Strādīgā un apdomīgā Meja piepildījusi jaunības sapni
Šonedēļ par Apvienotās Karalistes premjeri kļuvusī Terēza Meja ir tikai otrā sieviete vēsturē, kura ieņem šo augsto amatu – pirmā bija leģendārā Mārgareta Tečere.
Ar Dzelzs lēdiju T. Meju vieno apbrīnojamās darba spējas un rakstura stingrība, taču mediji līdzšinējo iekšlietu ministri nereti salīdzina arī ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli - T. Meja ir apdomīga un piesardzīga, viņai nav raksturīga impulsīva un sasteigta lēmumu pieņemšana.
Studiju biedri tagad atceras, ka, vēl mācoties Senthjū koledžā Oksfordā, T. Meja lolojusi sapni kļūt par pirmo sievieti - premjeri Lielbritānijas vēsturē un bijusi pat vīlusies, kad 1979. gadā to paveica M. Tečere. Taču tagad, 59 gadu vecumā, pēc 17 Konservatīvo partijas vadošo personu lokā pavadītiem gadiem, T. Meja savu mērķi ir sasniegusi.
Pragmatiķe ar smagu raksturu
«Viņa ir sieviete ar sasodīti smagu raksturu,» vēl pirms oficiālās intervijas sākšanās televīzijas studijā paziņojis partijas veterāns Kens Klārks, kurš T. Meju pazīst jau kopš 1997. gada, kad viņa pirmo reizi tika ievēlēta par parlamenta deputāti. Šis neoficiālais raksturojums vēlāk tika pārpublicēts daudzos medijos, un The Guardian norāda - jaunās premjeres reputācijai tas nācis tikai par labu. Kolēģi un padotie visi kā viens atzīst, ka ar T. Meju neesot bijis viegli sastrādāties, jo viņas prasību latiņa allaž bijusi ļoti augsta. Kāds tuvs līdzgaitnieks, kurš vēlējies palikt anonīms, AFP stāstījis, ka T. Meja ir īsta darbaholiķe. «Viņa vienmēr mostas trīs stundas agrāk par pārējiem, bet, kad notiek sapulce, zina piecas reizes vairāk nekā jebkurš cits, kurš atrodas telpā,» viņš stāstījis. Kā priekšniece viņa reizēm esot bijusi samērā piekasīga, cenšoties noskaidrot problēmas visas nianses. The Guardian uzsver, ka no ieraduma iedziļināties pašās sīkākajās detaļās un nepietiekamas gatavības deleģēt pilnvaras padotajiemT. Mejai būs jāatsakās, jo kā premjerei viņai vienkārši nebūs laika, lai pašai ar visu tiktu galā.
Taču gados, kas pavadīti parlamentā un iekšlietu ministrijā, T. Meja uzkrājusi gana daudz politiskās pieredzes, lai spētu risināt pat vissarežģītākos uzdevumus. «Mejas kundze sešus gadus vadījusi iekšlietu ministriju, kas tradicionāli tiek uzskatīta par politiskās reputācijas kapsētu. Taču viņa ne tikai spēja izdzīvot, bet arī bija viena no tiem nedaudzajiem ministriem, kura [vajadzības brīdī] spēja pateikt nē Deividam Kemeronam,» raksta The Financial Times. Zinātāji stāstījuši, ka abu attiecības bijušas samērā rezervētas, bet ar premjera tuvākajiem domubiedriem Maiklu Gouvu un Džordžu Osbornu iekšlietu ministre nereti konfliktējusi atklāti.
Britu mediji norāda, ka T. Mejai ne reizi vien nācies saskarties ar citu valdības locekļu pretestību saviem plāniem - it īpaši tas attiecas uz pirmajiem pieciem gadiem ministres amatā, kad valdošajā koalīcijā bija pārstāvēti arī liberāldemokrāti. Taču viņai allaž izdevies aizstāvēt savu nostāju, pat ja tas nozīmējis konfliktu ar liberālo spārnu, kā, piemēram, gadījumos, kad tika ierobežota imigrācija no ārpus ES esošām valstīm, deportēts radikālais islāmistu sludinātājs Abū Katada, pat neraugoties uz to, ka viņam Jordānijā draudēja spīdzināšana vai pat nāvessods. Ministre tika kritizēta arī par to, ka pēc viņas iniciatīvas pastiprināta iedzīvotāju novērošana (videokameras publiskās vietās, interneta un mobilo sakaru pakalpojumu sniedzējiem uzliktais pienākums saglabāt datus par klientu aktivitātēm), taču pat viņas oponentiem nācies atzīt, ka tas, šķiet, devis rezultātus - katrā ziņā skaļi terora akti Lielbritānijā, atšķirībā no vairākām citām Eiropas valstīm, nav notikuši.
Salīdzina ar Merkeli
Deutsche Welle norāda uz kādu paradoksu T. Mejas līdzšinējā karjerā. Viņa vienlaikus tiek uzskatīta gan par reformatori, gan autoritāra vadības stila piekritēju, gan arī apdomīgu pragmatiķi, kura allaž mēdz septiņas reizes nomērīt un tikai pēc tam griezt. Diezgan spilgti tas izpaudās tieši pirms 23. jūnija referenduma - T. Meja neslēpa, ka atbalsta Apvienotās Karalistes palikšanu ES sastāvā, taču tajā pašā laikā savu viedokli īpaši neuzsvēra un faktiski nepiedalījās Remain kampaņas aktivitātēs. Tas viņai ļāva saglabāt šķietamu neitralitāti un, protams, palīdzēja kļūt par partijas līderi un premjeri - grūti būtu tagad šajā amatā iedomāties cilvēku, kurš būtu aktīvi iebildis pret Brexit.
Domnīcas German Marshall Fund politologs Hanss Kundnani sarunā ar AP norāda, ka brīžos, kad jāpieņem svarīgi lēmumi, T. Meja mēdz uzklausīt visas ieinteresētās puses un tikai pēc dara zināmu savu viedokli. To var saukt par apdomību un piesardzību, bet var arī dēvēt par noslēpumainību un aukstu aprēķinu, lai pieslietos uzvarētāja pusei. Šajā ziņā T. Mejai ir daudz kā kopīga ar A. Merkeli - arī viņa bieži vien savas domas par to vai citu jautājumu pauž vien pašā pēdējā brīdī. Un tā ir būtiska atšķirība no M. Tečeres, kura nereti lēmumus pieņēma instinktīvi un impulsīvi, bet, kad bija kaut ko nolēmusi, kvēli aizstāvēja savu viedokli. The Guardian atgādina, ka gan T. Mejas, gan A. Merkeles tēvi bijuši garīdznieki un tas šķiet atstājis uz viņām neizdzēšamu iespaidu. Abu politiķu rīcību bieži vien nosaka nevis ideoloģija, bet gan morālās vērtības, pašu izpratne par to, kas ir labi, bet kas - slikti.
Partijas veterāni atceras, kādu šoku izraisīja viņas runa partijas konferencē pēc neveiksmes 2001. gada vēlēšanās - toreiz T. Meja brīdināja, ka konservatīvie neatgūs varu, kamēr vēlētāji viņus turpinās uzskatīt par «nelāgu partiju», tāpēc steidzami nepieciešamas reformas. Tās arī tika veiktas, un kā atalgojums Konservatīvo partijai nāca uzvara divās vēlēšanās pēc kārtas. Tagad reformas nepieciešamas visā Apvienotajā Karalistē, un T. Meja par lielu gandarījumu daudziem vēlētājiem uzsvērusi, ka par savu galveno uzdevumu uzskata nevis izstāšanās procesu no ES, bet gan tautiešu saliedēšanu. Sabiedrībā šī nostāja guvusi atbalstu, bet politologi uzsver, ka mērķa sasniegšanai piemērotāku kandidatūru pašreizējā brīdī starp partijas līderiem bijis grūti, ja ne neiespējami atrast.
Bez ārēja spožuma
«Es zinu, ka neesmu efektīga politiķe. Es neapmeklēju televīzijas studijas, netenkoju par cilvēkiem pie pusdienu galda, nesēžu parlamenta bāros. Es parasti nemēdzu atklāti izrādīt jūtas un vienkārši cenšos paveikt savu darbu,» jūnijā, izvirzot savu kandidatūru partijas līdera un valdības vadītāja postenim, sacīja T. Meja. Britu mediji uzsver, ka viņai ir svešs ārišķīgums, ja vien par to neuzskata vienu no nedaudzajām jaunās premjeres vājībām - raibu raibās pazīstamu dizaineru izstrādātas kurpītes uz zemiem papēžiem, kuru viņai ir vesela kolekcija. Tajā pašā laikā visi jaunības laiku paziņas atminas
T. Meju kā lielisku modes pazinēju, bet viņa pati pirms pāris gadiem uz BBC jautājumu, kādu luksusa lietu ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu, bez liekas minstināšanās paziņojusi - žurnāla Vogue abonementu līdz pat mūža beigām.
Tikai pavisam nesen, kad, T. Mejai paziņojot par nodomu kandidēt uz partijas līdera amatu, mediji sāka ķidāt viņas amatpersonas deklarāciju, žurnālisti un pēc tam arī lasītāji uzzināja, ka viņa regulāri ziedo diezgan prāvas summas labdarībai. Daudzi noteikti nezināja, ka viņai diagnosticēts pirmā tipa diabēts, kas liek pāris reizes dienā veikt insulīna injekcijas, un pat nenojauta, ka bērnu Meju ģimenē nav medicīnisku iemeslu dēļ.
Tajā pašā laikā nevēlēšanās atrasties starmešu gaismā nav savienojama ar premjera amatu. Leiboristu deputāte Iveta Kūpere sarunā ar BBC, norāda, ka «brīžos, kad viss ir slikti, Meja mēdz noslēpties». Viņa nesniedz intervijas, neko neskaidro sabiedrībai, cenšas pat neatgādināt par savu eksistenci. Šāda pieeja, iespējams, bija attaisnojama, ieņemot iekšlietu ministra amatu, taču tagad T. Mejai nāksies rēķināties ar savu jauno statusu.
Jauns statuss būs arī T. Mejas ilggadējam dzīvesbiedram Filipam Mejam, kurš strādā par padomnieku pensiju fondu jautājumos Londonas Sitijā - hedžfondā Capital International. Vienā no intervijām
T. Meja stāstījusi, ka 1976. gadā abus kādas Oksfordas studentu ballītes laikā iepazīstinājusi kopēja paziņa - topošā Pakistānas premjere Benazira Bhuto, un pirmais, kas abus vienojis, bijusi interese par kriketu. Pašlaik par savu galveno hobiju T. Meja sauc kulināriju, stāstot, ka viņai mājās ir aptuveni 100 pavārgrāmatu un receptes no tām regulāri tiek izmantotas. Ja iegadās ilgāks brīvs brīdis, viņa labprāt dodas pārgājienos - īpaši iecienīta ir Velsa un Šveices Alpi. Taču ir skaidrs, ka tuvākajā laikā par atpūtu nāksies aizmirst.
TERĒZA MĒRIJA MEJA
• Dzimusi 1956. gada 1. oktobrī Īstbornā (Saseksas grāfistē) anglikāņu baznīcas vikāra Hūberta Brasjē un viņa sievas Zeidijas Mērijas Brasjē ģimenē
• Pamata izglītību ieguvusi lielākoties valsts skolās, atskaitot īsu periodu, kad mācījās privātā kristīgajā skolā
• 1974. gadā sākusi studēt ģeogrāfiju Oksfordas Senthjū koledžā
• Pēc koledžas beigšanas no 1977. līdz 1983. gadam strādāja Anglijas bankā
• 1980. gadā apprecējās ar Filipu Meju
• No 1985. līdz 1997. gadam bija finanšu konsultante un vecākā padomniece Maksājumu klīringa dienestu asociācijas starptautiskajā nodaļā
• Līdztekus T. Meja nopietni iesaistījās politiskajā darbībā, kas viņu bija valdzinājusi jau kopš koledžas gadiem. No 1986. līdz 1994. gadam viņa pildīja padomnieces lomu Londonas Mertonas rajona pašpārvaldē
• 1992. un 1994. gadā kā Konservatīvo partijas kandidāte nesekmīgi piedalījās parlamenta vēlēšanās
• 1997. gadā beidzot kļuva par parlamenta deputāti, uzvarot Meidenhedas vēlēšanu apgabalā, un kopš tā laika pārstāv šo apgabalu parlamentā
• Tika iekļauta vairākos opozīcijā esošās Konservatīvo partijas toreizējo līderu Viljama Heiga, Īena Dankana Smita, Maikla Hovarda un Deivida Kamerona ēnu kabinetos
• No 2002. līdz 2003. gadam ieņēma otru augstāko amatu partijā - bija tās priekšsēdētāja
• Pēc 2010. gada parlamenta vēlēšanām, kuru rezultātā izveidojās konservatīvo un liberāldemokrātu koalīcija, T. Meju 2010. gada 12. maijā iecēla par iekšlietu ministri. No šā paša datuma līdz 2012. gada 4. septembrim viņa pildīja arī sieviešu un vienlīdzības lietu ministres pienākumus
• 2016. gada 11. jūlijā tika pasludināta par jauno Konservatīvo partijas līderi, bet 13. jūlijā kļuva par Apvienotās Karalistes 54. premjerministru
Avots: Reuters, BBC, Deutsche Welle