Pagājušās nedēļas nogalē trīs vīrieši un trīs sievietes beidzot varēja pamest tuksnesīgā vietā Havaju salās uzcelto nelielo, kupolveidīgo celtni, kurā bija pavadījuši gadu.
Noslēdzies kārtējais posms ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (NASA) un Havaju universitātes kopīgi realizētajā projekta HISEAS, kura mērķis ir imitēt ilgstošo lidojumu uz Marsu un uzturēšanos uz Sarkanās planētas. Lai izanalizētu gada laikā iegūto informāciju, būs nepieciešams laiks, taču brīvprātīgie, kuri piedalījās eksperimentā, neraugoties uz pieciestajām neērtībām, vienprātīgi paziņojuši - ja šāda iespēja būs, viņi labprāt piedalītos īstā lidojumā uz Marsu.
Interneta ziņu vietne LiveScience.com atgādina, ka pašlaik vēl īsti nav skaidrs, kad pirmie cilvēces pārstāvji varētu doties ceļojumā uz Marsu. Attiecīgus plānus lolo gan ASV, Krievijas, Ķīnas un Eiropas kosmosa aģentūras, gan vairāki privātie uzņēmumi, taču nešķiet īpaši ticami, ka šāda ekspedīcija varētu notikt agrāk par aptuveni 2035. gadu.
Stingrā izolācijā
Projekta vadītāja, Havaju universitātes profesore Kima Bindsteda AP stāstījusi, ka šī bijusi jau ceturtā HISEAS fāze. Iepriekš brīvprātīgie izolācijā no apkārtējās pasaules pavadījuši četrus (divas reizes) un astoņus mēnešus. 2017. un 2018. gadā iecerēti vēl divi līdzīgi eksperimenti, kuriem var pieteikties interesenti no dažādām pasaules malām - nule kā pabeigtajā eksperimentā lidojumu uz Marsu imitēja četri amerikāņi, vāciete un francūzis. Noteikumi pretendentiem ir diezgan stingri, taču ne neizpildāmi - labs veselības stāvoklis, fiziskā sagatavotība un augstākā izglītība ar vismaz trīs gadus ilgu patstāvīga zinātniskā darba pieredzi. Piemēram, beidzamajā eksperimentā bijuši iesaistīti fiziķe, augsnes pētniece, ārste, astrobiologs, arhitekts un inženieris. Katrs no viņiem lielu daļu laika veltījis kāda sava zinātniskā pētījuma veikšanai.
Baltam kupolam līdzīgā ēka, kuras kopējā platība ir aptuveni 111 kvadrātmetru, ir uzbūvēta Mauna Loas vulkāna piekājē Havaju salās. Tā atrodas aptuveni 2500 metru virs jūras līmeņa, un apkārtējā ainava ir ļoti tuksnesīga - šajā reģionā nemitinās dzīvnieki, ir ļoti nabadzīga augu valsts, bet grunts nedaudz atgādinot Marsa grunti. Ēkas pirmajā stāvā atrodas koplietošanas telpas - virtuve, ēdamzāle, neliela dušas telpa, laboratorija un trenažieru zāle, savukārt augšstāvs ir sadalīts sešos nelielos nodalījumos, kas tiek izmantoti kā guļamistabas un atpūtas telpas. Papildus tam ar kupolu savienots pārbūvēts kuģa konteiners, ko eksperimenta dalībnieki izmantoja kā darbnīcu un noliktavu. Visam kompleksam nepieciešamā enerģija lielākoties tika iegūta no saules bateriju paneļiem, bet kā rezerves avots kalpoja dīzeļģenerators.
Eksperimenta dalībniekiem bija pieeja internetam, taču visa sazināšanās ar ārpasauli (piemēram, epastu saņemšana un sūtīšana) notika ar 20 minūšu aizkavēšanos, jo tieši tik ilgs laiks būs nepieciešams, lai uz Zemes saņemtu signālu no Marsa. Šī paša iemesla dēļ visiem sešiem zinātniekiem bija iespējams apmeklēt tikai nedinamiskās interneta mājaslapas, redzot vienīgi to teksta versijas. Viņiem bija atļauts arī pamest kupolu un doties pastaigās pa vulkāna nogāzi, taču pirms tam speciālā slūžu kamerā bija jāpārģērbjas kosmiskajā skafandrā. Interesanti, ka jau pēc eksperimenta beigām visi tā dalībnieki atzinuši, ka ilgstošas pastaigas skafandros nodrošinājušas pietiekami lielu fizisko slodzi, lai nebūtu lielas nepieciešamības izmantot trenažierus.
Ierobežotie resursi un garlaicība
Lai gan kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad tika uzsākti regulāri lidojumi kosmosā, kosmiskās pārtikas industrija ir strauji attīstījusies, eksperimenta dalībniekiem nācās samierināties ar ierobežotu pārtikas klāstu, pārsvarā ilgi uzglabājamiem produktiem. Turklāt to krājumi tika izsniegti ik pēc diviem vai četriem mēnešiem, imitējot no Zemes sūtīta kravas kuģa ierašanos, un komandas locekļiem pašiem nācās izplānot, lai pārtikas un dzeramā ūdens pietiktu līdz nākamajai piegādei. Turklāt viņi jau iepriekš bija brīdināti, ka šīs piegādes tehnisku iemeslu dēļ var aizkavēties, tāpēc nepieciešams veidot neaizskaramo rezervi. Pēc iznākšanas no kupola teju vai visi eksperimenta dalībnieki atzina, ka viņiem ļoti kārojoties ko tādu, ko šī gada laikā nav izdevies nobaudīt - viens alka pēc svaigiem augļiem, bet cits pēc tikko uzceptas olas. Tāpat visi seši bija gatavi kaut tūdaļ steigties uz okeānu un nopeldēties, jo ūdens dušā visu šo gadu bija jālieto apdomīgi, rēķinoties ar to, cik lieli ir tā krājumi.
«Šādu misiju laikā viens no lielākajiem ienaidniekiem ir garlaicība,» sarunā ar AFP sacījusi vācu fiziķe Kristiāne Heinike, kurai piekrituši arī citi viņas biedri. Katram no viņiem gan ir atšķirīgas domas par to, kā garlaicību vislabāk kliedēt. K. Heinike uzskata, ka labākais paņēmiens ir uzkraut sev pēc iespējas vairāk darba, sagatavojot iespējami plašu pētījumu programmu, arhitekts Tristans Bosingtvaits iesaka nākamo eksperimentu dalībniekiem ņemt līdzi pēc iespējas vairāk elektronisko grāmatu, jo arī filmu skatīšanās ātri vien apnīkot, bet franču astrobiologs Sipjrēns Verso ir pārliecināts, ka lieliskas zāles pret garlaicību ir muzicēšana, bet pats piemērotākais mūzikas instruments - ukulele. Tiesa, jāņem vērā, ka muzicēšana ir tāds hobijs, kas var traucēt citiem apkalpes locekļiem un novest pie konfliktiem.
Ārste Šeina Giforda sarunā ar CNN atzinusi, ka pēc pāris mēnešu ilgas atrašanās izolācijā viņai brīžam sācis šķist, ka patiešām atrodas uz Marsa, bet Zeme ir kaut kur ļoti tālu, tālu. «Man sāka rādīties dīvaini sapņi - es biju Bostonā, Ņūorleānā, uz ielu krustojuma Ņujorkā, kur parasti pērku falafelu un vēroju, kā ļaudis staigā ar saviem suņiem. Bet pamostoties bija sajūta, ka tā bijusi tikai vīzija, kas nekad vairs nekļūs par realitāti. Tiesa, pāris mēnešus vēlāk šie sapņi tikpat negaidīti, cik uzradušies, arī pazuda,» viņa sacījusi. Bet K. Heinike atzinusi, ka teju vai lielākās problēmas viņai sagādājušas dažādas ķibeles ar laboratorijas aparatūru. «Ikdienas dzīvē mēs esam pieraduši, ka kāda sīkuma neesamība vai salūšana ir pavisam vienkārši risināma - atliek tikai aiziet uz veikalu vai pasūtīt attiecīgo preci no interneta veikala. Tikai šeit es sapratu, cik svarīgi ir visu izplānot, lai līdzi būtu paņemts viss nepieciešamais, cik svarīgi ir zināt, kā kādu ierīci iespējams salabot,» viņa sacījusi.
Konflikti ir neizbēgami
Intervijā Livescience.com K. Binsteda norādījusi, ka ilgstošu kosmisko misiju plānošanā ļoti nozīmīga loma tiek atvēlēta ne tikai tehnisko problēmu risināšanai, bet arī tā sauktajam cilvēka faktoram - apkalpes locekļu savstarpējai savietojamībai, spējai mēnešiem ilgi atrasties kopā noslēgtā telpā un strādāt kā vienotai komandai. Citiem vārdiem sakot, jebkurai misijai par īstu katastrofu var izvērsties ne tikai raķetes dzinēja uzsprāgšana vai citas tehniskas kļūmes, bet arī konflikts starp apkalpes locekļiem. «Ideālā gadījumā NASA, protams vēlētos, lai mēs pēc eksperimentiem skaidri un gaiši definētu, kādas problēmas var novest pie konfliktiem, taču tas nav tik vienkārši,» sacījusi projekta vadītāja. Ilustrējot savu domu, viņa piesaukusi krievu literatūras klasiķa Ļeva Tolstoja romānā Anna Kareņina rakstīto par laimīgajām ģimenēm, kas ir līdzīgas viena otrai, un nelaimīgajām, kas katra ir nelaimīga savā veidā. Līdzīgi esot arī ar kosmosa kuģu apkalpēm, jo katrs konflikts, kas novedis pie to darbības efektivitātes samazināšanās, esot individuāls gadījums, kas tā arī jāskata.
Atzīstot, ka arī šajā eksperimentā konflikti misijas dalībnieku starpā ir bijuši, K. Binsteda atteikusies izpaust sīkākas ziņas par tiem - pirmkārt, sargājot brīvprātīgo privātās dzīves noslēpumus, otrkārt, tāpēc, ka psihologi vēl nav apkopojuši visu eksperimenta laikā savākto informāciju un izdarījuši savus secinājumus. Taču zīmīgi, ka K. Heinike, atbildot uz žurnālistu jautājumu, vai turpinās uzturēt kontaktus ar citiem eksperimenta dalībniekiem, vaļsirdīgi atzinusi, ka īsti draudzīgas attiecības viņai izveidojušās tikai ar trijiem no biedriem. «Ja lielākais mans ienaidnieks bija garlaicība, tad nākamie lielākie - pārējie apkalpes locekļi,» vēlāk jokojusi vācu fiziķe, taču, kā zināms, katrā jokā slēpjas daļa patiesības. K. Heinike atzinusi, ka dažādu tautību cilvēkiem atšķirīgās mentalitātes dēļ nemaz neesot tik vienkārši saprasties. «Es kā jau vāciete esmu samērā klusa, bet amerikāņi gan ir viena pļāpīga tauta,» viņa smējusies.
Bet, ja nopietni, K. Heiniki pārsteidzis tas, cik labi komanda, neraugoties uz savām domstarpībām, spēja mobilizēties un vienoti strādāt krīzes situācijās. Viena no tām izveidojās, kad salūza ūdens attīrīšanas ierīce un uz divām nedēļām pārstāja darboties duša. «Bija skaidrs, ka ūdens mums ir vajadzīgs, un mums nācās strādāt kā vienotai komandai. Un tas, neraugoties uz iepriekš piedzīvoto rīvēšanos, izdevās ļoti labi, jo ikvienam bija nepieciešamā motivācija,» viņa sacījusi. T. Bosingvaits gan smejoties piebildis, ka šis starpgadījums apliecinājis arī nepieciešamo zināšanu trūkumu. «Divu nedēļu laikā mēs ne reizi vien izjaucām visu ierīci un salikām to no jauna, bet galu galā izrādījās, ka vajadzēja tikai nomainīt filtru,» viņš sacījis.
Misijas komandiere Kermela Džonstone intervijā LiveScience.com, komentējot savu lomu, sacījusi, ka viņai vissvarīgāk bijis saprast, kā katrs no apkalpes locekļiem vislabāk pārvar stresu vai depresiju. «Cilvēki ir atšķirīgi, un katram ir savi, labi pārbaudīti paņēmieni, lai cik absurdi tie arī reizēm neliktos, raugoties no malas,» viņa sacījusi. Vadītāja atklājusi, ka misijas laikā divi eksperimentā iesaistītie saņēmuši ziņas par tuvu radinieku nāvi, un pārējiem apkalpes locekļiem nācies krietni palauzīt galvas, kā viņus iespējami taktiski mierināt. «Tieši es biju atbildīga par to, lai veidotos labākais iespējamais mikroklimats, lai misijas dalībnieki saglabātu labu noskaņojumu, un, protams, par to, lai tiktu nodrošināti normāli dzīves un darba apstākļi mūsu nelielajā kopējā mājā,» viņa sacījusi. Sarunās ar žurnālistiem citi eksperimenta dalībnieki atturējušies vērtēt komandieres darbu, uzsverot, ka tā ir konfidenciāla informācija, kas pieejama tikai projekta vadītājiem. «Varat nešaubīties, ka savus secinājumus mēs izdarīsim un NASA tos ņems vērā, izvēloties tos astronautus, kuri pirmie dosies tālajā ceļā uz Marsu,» rezumējusi K. Binsteda.