Ziemeļatlantijas alianses austrumu flanga stiprināšana būs šodien un rīt Varšavā ieplānotā NATO samita darba kārtības jautājums, kuram visvairāk uzmanības pievērš Baltijas valstīs un Polijā.
Taču 28 militārā bloka dalībvalstu līderi plānojuši arī apspriesties par kiberdrošības veicināšanu, dalībvalstu ieguldījumiem savas aizsardzības nodrošināšanā, uzdevumiem, kas risināmi Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, un, protams, NATO sadarbību ar ES, kas jo īpaši nozīmīga kļuvusi gaidāmās Lielbritānijas izstāšanās no savienības kontekstā.
AFP norāda, ka militārās alianses līderu tikšanās nozīmē vislielākās pārmaiņas NATO kopš brīža, kad beidza eksistēt Padomju Savienība - tagad par draudu tiek uzskatīta tās agresīvā un bīstami neprognozējamā pēctece Krievija. «Mums pašlaik izveidojušās jaunas attiecības ar jaunu Krieviju - agresīvu un pašpārliecinātu. Tas mums liek atgriezties pie alianses sākotnējā pamata uzdevuma - kolektīvās drošības garantēšanas,» sarunā ar Reuters norādījis ASV vēstnieks NATO Daglass Ljūts. Sabiedrotajiem Rietumeiropā un Atlantijas okeāna viņā pusē ir jācenšas kliedēt kontinenta austrumos un arī centrālajā daļā (no Baltijas valstīm līdz pat Polijai un Rumānijai) izplatītās bažas, ka arī šajos reģionos var notikt kas līdzīgs kā 2014. gadā Ukrainā.
Krievijas regulāri tiražētajiem apgalvojumiem, ka tai neesot nodoma apdraudēt Baltijas valstis vai Poliju, starptautiskajā arēnā lielas ticības nav. Arī 2014. gada pavasarī Maskava apgalvoja, ka nekādi neesot saistīta ar notikumiem Krimā, bet nepagāja ne pusgads, kad amatpersonas ar prezidentu Vladimiru Putinu priekšgalā sāka lielīties ar «spīdoši paveikto operāciju», kas Rietumiem bijusi pilnīgi negaidīta. Tas, ka NATO nekam tādam nebija gatava, nav noliedzams, un vēlreiz uzkāpt uz līdzīga grābekļa Ziemeļatlantijas alianses vadošās valstis nevēlas, jo tas nozīmē diezgan nopietnu pazemojumu un kaitējumu starptautiskajam tēlam. No stratēģiskā viedokļa Krievijai patiešām nav nekādas nepieciešamības okupēt Latviju, Lietuvu un Igauniju (Polija būtu pārāk ciets rieksts), taču savos 14 valdīšanas gados V. Putins ne reizi vien pierādījis, ka labprāt rīkojas iracionāli un ciena «asimetriskas atbildes», kas pēc valsts kontrolē esošo televīzijas kanālu veiktās iedzīvotāju apstrādes noved pie viņa reitinga paaugstināšanās. Jo kurš Krievijas iedzīvotājs gan nevēlas uz ekonomisko problēmu fona apzināties, ka vismaz dzīvo lielvalstī, kas spēj diktēt savus noteikumus.
Tajā pašā laikā vairums analītiķu norāda, ka V. Putina avantūrismu nav iemesla pārspīlēt. Viņš labprāt izmanto nosacītā pretinieka vājumu brīžos, kad jūt, ka tas nav gatavs dot pienācīgu pretsparu, taču tajā pašā laikā nav ieinteresēts visaptverošā konfliktā ar NATO un Rietumu pasauli. Varšavas samitā plānots apstiprināt lēmumu par alianses karavīru bataljona (vismaz 800 karavīru ar atbilstošu tehniku) izvietošanu katrā no trim Baltijas valstīm un Polijā. Šos bataljonus vadīs ASV, Lielbritānijas, Vācijas un Kanādas militārpersonas, un faktiski tie spēlēs vairoga lomu. Sarīkojot kādu agresiju vai provokāciju pret Baltijas valstīm vai Poliju, Krievijai nāksies rēķināties ar to, ka tā izaicina nevis šo valstu bruņotos spēkus un drošības dienestus (kurus Maskavā uzskata par ļoti vājiem), bet gan visu aliansi. Militārā ziņā NATO bataljoni diez vai ilgi spētu turēties pretim Krievijas spēkiem, kuru pierobežā sakoncentrēts gana daudz, taču svarīgākais ir atturēt Krieviju pat no domas, ka kāda agresija varētu būt iespējama.
Papildus šiem bataljoniem Eiropas valstīs būs izvietoti 5000 vīru lieli trieciengrupas spēki (oficiāli tie saucas Very High Readiness Joint Task Force), kuriem iespējama konflikta zonā jānonāk dažu dienu laikā. Tāpat tiks trīskāršots - līdz 40 000 karavīriem - NATO reaģēšanas spēku (Response Force) karavīru skaits, taču, pat neraugoties uz astoņiem jauniem komandpunktiem, ko ierīkos Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs, šo spēku dislocēšana varētu prasīt nedēļas, ja ne mēnešus, norāda AFP. Čehu ģenerālis, NATO Militārās komisijas priekšsēdētājs Petrs Pāvels sarunā ar AP uzsvēra, ka krīzes gadījumā pirmo atbildi pretiniekam nāksies dot apdraudētās dalībvalsts bruņotajiem spēkiem un citiem drošības dienestiem. Tādēļ arī ir tik svarīgi, lai ikviena dalībvalsts par savu drošību rūpētos pati, atvēlot tai atbilstošus līdzekļus. Lai gan NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs uzsvēris, ka beidzamā gada laikā situācija sākusi uzlaboties un drošībai atvēlētais finansējums pieaudzis par 0,6% (2016. gadā gaidāms 3% pieaugums), tikai piecas no 28 dalībvalstīm pašlaik atvēl drošībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta, kā to paredz NATO noteikumi.