Vai Krievija patiešām gatavojas jaunam militāras agresijas vilnim pret Ukrainu, vai arī «ukraiņu diversantu» tvarstīšana Krimā un skaļās apsūdzības ir vien manevrs, kura uzdevums ir vairot prezidenta Vladimira Putina popularitāti septembrī gaidāmo Valsts domes vēlēšanu priekšvakarā?
Tas ir jautājums, uz kuru beidzamo dienu laikā atbildi meklē daudzi politologi, taču iespējams, ka šo atbildi skaidri nezina pat pats Krievijas līderis, kurš kārtējo reizi improvizē, mēģinot atrast savām interesēm atbilstošāko risinājumu.
Pēc tam, kad pagājušajā nedēļā Krievija paziņoja par Ukrainas aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes «diversantu un teroristu tīkla» sagraušanu anektētajā Krimā, spriedze abu valstu attiecībās sasniegusi augstāko līmeni kopš 2015. gada pavasara - V. Putins izteicies, ka pašlaik neredz jēgu sarunām Normandijas formātā, bet premjers Dmitrijs Medvedevs pat pieļāvis diplomātisko attiecību pārtraukšanu ar Ukrainu. Ukrainā bažījas, ka Krievija plāno ne tikai pastiprināt atbalstu kaujiniekiem Austrumukrainā, bet arī veikt iebrukumu no Krimas Ukrainas teritorijā, lai izveidotu sauszemes koridoru, kas Krimu savienotu ar Krieviju.
Atkal olimpiāde un karš?
«Putinam ir vajadzīgs skaists, neliels un uzvaru nesošs karš,» sarunā ar Voice Of America pašu sliktāko scenāriju iezīmējis bijušais Ukrainas izlūkdienesta virsnieks, bet pašlaik ar valsts struktūrām nesaistītais analītiķis Aleksejs Arestovičs. Pēc viņa rīcībā esošās informācijas, Ukrainas militārpersonas ir pavisam nopietni nobažījušās par to, ka Krievija varētu no Krimas iebrukt Hersonas un Zaporožjes apgabalos, bet pēc tam pārņemt savā kontrolē Mariupoles pilsētu, kas faktiski arī nozīmētu sauszemes koridora izveidi no anektētās Krimas uz Krieviju. «Daži Mariupolē esošie Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (OSCE) novērotāji jau ir sakravājuši ceļasomas, gatavojoties iespējamai evakuācijai,» vēsta Voice Of America.
To, ka Ukrainas amatpersonas pieļauj šādu scenāriju, netieši apstiprinājis arī prezidenta Petro Porošenko padomnieks drošības jautājumos Oleksandrs Motuzjaņuks. Viņš norādījis, ka beidzamo nedēļu laikā Krievijas bezpilota lidaparāti, kas pilda izlūkošanas funkcijas, aizvien biežāk tiek novēroti virs Hersonas un Zaporožjes apgabaliem, bet Krimā nez kādēļ ievestas pretgaisa aizsardzības iekārtas S400 - šo faktu apstiprinājusi arī Krievija. Šonedēļ Krimā ieplānotas arī Krievijas bruņoto spēku mācības, kuru aizsegā iespējams pārdislocēt spēkus uz pussalas ziemeļiem un sagatavot tos straujam uzbrukumam. Savukārt Austrumukrainas kaujinieku aktivizēšanās, kas novērojama beidzamajās dienās (paši Doņeckas un Luhanskas apgabalu separātisti gan apgalvo, ka pamieru pārkāpj Ukraina), esot izskaidrojama ar vēlmi pēc iespējas lielākus Ukrainas spēkus saistīt šajā reģionā, neļaujot tos pārsviest uz Krimas pierobežu.
BBC norāda, ka bažas par Krievijas militāro ofensīvu pastāv, jo, ja tāda patiešām iecerēta, pašlaik esot pats piemērotākais brīdis. Liela daļa pasaules sabiedrības pašlaik pievērsusies notikumiem olimpiādē (gluži kā 2008. gada kara ar Gruziju laikā), Eiropu satrauc gaidāmā Lielbritānijas izstāšanās no ES un attiecības ar Turciju, kuru pasliktināšanās var draudēt ar jaunu migrantu krīzi, bet ASV pilnā spēkā rit kampaņa pirms novembrī paredzētajām prezidenta vēlēšanām.
Putina vārdu kaujas
«Nekas nav neiespējams. (..) Taču es būšu ļoti pārsteigts, ja izrādīsies, ka [pēdējās nedēļas notikumi] ir aizsegs gaidāmam karam, jo neredzu, ko no tā varētu iegūt Putins,» sarunā ar BBC norādījis Krievijas Starptautisko attiecību padomes eksperts Andrejs Kortunovs. Līdzīgi domā daudzi starptautisko ziņu aģentūru aptaujātie speciālisti, īpaši norādot, ka militāra kampaņa ne tikai nedotu nozīmīgus ieguvumus Krievijai (V. Putina interesēs pašlaik ir panākt starptautisko sankciju atcelšanu vai vismaz atvieglošanu), bet arī nav īsti pa kabatai ekonomisko problēmu novājinātajai lielvalstij.
Taču vārdu kaujām valsts ekonomiskais uzplaukums nav nepieciešams, un, ja tās pareizi atspoguļo Kremļa pakļautībā esošie mediji, prezidentam vajadzīgais rezultāts tiek sasniegts bez īpašas piepūles. Zīmīgi, ka kārtējās problēmas attiecībās ar Ukrainu aktualizējās tieši tajā pašā nedēļā, kad Sanktpēterburgā V. Putins tikās ar Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu un vienojās atsākt draudzību. Vairāk nekā pusgadu Kremlim paklausīgie Krievijas mediji bija tieši Turciju un turkus iztēlojuši kā galveno ienaidnieku, taču nu viņu vietu atkal ieņēmusi Ukraina un ukraiņi.
Maskavas Kārnegī centra speciālists Andrejs Koļesņikovs intervijā BBC skaidrojis, ka sabiedrības saliedēšanai (un sabiedrības vairākumu veido ļaudis, kuri pārtiek no Kremlim lojālo televīzijas kanālu ziņām) V. Putinam nav pat obligāti vajadzīgs īsts karš un bieži vien pietiek ar nelielu vārdu kauju. «Tiklīdz rodas kāds konflikts, Putina reitings aug - un nav svarīgi, vai runa ir par tirdzniecības kariem ar Rietumiem, dopinga skandālu, kurā ierauta Krievijai, vai reālu karu, kā Sīrijā,» uzsvēris A. Koļesņikovs.
Arī The Times raksta, ka «jaunā Krimas krīze var palīdzēt Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam atrisināt iekšpolitiskās problēmas pirms parlamenta vēlēšanām». Valsts iedzīvotājus tā piespiedīs piemirst par ekonomiskajām problēmām, rubļa vērtības krišanos, augsto korupcijas līmeni un citām problēmām, jo daudz svarīgāka liksies nepieciešamība noturēt savā kontrolē atgūto mūsu Krimu, radot iespaidu, ka Ukraina gatavojas to atkarot.
Ko vērtas Minskas vienošanās?
Taču tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst - V. Putins jau ne reizi vien apliecinājis, ka gluži kā šahists pārdomā daudzus gājienus uz priekšu. Ir skaidrs, ka 18. septembrī paredzētajās Valsts domes vēlēšanās viņa piekritēji šā vai tā izcīnīs uzvaru, un situācijas eskalācija var tikt izmantota arī citiem mērķiem. Šajā ziņā zīmīgs ir Krievijas prezidenta paziņojums par to, ka neesot nekādas jēgas rīkot Normandijas formāta (Krievija, Ukraina, Vācija, Francija) sarunas septembra sākumā Ķīnā paredzētā G20 valstu samita kuluāros.
Vakar, Jekaterinburgā tiekoties ar Vācijas ārlietu ministru Franku Valteru Šteinmeieru, viņa Krievijas kolēģis Sergejs Lavrovs gan apgalvoja, ka Krievija turpinās pildīt visus Minskas vienošanās nosacījumus, taču CNBC norāda, ka, iespējams, V. Putinam prātā kas cits. Ņemot vērā to, ka pēc novembra vēlēšanām par ASV prezidenti, visticamāk, kļūs Hilarija Klintone, ar kuru vienoties būs pagrūti, viņš varētu mēģināt vismaz Ukrainas jautājumā pēdējā brīdī atrast kopēju valodu ar Baraka Obamas administrāciju. Saskaņā ar šo versiju, V. Putins ir sapratis, ka Krievijai daudz izdevīgāka ir nevis Austrumukrainas pārņemšana vai formāla patstāvība (kā Abhāzijas vai Dienvidosetijas gadījumā), bet gan palikšana Ukrainas sastāvā. Tas kalpotu kā garantija, ka šī valsts nepievienosies NATO un neiestāsies ES, paliekot zināmā Krievijas ietekmes sfērā. To, ka šī nav tikai kārtējā sazvērestības teorija, apliecina kaut vai tas, ka Krievija, kuru tāpat apsūdz palīdzības sniegšanā Austrumukrainas separātistiem, varētu viņiem palīdzēt daudz vairāk, tomēr to nedara pastāvīgi, aprobežojoties vien ar dažādiem kampaņveidīgiem pasākumiem.
Minskas vienošanās ir Vācijas un Francijas amatpersonu, kā arī, plašāk skatot, visas Eiropas Savienības jājamzirdziņš, taču, pirmkārt, jāsaprot, ka abas karojošās puses (Ukraina un separātistu republikas, kuras atbalsta Krievija) tās traktē dažādi, bet, otrkārt - netiek ievērots pat tas, par ko abas puses it kā ir vienisprātis. Citiem vārdiem sakot, šis līgums tikai iesaldējis konfliktu, taču neveicina tā atrisināšanu, bet gadījumā, ja ASV un Krievija panāktu vienošanos pašā augstākajā līmenī, situāciju būtu iespējams mainīt - ASV ir pietiekami liela ietekme uz Ukrainas valdību, bet Krievijai uz separātistiem, norāda CNBC.