Tigrans Sevojans: Šim referendumam nevajadzēja būt…

Divdesmit ceturtajā jūnijā SIA LATVeducation valdes priekšsēdētājs Tigrans SEVOJANS saņēma vēstuli – vēstījumu partijas biedriem – no Deivida Kamerona.

Šī vēstule kļuva par mūsu sarunas impulsu, jo Tigrans dzīvojis Lielbritānijā kopš sešpadsmit gadu vecuma (tagad viņam divdesmit divi) un divus no tiem (2012. -2014. g.) bijis Konservatīvās partijas biedrs. Galvenokārt mēs runājam par Brexit, taču es gribētu pievērst jūsu, cienījamie lasītāji, uzmanību arī tam, ka puisis, kuram vēl nebija divdesmit, spēja būt politiski aktīvs, publiski domāt ar savu galvu, kā arī piedāvāt savas praktiskas idejas telpai, kurā mīt.

- Pirms ķeramies pie referenduma, pasakiet pāris vārdus par jūsu pieredzi Lielbritānijā.

- Var teikt, ka Lielbritānijā es saņēmu kolosālu pasaules pilsoņa pieredzi. Es tur ierados 2010. gadā. Pēc astotās klases. Iestājos koledžā. Divus gadus mācījos Braitonā, pēc tam pārcēlos uz Londonu, kur pabeidzu koledžu un gadu nomācījos Brunelas universitātē (Brunel University London). Tieši tad man radās interese par dažādu izglītības sistēmu īpatnībām dažādās valstīs.

Līdzko man palika astoņpadsmit, iestājos Konservatīvajā partijā. Motīvu tam bija pietiekami. Pirmkārt, es pats kādreiz bērnībā gribēju kļūt politiķis, un jau tad man radās sapnis kļūt ne tikai par Lielbritānijas pilsoni, bet arī parlamenta locekli.

Izrādījās, ka Londonā tiešām ir iespējams viss. Esmu armēnis, Krievijas pilsonis. Pētot statistiku, atklāju, ka tikai 42% londoniešu var sevi saukt par white british. Bet pavisam nesen, sestajā maijā, par Londonas mēru kļuva leiboristu partijas biedrs, pakistānietis Sadiks Hans. Satriecoši.

- Zinu, ka esat ar viņu ticies.

- Jā. Iestājies universitātē, es gribēju maksimāli tuvināties tai profesijai, kuru biju izvēlējies, un sāku divas reizes nedēļā apmeklēt parlamentā dažādas lekcijas, kuras lasīja Kopienu un Lordu palātas deputāti. To regulāri darīja arī pašreizējais Londonas mērs. Viņa lekcijas bija ļoti interesantas un saturīgas. Pateicoties tām un arī saskarei pēc lekcijām, es guvu būtisku priekšstatu par britu deputāta darbību. Jā, nācās dzirdēt deputātus arī atzīstamies, ka daļa pieņemto lēmumu bijuši drīzāk prettautiski. Lekcijas bija atvērtas. Tās klausījās dažādu sabiedrisko organizāciju, arodbiedrību, tiesībsargājošo organizāciju vadītāji. Tie tur uzvedās pietiekami agresīvi.

Mana pamattēma bija Londonas transports. Novecojusi infrastruktūra, lēns rekonstrukcijas temps. Es skāru tieši tās pamatproblēmas, kuras savulaik bija izgaismojis leiboristu deputāts Sadiks Hans.

- Kādu iespaidu viņš uz jums atstāja?

- Tolaik viņš bija Kopienu palātas deputāts, Valsts kases ēnu kanclers (finanšu ministrs opozīcijas valdībā). Taču savulaik viņš bija bijis arī ēnu transporta ministrs un jaunākais transporta ministrs (ministra vietnieks) Gordona Brauna valdībā. Es ar viņu pārrunāju Londonas transporta problēmas. Nezinot, ka viņš kādreiz kļūs Londonas mērs. Viņš atstāja uz mani spēcīgu iespaidu kā personība.

- Un kāda ir jūs pieredze Konservatīvajā partijā? Ko tā jums liecina par referenduma rezultātiem?

- Es piedalījos partijas veiktos socioloģiskajos pētījumos, kuri bija veltīti sabiedrības viedokļu analīzei saistībā ar tiem likumiem, kurus kā projektus bija iniciējusi Konservatīvā partija. Dalība pētījumos un mans paša materiāls ļāva man saprast noskaņojumu izmaiņas sabiedrībā kopš konservatīvo nākšanas pie varas 2010. gadā līdz šodienas notikumiem. Tolaik vēl varēja teikt, ka Lielbritānija ir nosacīti vienota. Ļaudis nebalsoja saskaņā ar nacionālām pazīmēm.

Lūk, kā izskatījās parlamenta vēlēšanu rezultāti 2010. gadā. Redzam, ka gan Velsu, gan Skotiju, gan Ziemeļīriju pārstāv visas parlamenta partijas. Skotiju pārstāv daudzi leiboristi un liberāldemokrāti. Tikai seši Skotijas nacionālās partijas pārstāvji. Ziemeļīriju pārstāv leiboristi. Velsu - konservatīvie un liberāldemokrāti. Nekādu nacionālā balsojuma pazīmju!

- Tādā gadījumā - no kā uzrūga referendums?

- Tā priekštece bija Tonija Blēra Skotijas, Ziemeļīrijas un Velsas tiesību paplašināšanai veiktā administratīvā reforma. Tās rezultātā šie reģioni saņēma iespēju veidot savus parlamentus un valdības, bet valstī saglabājās unitāra politiskā sistēma ar centralizētu valsts pārvaldi, ieskaitot budžeta finanšu politiku. Lūk, te tika ielikts potenciāls konflikts. Jau pirmie atteikumi šo reģionu vadītāju lūgumiem kļuva par iemeslu, lai izvirzītu jautājumu par reģiona valstisko patstāvību. Nākamais moments - Deivida Kamerona 2011. gada paziņojums par saskaņoto referendumu Skotijā. Viņš deva veselus trīs gadus neatkarības idejas attīstīšanai. Turklāt - pats aģitācijā nejaucās. Tostarp Skotijā aģitācija bija pienācīgos augstumos. Tur likumdevējs apstiprināja sešpadsmitgadīgo un to Eiropas Savienības (ES) pilsoņu, kuri bija dzīvojuši Skotijā vairāk nekā divus gadus, tiesības vēlēt. Proti, vēlētāju loku papildināja cilvēki, kuri garantēti balsos par neatkarību.

- Bet kā Skotijas neatkarības centieni saistās ar referendumu par izstāšanos no ES un tā rezultātiem?

- Turpināsim vērot elektorāta noskaņojuma izmaiņas. Lūk, balsošanas rezultāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2014. gadā. Redzam, ka Skotijā jau gandrīz visi nobalsojuši par Skotijas nacionālo partiju. Anglijā daudz balsu atdots par Neatkarības partiju, kura aģitēja par Lielbritānijas neatkarību no ES. Ne velti tika runāts, ka pēc EP vēlēšanām notikusi politiska zemestrīce. Lielbritānijā vēlēšanās uzvarēja Neatkarības partija, Francijā - Marina Lepēna. Tas jau bija signāls, ka Lielbritānija var izstāties no ES.

- Bet - kas tieši noteica Neatkarības partijas panākumus Anglijā?

- Tas sākās jau sen. Atcerēsimies, kā Austrumeiropas valstis, to skaitā arī Latvija, stājās ES. Pirms tam šīm valstīm vairākus gadus solīja, ka tās saņems naudu ekonomikas atjaunošanai pēc deviņdesmito gadu krīzes, ka būs labi ceļi, tīras kāpņu telpas, vispārēja nodarbinātība un pienācīga darba apmaksa…

Lielbritānijā viss bija gluži pretēji. Visspilgtāk integrācija izpaudās Margaretas Tečeres laikā, kad viņu, var teikt, piespieda piesaistīt mārciņu Eiropas valūtas mehānismam. Viņas pēcniekam nācās no šī mehānisma pēc valūtas spekulantu (viens no tiem bija Džordžs Soross) izprovocētās, mums zināmās «Melnās trešdienas» atsacīties. Galu galā tas noveda pie mārciņas devalvācijas un Lielbritānijas izstāšanās no Margaretas Tečeres nīstā valūtas mehānisma. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka Anglijas sabiedrība ir vēsturiski centusies distancēties no pārējās Eiropas.

- Vai tik viennozīmīgi…. Tonijs Blērs, atšķirībā no Margaretas Tečeres, taču iestājās par Eiropas savienotajām valstīm.

- Margareta Tečere būtu priecājusies par šādu referenduma iznākumu. Viņas laikā Lielbritānija, bīdamās no imigrantu, kuru jau tā bija daudz, uzplūdiem, nepievienojās Šengenas līgumam (līgums par tūristu brīvu pārvietošanos). Austrumeiropas valstis iestājās ES 2004. gadā, un toreizējais premjers Tonijs Blērs, kuram izdevās rekordu līmenī samazināt bezdarbu un inflāciju, pieņēma jaunos eiropiešus ar atplestām rokām. Pilnīgi aizmirsis par paša 14 000 darba vietu kvotām (šobrīd Lielbritānijā poļu vien ir ap 700 tūkstošiem).

- Tātad jūs uzskatāt, ka attieksme pret migrantiem ir galvenais iemesls, kāpēc briti nobalsoja pret ES?

- Jā. Tas ir viens no pamatnosacījumiem, kā savienot pasaules globalizācijas tendences ar nacionālo identitāti. Lūk, te ir Lielbritānijas parlamenta vēlēšanu rezultāti 2015. gadā. Redzama leiboristu ietekmes sagrāve. Viņi zaudēja ļoti daudz vietu un šodien jūk laukā. Visa Anglija turējās pie konservatoriem, visa Skotija - 53 apgabali - sekoja Skotijas nacionālajai partijai. Nekad Britānijas vēsturē neviena politiskā partija nebija panākusi ko līdzīgu. Pacelties no sešām līdz

53 vietām (visi Skotijas vēlēšanu apgabali). Kļūt par trešo lielāko partiju Lielbritānijā. Velsa un Ziemeļīrija arī nobalsoja par savām nacionālajām partijām. Ļaudis sāka balsot saskaņā ar nacionālo pazīmi (tā, kā tas analoģiski ir Latvijā).

- Tātad, nosacīti - white british pret pārējiem… Un tomēr, un vēlreiz - kas, jūsuprāt, tik kritiski ietekmēja pamatiedzīvotāju noskaņojumu? Neadekvāta politika migrantu lietās?

- Ja runāt par bēgļiem, tad Lielbritānija ir pieņēmusi kādu tūkstoti. Tos, kurus valsts pieņēma brīvprātīgi, un tos, kuriem izdevās atmukt pa tuneli zem Lamanša.

Bet te, lūk, ir referenduma balsošanas rezultāti. Visa Skotija (Ziemeļīrijā un Velsā noskaņojums nebija tik krass) balsoja par palikšanu ES. Tagad skoti ir pilnīgi pārliecināti, ka neatkarības referendumu vinnēs. Elektorāta apstrāde, tā mobilizācija jau ir veikta.

- Kāpēc skoti grib sagraut Apvienoto Karalisti?

- Skoti jau vēsturiski sapņo par savu neatkarību. Neatkarība viņiem ir viens no argumentiem dalībai ES…

Turklāt - Skotija ir pašpietiekams reģions. Tur ir visa britu nafta un banku sektors. Tieši šīm nozarēm vajadzīga dalība ES. Aiziešana no ES skotiem nozīmētu cerību sabrukumu. Skotija šajos apstākļos gribēja pati lemt, kur tai likt savu naudu un kā attīstīties…

Nedēļu pirms referenduma aptaujas paredzēja Skotijas aiziešanu. Tūdaļ iedarbojās propagandas mašīna, un Skotija saņēma tiešus draudus… Londona solīja grūtības tirdzniecībā… Un pat ES no savas puses izteicās, ka savās rindās neatkarīgu Skotiju neuzņems!

- Pievērsīsimies to cilvēku motivācijai, kuri balsoja par izstāšanos no ES.

- Aizbāzt muti tiem, kuri sapņoja par neatkarību no ES, neizdevās. Un - jums vajadzēja redzēt svinības, kuras ES piekritēji rīkoja saskaņā ar exit pools datiem (aptaujas pēc iznākšanas no vēlēšanu iecirkņiem). Kā Lielbritānijā pieņemts? Exit pools datus publicē uz Bigbena, un šie rezultāti tiek uzskatīti par oficiāliem. Trīs exit pools uzrādīja eiroskeptiķu sakāvi ietvaros no četriem līdz astoņiem procentiem. Iedomājieties, kāda bija vilšanās pēc nakts līksmībām.

Protams - pirmais iemesls balsojumam par izstāšanos ir lielais imigrantu skaits. Īpaši Londonā. Un… es pat nerunāju par tiem, kuri atrodas valstī oficiāli. Ļoti, ļoti daudz ir to, kuri dzīvo Anglijā nelegāli. Ierastā drošības sajūta ielās ir pazudusi.

Cilvēki balsoja pret migrāciju, pret to, ka lielās līnijās ekonomisko efektu no dalības ES guva vien lielie monopoli…

Šim referendumam nevajadzēja būt kaut vai tāpēc vien, ka Kamerons, to aizsākot, pārkāpa Eiropas tiesību normas. Kopumā ņemot, tas tiešām nebija leģitīms. Jo Lisabonas līguma 50. pantā skaidri sacīts: ja valsts vēlas izstāties no ES, tai jāsagatavo attiecīgs iesniegums un jāizstrādā ceļa karte, kuras procesā tad arī notiks referendums. Proti - pilsoņiem jājautā jau procesā: vai gribat izstāties no ES. Diemžēl Kamerons bija tik pārliecināts - pilsoņi nenobalsos par izstāšanos no ES, ka nenokārtoja šo formalitāti. Sanāca tāds kā Krimas scenārijs. Ja referendums Krimā netika saskaņots ar Kijevu, tad šis referendums netika saskaņots ar Briseli.

Bet pats Deivids Kamerons gadu vai divus aizvadīja pilnīgā pārliecībā, ka referendums būs par labu ES. Kamerons cerēja ar šī referenduma palīdzību tikt vaļā gan no eiroskeptiķiem, gan iekšējās konkurences partijā. Un katru dienu uzsvēra, ka viņš ir pārliecināts par iznākumu. Un teica, ka ikviens, kurš viņa valdībā ir par izstāšanos no ES, var iesniegt atlūgumu.

Taču! Viņš katru dienu uzstājās parlamentā ar atmaskojošiem paziņojumiem par brīvu cilvēku un vienotās valūtas pārvietošanos. Visbiežāk viņš kā piemēru minēja iepriekšējās valdības noteiktās Eiropas imigrantu kvotas. Ja iepriekšējā valdība, atverot darba tirgu, noteica kvotu - tikai 14 000 Eiropas imigrantu, tad šodien, kā teicu, poļu vien tur ir ap 700 tūkstošiem. Lauksaimniecība bez subsīdijām būtu mirusi. Tāpēc, ka tās pašas poļu saknes un augļi ir tik lielā mērā lētāki, ka savējie jādotē.

Tas bija izteikts nacionālais balsojums. Cilvēki balsoja paši par sevi. Angļi - par sevi, skoti - par sevi, imigranti… arī par sevi.

- Par Britāniju parunājām. Kāda šajā pasākumā ir Briseles loma?

- Brisele arī neapjēdza situāciju. ES vadītāji līdz pašam pēdējam brīdim neticēja Lielbritānijas aiziešanai.

Un atgādināšu, ka Lielbritānija iekļāvās savienībā, uz kuru ne sevišķi tiecās. Bet, ja jau iekļāvās, tad saņēma īpašus nosacījumus. Jo Lielbritānija, kā nekā, ir vienīgi donors. Bet klātbūtnei ES jābūt izdevīgai visiem. Ja runāt objektīvi, tad Britānijas klātbūtne ES deva tai lielrūpniecības attīstību, tā bija izdevīga lielkapitālam… Pārējā Anglija no klātbūtnes ES īpašas preferences neguva. Izņemot imigrantu radītās galvassāpes…

Kā jau teicu - Londonā ir tikai 42% iedzīvotāju, kuri sevi var saukt par baltajiem britiem. Visi pārējie ir personas, kuras ir ieinteresētas palikt Londonā, personas, kuras grib pārvest uz Londonu savas ģimenes un cer saņemt tur kaut kādu statusu. Ja Britānija izstājas no ES, viņi zaudē balstu, kuru patlaban tiem nodrošina virkne vienošanos. Galvenokārt Human Rights Act, kas tika pieņemts uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pamata. Šajā kontekstā Lielbritānijai nebija ļauts deportēt tos, kas meklē patvērumu, nebija ļauts sodīt cilvēkus ar nāvi, nebija ļauts deportēt politieslodzītos… Patlaban šo Eiropas dokumentu spēks tiks pašsaprotami anulēts. Taču cilvēkiem, kas nav Anglijas pamatiedzīvotāji, tie nozīmēja pabalstus, turpmākas iespējas viņu tuvākai apkārtnei. Tie, kuri nav Anglijas pamatiedzīvotāji, balsoja par palikšanu ES. Tā arī sanāca nacionāls balsojums.

- Kā, jūsuprāt, esošā situācija izvērsīsies tuvākajā nākotnē? Runā, ka referendums uzskatāms tikai par konsultatīvu…

- Referendumu ignorēt neizdosies. Tā tomēr ir tautas gribas izpausme. Bet, kas noteikti sāksies - tie ir sarežģījumi attiecībās ar ES un tālāka Eiropas suverenitāšu «parāde». Kā attīstīsies situācija? Vai Skotija gribēs pamest Lielbritāniju un iestāties ES? Kas notiks, ja Velsa kļūs par Eiropas čempionu futbolā? Kā tas ietekmēs gallu nacionālo pašapziņu?

- Jūs te visai asi kritizējat Deividu Kameronu, bet viņš jums, savas partijas biedram (jo vairāk - bijušajam) uzrakstīja tomēr personiski adresētu vēstuli. Par ko tā ir?

- Protams, Deivids Kamerons ir dižs politiķis. Ievērojiet viņa atvadu frāzi par to, ka Lielbritānija būs dižena neatkarīgi no Eiropas Savienības un saskaņā ar Anglijas tautas gribas izpausmi. Un vēl es esmu pārliecināts, ka viņa politiskais potenciāls nav izsmelts, ka viņš atgriezīsies kā Konservatīvās partijas un valsts līderis.

Vēstulē viņš pateicas visiem partijas biedriem un tiem, kuri piedalījās kampaņā. Raksta, ka ciena britu izvēli. Turpmāk sniedz, varētu teikt, savas vadības rezumējumu. Un skaidro savu aiziešanu ar to, ka nevar būt tā kuģa kapteinis, kurš dodas ne tajā virzienā. Viņš uzskata, ka neatkarīga Lielbritānija jāvada citam cilvēkam. Savu vēstījumu Kamerons beidz visai optimistiski - paužot cerību, ka viņa valsts būs dižena ikvienā versijā.