Pēc svētdien notikušajām parlamenta vēlēšanām Spānijā lielākās izredzes izveidot valdošo koalīciju ir līdzšinējam premjerministram, konservatīvās Tautas partijas (PP) līderim Mariano Rahojam – viņa vadītais politiskais spēks ieguvis 137 no 350 deputātu mandātiem. Tomēr politologi brīdina, ka sarunas par koalīcijas veidošanu var būt garas un sarežģītas, turklāt nav nekādu garantiju, ka tās būs veiksmīgas.
Lai kā to arī vēlētos Spānijas politiķi un sabiedrība, var gadīties, ka atkārtojas situācija, kāda izveidojās pēc pagājušā gada decembra vēlēšanām, kad valdību izveidot tā arī neizdevās un nācās izsludināt jaunu balsošanu.
Starptautiskās ziņu aģentūras uzsver, ka situācija, salīdzinot ar 2015. gada decembra vēlēšanām, nav īpaši daudz mainījusies. Jā, PP ieguvusi par 14 mandātiem vairāk, bet pārējās lielās parlamentā pārstāvētās partijas (sociālisti, kreiso spēku apvienība Unidos Podemos un liberāļi Ciudadanos) attiecīgi zaudējuši pa vairākiem mandātiem, taču Spānijā atkal ievēlēts sašķelts parlamenta sastāvs, kas diez vai ļaus izveidot stabilu un spēcīgu valdību. «Murkšķa diena: sociālisti pēc atkārtota balsojuma atsakās atbalstīt Rahoju» - šādu virsrakstu rakstam par vēlēšanu rezultātiem vakar likusi interneta ziņu vietne The Local, prognozējot, ka atkal sāksies jau šā gada sākumā novērotā stīvēšanās starp partijām.
Madrides Karlosa III universitātes politoloģijas profesors Pablo Simons sarunā ar BBC norādījis, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņam radies iespaids, ka neviena no partijām tā īsti nemaz nevēlas vienoties ar konkurentiem. «Taču jācer, ka tā bija tikai daļa no vēlēšanu stratēģijas, jo visas partijas piekrīt tam, ka rīkot jaunas vēlēšanas Spānija vairs nevar atļauties,» viņš sacījis. Tajā pašā laikā vērts atgādināt, ka Spānijas politiķiem nav nekādas koalīciju veidošanas pieredzes - ja atskaita neveiksmīgo mēģinājumu pagājušā gada beigās un šā gada sākumā. Kopš 1977. gada, kad pēc ilgajiem ģenerāļa Fransisko Franko valdīšanas gadiem tika atjaunota demokrātija, pārmaiņus pie varas bijuši vai nu konservatīvie, vai arī sociālisti, jo viena no šīm partijām vēlēšanās allaž ieguvusi stabilu vairākumu.
Pērnā gada decembra vēlēšanas šajā ziņā bija pavērsiena punkts, jo tajās sevi pirmo reizi skaļi pieteica jaunie politiskie
spēki - Unidos Podemos un Ciudadanos. To galvenais ierocis bija tradicionālo partiju kritika, un pirms svētdienas balsojuma daudzi uzskatīja, ka šajās vēlēšanās kreisie un liberāļi gūs vēl lielākus panākumus. Taču tas nenotika - Unidos Podemos, gluži tāpat kā iepriekšējās vēlēšanās, nācies samierināties ar 71 mandātu, bet Ciudadanos zaudējusi pāris deputātu vietu, saņemot 32 mandātus. «Rezultāti ir apmierinoši, bet mēs bijām cerējuši uz ko vairāk,» agri pirmdienas rītā uzrunājot savus piekritējus, atzinis kreiso spēku apvienības līderis Pablo Iglesiass, kurš pirms vēlēšanām bija izteicis cerību, ka partija kļūs par ietekmīgāko kreiso spēku Spānijā. Tas neizdevās, jo sociālisti saņēmuši 85 mandātus, kas gan ir zemākais rādītājs šīs partijas vēsturē.
Iemesli, kādēļ jaunās partijas nav progresējušas, varētu būt vairāki. «Dažas partijas apsolīja mainīt valsti, bet pēc tam nodemonstrēja, ka ar prieku pievienojas apkaunojošajai spēlei, kuras mērķis ir vienam otru apmētāt ar dubļiem,» sarunā ar The New York Times sacījis grafikas dizainers Daniels Martins, kurš šajās partijās ir vīlies. Arī politologi norāda, ka pēc iepriekšējām vēlēšanām, kad sākusies koalīciju veidošana, gan kreisie, gan liberāļi darbojušies pašu kritizētajās tradīcijās, sākotnēji rūpējoties par iespējamu siltu vietiņu nodrošināšanu, bet tikai pēc tam par valsti. Savu iespaidu uz elektorātu noteikti atstājis arī tas, ka Unidos Podemos ciešajai sabiedrotajai, grieķu kreiso spēku apvienībai Syriza valsts vadīšana nemaz nesokas tik gludi kā cerēts un šī partija faktiski bijusi spiesta piekrāpt savus vēlētājus, atsakoties no viņiem dotajiem populistiskajiem solījumiem. Savu lomu noteikti nospēlēja arī Lielbritānijā notikušā referenduma rezultāti. Vēlētājiem ir skaidrs, ka situācija Eiropā ir neskaidra un nestabila, tāpēc šādos apstākļos dažādiem eksperimentiem vairs nav vietas.
Tomēr cerības uz politisko stabilitāti Spānijā ir diezgan niecīgas. Ir skaidrs, ka jaunās valdošās koalīcijas veidošanā iniciatīvu uzņemsies M. Rahojs, kurš īsi pēc vēlēšanu provizorisko rezultātu izsludināšanas paziņoja: «Mēs esam uzvarējuši, un mums ir tiesības veidot valdību.» Vakar intervijā radiostacijai Cope viņš optimistiski sacījis, ka aptuveni mēneša laikā varētu panākt pamata vienošanos ar koalīcijas partneriem, lai gan tas būšot grūts un sarežģīts uzdevums. Taču cerības uz M. Rahoja rosināto plašo koalīciju vakar gaisināja sociālistu partijas vadītāja vietnieks Sezars Luena, nepārprotami paziņojot: «Mēs Rahoju neatbalstīsim.» The Local norāda, ka sociālistiem ir personīga nepatika pret Tautas partijas līderi, kuras dēļ viņi varētu likt šķēršus pat eventuālajai M. Rahoja vadītajai mazākuma valdībai. Pašlaik šāds scenārijs šķiet visticamākais - Reuters vēsta, ka valdošo koalīciju varētu veidot konservatīvie, Ciudadanos (lai gan arī šīs partijas līderim Alberto Riveram ir iebildumi pret M. Rahoju kā jauno premjeru) un vairāki Basku zemes un Kanāriju salu reģionālo partiju deputāti, kas ievēlēti parlamentā. Šādai valdībai būtu ne vairāk kā 174 deputātu atbalsts, un tās normālai funkcionēšanai vajadzētu nodrošināties ar sociālistu neitralitāti.