnums ir apbrīnojams.
Vakar, uzstājoties Bundestāgā ar runu, kas bija veltīta 2017. gada budžeta jautājumiem, viņa pieteiktajam tematam pievērsusi salīdzinoši maz uzmanības, tā vietā klāstot, ka valdības realizētā migrācijas politika ir pareiza un biedējot, ka pret nekontrolētu imigrāciju noskaņotā partija Alternatīva Vācijai (AfD) ir drauds ne tikai kristīgajiem demokrātiem, bet arī citām parlamentā pārstāvētajām partijām.
Vislabākā aizsardzība ir uzbrukums - šķiet, pēc šīs komandu sporta spēlēs nereti piekoptās taktikas vadījusies A. Merkele. Lai gan svētdienas vēlēšanu rezultāti skaidri liecināja, ka balsotāju vairākums bijušajā Austrumvācijas zemē noraida viņas valdības politiku migrācijas jautājumā (kādus ekonomiskus uzlabojumus un dzīves līmeņa izlīdzināšanos ar kādreizējā Rietumvācijā dzīvojošajiem šeit jau sen negaida), kanclere joprojām turpina uzstāt, ka viņas atvērto durvju politika attiecībā uz nelegālajiem ieceļotājiem bijusi pareiza. Viņas vakardienas runa atkal bija pārpilna ar tādiem vārdiem kā «vērtības», «solidaritāte» un tamlīdzīgi, taču pats svarīgākais, kā norāda AFP, bija faktiskais aicinājums uz krusta karu pret AfD.
«Tāda partija kā AfD ir konkurents ne tikai CDU, bet konkurents visiem, kuri sēž šajā zālē. Tādiem politiķiem kā mēs ir jābūt atbildīgiem un jārunā mēreni. Ja mēs sāksim ar saviem paziņojumiem vērsties pret tiem, kuri nav ieinteresēti atrast risinājumus, mēs novirzīsimies no sava kursa. Bet pretojoties [šai tendencei] un runājot taisnību, mēs atgūsim pašu svarīgāko - tautas uzticību,» sacījusi A. Merkele. No šī īsā izteikuma vien izriet virkne lietu. Pirmkārt, pati kanclere beidzot ir atzinusi, ka tautas uzticība ir zaudēta, jo tikai tādā gadījumā to ir nepieciešams atgūt. Otrkārt, viņa mudinājusi tā dēvētās tradicionālās partijas apvienot spēkus cīņā pret jaunpienācēju - AfD, kas pašlaik ir pārstāvēta deviņos no 16 federālo zemju parlamentiem, taču ne Bundestāgā. Treškārt, mudinot uz «mērenību», A. Merkele faktiski aicinājusi pārtraukt jebkādas diskusijas par to, vai viņas pasludinātā atvērto durvju politika attiecībā uz migrantiem atbilst Vācijas pilsoņu interesēm. Bet taisnība - tā katram, protams, ir sava, un A. Merkeles valdības piedāvātie risinājumi (ja tādi vispār ir) neapmierina lielu daļu valsts iedzīvotāju.
Lieki sacīt, ka tāda termina kā migranti, nerunājot nemaz par nelegālajiem migrantiem A. Merkeles leksikā nav - par bēgļiem tiek saukti gan iebraucēji no Irākas un Sīrijas, kuri pāris gadus paspējuši nodzīvot Turcijā, gan afgāņi, pakistānieši un bangladešieši, gan lībieši, tunisieši un marokāņi. Uzrunā Bundestāgam kanclere aizstāvējusi ar Turciju noslēgto vienošanos, paužot pārliecību, ka līdzīgus līgumus būtu jāpanāk ar Ziemeļāfrikas valstīm, taču diplomātiski ignorējusi pašu lielāko problēmu - vai Turcijai patiešām tiks piešķirts bezvīzu režīms ar Šengenas zonas valstīm -, un kas notiks, ja ES šo solījumu nepildīs. Stāstot, ka situācija Vācijā «ir labāka nekā pirms gada», kanclere nav uzskatījusi par nepieciešamu paskaidrot, ar ko tieši tā ir labāka un kādi nopelni tajā ir viņas vadītajai valdībai. Ja domāta bija vienošanās ar Turciju, nav šaubu, ka šīs valsts prezidents Redžeps Tajips Erdogans to pārkāps, tiklīdz uzskatīs par vajadzīgu, bet tas, ka savas robežas ar ārpus ES esošajām Balkānu valstīm slēdza Ungārija un Horvātija, nemaz nav A. Merkeles nopelns. Jāatgādina, ka brīdī, kad Ungārija sāka stingrāku kontroli uz robežas ar Serbiju, Vācijas valdības vadītāja gluži tāpat kā Eiropas Savienības amatpersonas sacēla histēriju par cilvēktiesību pārkāpumiem, bet tikai pēc pāris mēnešiem negribīgi atcerējās, ka ES ārējo robežu sargāšana tomēr ir katras dalībvalsts pienākums - saskaņā ar Lisabonas līgumu.
Pirmdien, kad kļuva zināmi balsošanas rezultāti MēklenburgāPriekšpomerānijā, par to, ka valdībai beidzot vajadzētu mainīt kursu, izteicās ne tikai konservatīvie komentētāji, bet arī pašas A. Merkeles politiskās nometnes pārstāvji. Daļa ekspertu prognozējuši dumpi valdošajā koalīcijā, un šķiet, ka ar savu vakardienas uzrunu kanclere mēģinājusi novērst šādu notikumu attīstību. Savos izteikumos viņa skaidri norādījusi - ikviens, kurš kritizē valdības politiku migrantu jautājumā, tieši vai netieši atbalsta AfD. Taču šāda taktika var arī nenostrādāt. Iespējams, ka A. Merkele panāks, lai viņu un bēgļu politiku nekritizētu māsas partijas, Bavārijas Kristīgo sociālistu savienības (CSU) vadītājs Horsts Zēhofers vai sociāldemokrātu vicekanclers Zigmārs Gabriels, taču Vācija tomēr nav Krievija, un jau nākamajās vēlēšanās (18. septembrī tās notiks Berlīnē) negatīvā attieksme pret kancleres idejām var kļūt vēl acīmredzamāka.