Vācu piensaimniekus nesajūsmina valdības solītais
Vācijas valdība apsolījusi vairāk nekā 100 miljonu eiro finansiālo atbalstu piensaimniekiem, kuri cieš aizvien lielākus zaudējumus piena iepirkuma cenu samazināšanās dēļ.
Taču gan amatpersonas, gan fermeri ir spiesti atzīt, ka tas ir tikai īstermiņa risinājums, turklāt, visticamāk, naudas tāpat nepietiks, lai kompensētu zaudējumus visām - aptuveni 73 000 - zemnieku saimniecībām, kas nodarbojas ar piena ražošanu Vācijā. Piena pārprodukcija ir ne tikai Vācijas un Eiropas, bet arī globāla problēma, taču tajā pašā laikā Eiropas Savienības valstu zemnieki un valdības nevēlas arī piena ražošanas kvotu atjaunošanu.
Pirmdien tūristus, kuri devās aplūkot slavenos Brandenburgas vārtus Berlīnē, pārsteidza neparasts skats - pie tiem bija novietoti simtiem pāru gumijas zābaku un vairākas govju statujas, pa laukumu savu saimnieku pavadībā klīda arī dažas govis, bet tā malā atradās pāris traktori un ar salmiem pildītas piekabes, vēsta Deutsche Welle. Šādā veidā vācu piensaimnieki protestēja pret aizvien krītošajām piena iepirkuma cenām. Valsts veikalos litrs piena maksā vidēji 46 eirocentus litrā, bet iepirkuma cena dažviet jau noslīdējusi zem 20 centiem litrā, lai gan vidēji Vācijā tā maijā bijusi 25,8 eirocenti litrā. Ziņu aģentūra DPA norāda, ka, pēc zemnieku aplēsēm, viņiem par litru pienu jāsaņem vismaz 35 eirocentus, un arī tas ļautu segt vien ražošanas izmaksas, nedodot nekādu peļņu.
Protesta akciju pie Brandenburgas vārtiem rīkoja piensaimnieku asociācija BDM, kura ir neapmierināta ar valdības piedāvātajiem īstermiņa risinājumiem, kas lielākoties nozīmē finansiāla atbalsta sniegšanu piensaimniekiem. Tās līderis Romualds Šābers sarunā ar Deutsche Welle uzsvēris, ka nedz nodokļu atvieglojumi, nedz labvēlīgāki nosacījumi kredītu saņemšanai, nedz subsīdijas būtiski neuzlabos piena ražotāju stāvokli, vienīgi attālinās viņus no gaidāmā bankrota. R. Šābers un viņa radikālāk noskaņotie domubiedri uzskata, ka piena iepirkuma cena jāpaaugstina līdz līmenim, lai tā ražošana atkal būtu rentabla, un, lai to panāktu, būtu nepieciešama tirgus regulēšana, turklāt ne tikai Vācijas, bet visas ES līmenī. BDM arī aicina nešķiest budžeta līdzekļus piena ražotāju atbalstīšanai, bet tā vietā cīnīties pret pārprodukciju, maksājot zemniekiem 30 eirocentu lielas prēmijas par katru nesaražoto litru piena.
Šīs asociācijas pārstāvji nebija aicināti uz pirmdien notikušo lauksaimniecības ministra Kristiāna Šmita rīkoto sanāksmi, kas Vācijas medijos nodēvēta par Piena samitu. Tāpat uz to nebija ielūgti vēl vairāku kareivīgi noskaņotu zemnieku apvienību biedri un, lai cik pārsteidzoši tas neliktos, Vācijas federālo zemju lauksaimniecības ministri. K. Šmits gan taisnojies, ka ar saviem kolēģiem, kuri pārstāv federālās zemes, grasās tikties nākamajā nedēļā. Pēc Piena samita notikušajā preses konferencē ministrs informējis, ka Vācijas valdība ir gatava sniegt vismaz 100 miljonu eiro atbalstu piena ražotājiem, taču šo summu būs iespējams palielināt, ja veiksmīgi beigsies Vācijas un Eiropas Komisijas sarunas - valdība vēlas pārliecināties, ka papildu palīdzība nav pretrunā ar ES direktīvām. AFP vēsta, ka no K. Šmita izteikumiem saprotams - zemnieki var cerēt ne tikai uz nodokļu atvieglojumiem un labvēlīgākiem kreditēšanas nosacījumiem, bet arī tiešu finansiālu palīdzību. Ministrs, piemēram, teicis, ka zemniekiem palīdzēt varētu arī federālo zemju vadība. Tomēr viņš atzinis, ka runa ir tikai par īstermiņa palīdzību, un, kā uzsver Deutsche Welle, pagaidām nav skaidrs, kā atrisināt problēmu.
Piena kvotu atcelšana un pieprasījuma līmeņa samazināšanās globālajos tirgos ir novedusi pie ļoti nopietnas pārprodukcijas Eiropas piena tirgū. Lauksaimnieku apvienības MIV pārstāvis Ekards Heizers skaidrojis, ka jau līdz aprīlim Vācijas valdība ES intervences sistēmas ietvaros bija iztērējusi gada kvotu, iepērkot 109 000 tonnu piena pulvera, pēc tam nepilna mēneša laikā iepirkusi vēl tikpat daudz, taču arī tas nav palīdzējis paaugstināt piena cenu. Lai gan ik pa laikam tiek ziņots par zemnieku saimniecībām un fermām, kuras bankrotējušas (lielākoties tas notiek Austrumvācijā, kur vairākums fermu pieder nevis zemniekiem, bet investoriem), lielākā daļa saimniecību izmisīgi cenšas noturēties virs ūdens. Neraugoties uz iepirkuma cenu samazināšanos, tās nesamazina piena ražošanas apjomus. «Zemniekiem ir nepieciešami apgrozījuma līdzekļi. Viņiem jāpērk lopbarība, jāmaksā nodokļi, jāatmaksā kredīti. Nauda ienāk tikai par pārdoto pienu, un, līdzko tas vairs netiek pārdots, saimniecība bankrotē. Tādēļ daudzi turpina strādāt ar zaudējumiem, cerot, ka ar laiku cenas paaugstināsies,» skaidrojusi BDM pārstāve Juta Vaisa.
Sanāksmes laikā apspriesti arī priekšlikumi par piena cenu paaugstināšanu veikalos, taču pret šo ideju noraidoši izturas gan patērētāju tiesību aizstāvji (piemēram, organizācija Foodwatch uzskata, ka lielākā daļa peļņas vienalga paliks tirgotājiem), gan valdība. «Mums nepieciešams mazāk piena par labāku cenu, taču vienošanās par to jāpanāk pašiem zemniekiem un tirgotājiem, jo iejaukšanās cenu veidošanās politikā nav valsts uzdevums,» intervijā Passauer Neue Presse sacījis K. Šmits.