Gaisa un ūdens temperatūras paaugstināšanās draud sagraut vienu no lielākajiem Antarktīdas ledus šelfiem. Šis process, par ko liecina milzīgā plaisa Larsena C ledus šelfā un saldūdens dīķu veidošanās uz ledus virsmas, nozīmē to, ka sākumā okeānā nonāks milzīgs aisbergs, bet pēc tam ledāja daļa, kas atrodas virs Antarktīdas, sāks straujāk slīdēt ūdenī, paaugstinot Pasaules okeāna līmeni.
Britu ģeofiziķi, kuri pēta Antarktīdas ledājus projekta MIDAS ietvaros, paziņojuši, ka ledājā strauji veidojas milzīga plaisa, kas ar laiku novedīs pie tā, ka ledus gabals, kura platība ir aptuveni 6000 kvadrātkilometru, atšķelsies no Larsena C šelfa un kļūs par aisbergu. International Business Times, atsaucoties uz Svonsī universitātes glaciologa Mārtina O’Līrija vadītās komandas veiktajiem pētījumiem, vēsta, ka šā gada piecos mēnešos plaisa kļuvusi par 22 kilometriem garāka, tās kopējais garums sasniedz jau 130 kilometrus. No 200 līdz 350 metriem palielinājies arī plaisas vidējais platums. Procesa paātrināšanās notikusi tieši šajā gadā, jo, piemēram, laikā no 2011. līdz 2015. gadam plaisas kopējais garums palielinājās vien par 30 kilometriem.
«Ir grūti pateikt, kad šis ledus šelfs sabruks. Tas ir līdzīgi kā ar zemestrīču prognozēšanu - mēs zinām, kur tās varētu notikt, bet nezinām - kad. Domājams, ka šelfs nesabruks rīt, taču tas arī nenoturēsies ilgāk par pāris gadiem,» intervijā The Washington Post stāstījis M. O’Līrijs. Tas nozīmē, ka Larsena C šelfu, kas pašlaik ir ceturtais lielākais Antarktīdā, piemeklēs citu šī šelfa daļu liktenis - Larsens A sabruka 1995. gadā, bet Larsens B 2002. gadā. Milzīgā aisberga nonākšana okeānā nenozīmē ūdens līmeņa paaugstināšanos, jo ledus šelfs jau tāpat atrodas okeānā. Taču tas nozīmē, ka virs sauszemes esošajiem ledājiem vairs nebūs šķēršļa, lai virzītos uz okeānu, kas savukārt novedīs pie Pasaules okeāna līmeņa celšanās, skaidrojuši zinātnieki.
M. O’Līrijs un viņa kolēģi prognozē, ka jau tuvāko gadu laikā Larsena C ledus šelfa platība samazināsies par vismaz 12% un okeānā nonākušie aisbergi strauji izkusīs. Pašreizējie dati liecina, ka ledus šelfa sabrukšana pēc tam varētu paātrināties, jo globālās klimata izmaiņas Antarktīdā izpaužas kā sasilšana. IBT norāda, ka par to liecina arī vairāku citu pētījumu rezultāti. Maijā žurnāls Nature vēstīja, ka ļoti nestabils kļuvis Totenas ledājs Austrumantarktīdā, jūnijā ASV Nacionālā okeānu un atmosfēras novērošanas pārvalde (NOAA) paziņoja, ka pirmo reizi četros miljonos gadu oglekļa dioksīda līmenis Dienvidpola apkaimes atmosfērā pārsniedzis simbolisko robežu - 400 daļiņu uz miljonu. Bet nule kā žurnālā Geophysical Research Letters publicēts Lenkasteras un Darhemas universitāšu zinātnieku pētījums, kas liecina - Antarktīdas ledāju un ledus šelfu virskārtā aizvien biežāk veidojas lielāki vai mazāki ezeriņi vai dīķi. Grenlandes pieredze liecina, ka tas ir nepārprotams ledāju sabrukšanas un kušanas priekšvēstnesis, sacījusi viena no pētījuma autorēm, Lenkasteras Dabas centra speciāliste Ambera Līsone. Dīķi veidojas, kad, paaugstinoties gaisa temperatūrai, sāk kust ledāja virskārtā esošais sniegs. Vēl pirms dažiem gadu desmitiem Antarktīdā uz vienas rokas pirkstiem bija saskaitāmas tās gada dienas, kad temperatūra pakāpās augstāk par 0 grādiem pēc Celsija un sākās kušana, bet, piemēram, 2015. gadā šādu dienu jau bijis 37. Dīķos esošais ūdens sūcas cauri ledājiem, bet pēc tam sasalst, un, tā kā šī ledus blīvums ir krietni lielāks par apkārtējā ledāja blīvumu, tas veicina plaisu rašanos un pakāpenisku ledāju sabrukumu. «Tiek prognozēts, ka nākotnē siltāki gadi būs aizvien biežāk, un tas nozīmē lielāka skaita un aizvien dziļāku ezeriņu veidošanos,» sacījusi A. Līsone, piebilstot, ka šis process var izraisīt ļoti strauju Antarktīdas ledāju sabrukumu. Britu zinātnieki konstatējuši, ka apdraudēts ir pat līdz šim par stabilu uzskatītais Langhovdes ledājs Antarktīdas austrumos.