Svētdienas vakarā Armēnijas galvaspilsētā Erevānā beigusies divas nedēļas ilgusī krīze, kas izcēlās pēc bruņotu kaujinieku ielaušanās vienā no pilsētas policijas iecirkņiem un prasīja vismaz divu cilvēku dzīvības.
Lai gan kaujinieki, kuri pieprasīja prezidenta Serža Sargsjana demisiju un politiskās reformas, ir padevušies, varas iestādēm nāksies rēķināties ar to, ka šo divu nedēļu laikā tūkstošiem cilvēku izgāja demonstrācijās, atbalstot viņu prasības.
17. jūlijā bruņotu cilvēku grupa, kurā bija aptuveni 30 kaujinieku, triecienā ieņēma vienu no Erevānas policijas iecirkņiem. Uzbrukuma laikā gāja bojā viens policists, vēl divi tika ievainoti, bet deviņus cilvēkus uzbrucēji saņēma par ķīlniekiem, atgādina Reuters. Uzbrucēji pieprasīja S. Sargsjana demisiju, norādot, ka prezidents nav pietiekami aizstāvējis Armēnijas intereses aprīlī, kad kārtējo reizi uzliesmoja kaujas Kalnu Karabahā. Tāpat viņi vēlējās, lai no cietuma tiktu atbrīvots Kalnu Karabahas kara veterāns, viens no radikālās opozīcijas grupējuma Jaunā Armēnija līderiem Žirairs Sefiljans. Viņš pazīstams kā iniciatīvas Satversmes parlaments aktīvists un aicinājis veikt plašas konstitucionālās reformas, faktiski nomainot valsts politisko eliti. Vasaras sākumā Ž. Sefiljanu un vairākus viņa tuvākos domubiedrus apcietināja par ieroču glabāšanu, un varas iestādes paziņojušas, ka viņu nodoms bijis apvērsuma ceļā gāzt likumīgo valdību.
Lai gan iebrukuma dienā sagrābtie ķīlnieki jau pēc vairākām dienām tika atbrīvoti, grupējums, kas, atsaucoties uz armēņu mitoloģiju, sevi dēvēja par Sasna Crer jeb Sasunas pārgalvjiem, atteicās pamest ieņemto policijas iecirkni. Sarunas ar valdību bija neregulāras un nekādus rezultātus nedeva, valdības spēki, kas bija ielenkuši iecirkni, ik pa laikam pārbaudīja kaujinieku modrību, rīkojot nelielus, bet straujus uzbrukumus. Pagājušonedēļ situācija vēl vairāk saasinājās, kad kaujinieki par ķīlniekiem sagrāba četrus neatliekamās medicīniskās palīdzības darbiniekus, kuri bija nosūtīti sniegt palīdzību ievainotajiem. Lai gan šie jaunie ķīlnieki jau drīz vien tika atbrīvoti, valdības spēki savilka aplenkuma loku, bet sestdien, kad kāds neidentificēts snaiperis netālu no iecirkņa nogalināja vēl vienu policistu, Nacionālais drošības dienests izvirzīja ultimātu uzbrucējiem - padoties līdz pēcpusdienai.
Erevānā tikmēr tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, atbalstot kaujinieku prasības. Piektdien sadursmēs starp demonstrantiem un policijas spēkiem tika ievainoti vairāk nekā 70 cilvēku, bet vēlu sestdienas vakarā ļaužu pūlis centās nokļūt līdz valdības ēkai un prezidenta rezidencei, un policijai Erevānas ielās pat nācās ierīkot dzeloņstiepļu nožogojumus. Acīmredzot šis atbalsts (ik vakarus demonstrācijās pulcējās 1500 līdz 3000 cilvēku) bija kaujiniekiem nepieciešams, lai savu misiju uzskatītu par paveiktu. Svētdienas vakarā, paziņojot par nodomu padoties, viņu vadītājs Varužans Avetisjans armēņu žurnālistiem sacījis: «Mūsu uzdevums ir izpildīts, bet tautas protesti turpināsies. Mēs jūtam, ka uzvara nav tālu, un aicinām Armēnijas iedzīvotājus turpināt cīņu.» Viņš norādījis, ka lieka asinsizliešana, kas būtu nenovēršama, ja valdības spēki mēģinātu atkarot iecirkni, nav nepieciešama, paužot pārliecību, ka uz politiskajām reformām valdību pamudinās iedzīvotāju protesta akcijas. Jāpiebilst, ka V. Avetisjans un viņa biedri uzskata sevi par karagūstekņiem, taču Nacionālais drošības dienests oficiāli vēstījis par «divdesmit teroristu arestu» un «pretterorisma operācijas veiksmīgu pabeigšanu».
Pašlaik nav skaidrs, vai pret valdību vērstās demonstrācijas Armēnijā turpināsies, taču šie notikumi apliecinājuši, ka varas iestādēm un valsts politiskajai elitei vajadzētu būt bažīgām par savas popularitātes samazināšanos. «Iedzīvotāji ir neapmierināti ar Armēnijas varas neefektivitāti, kas, šķiet, sasniegusi augstāko pakāpi,» sarunā ar Gazeta.ru skaidrojis krievu politologs Gevorgs Mirzajans. «Runa ir gan par sociāli ekonomisko degradāciju, gan augsto korupcijas līmeni, gan nespēju aizsargāt valsts intereses starptautiskajā arēnā. Jāņem vērā arī aizkaitinājums, ko rada apziņa - politiskajā elitē jaunas sejas neparādās, un valsts vadītāju nomaiņa nenotiek,» viņš sacījis. Kremlim lojālajiem Krievijas medijiem, protams, ir liels kārdinājums Armēnijas krīzē vainot krāsu revolūciju rīkotājus, taču G. Mirzajans ir absolūti pārliecināts, ka nekādi ārējie spēki šoreiz nav vainīgi un protests ir nobriedis pašā armēņu sabiedrībā - gluži tāpat kā pagājušogad pēc straujās un nemotivētās elektroenerģijas tarifu paaugstināšanas.
Jāatgādina, ka pagājušajā gadā Armēnijas pilsoņu vairākums nobalsoja par pāreju uz parlamentāru republiku. S. Sargsjana otrais un pēdējais prezidentūras termiņš beidzas 2018. gadā, pēc kā jauno valsts prezidentu (ar ievērojami sašaurinātām pilnvarām) ievēlēs vairs ne tautas balsojumā, bet gan parlamentā - Nacionālajā sapulcē. «Taču sagatavošanās konstitucionālās reformas realizēšanai ir tik noslēpumaina, ka daudzi sāk turēt valsts vadītāju aizdomās par kādām manipulācijām, kas ļaus viņam saglabāt varu, piemēram valdības vadītāja statusā,» raksta RIA Novosti. Zīmīgi, ka mērenās, parlamentā pārstāvētās opozīcijas partijas nosodījušas ne tikai metodes, ar kādām kaujinieki centušies panākt savu prasību izpildi, bet arī pašas prasības. Nebūtu pārsteigums, ja atklātos, ka tās aizkulisēs jau noslēgušas kādu abpusēji izdevīgu darījumu ar prezidentu. Tomēr šo partiju līderiem var nākties savu viedokli mainīt, ja noskaidrosies, ka radikālajai opozīcijai ir pietiekami liels atbalsts.
Krievijas stratēģisko pētījumu institūta (RISI) Kaukāza pētījumu sektora eksperts Arturs Atajevs vērš uzmanību uz to, ka liela daļa kaujinieku bijuši Kalnu Karabahas konflikta veterāni. Šā gada aprīlī notikušās kaujas starp šīs starptautiski neatzītās republikas spēkiem (faktiski armēņiem) un Azerbaidžānas armiju radījušas kārtējo nacionālpatriotiskās pašapziņas pacēluma vilni Armēnijā. Taču vienlaikus liela daļa sabiedrības uzskata, ka prezidenta S. Sargsjana vadībā Armēnija nav sniegusi nepieciešamo palīdzību tautiešiem un pilnīgi nevajadzīgi piekritusi ar Krievijas starpniecību panāktajam pamieram, kas fiksēja nelielus Azerbaidžānas teritoriālos ieguvumus. Radikālākie šī viedokļa aizstāvji pat uzskata, ka S. Sargsjans ir «nodevis un pārdevis» Kalnu Karabahu.