Pēc vairāk nekā četrus mēnešus ilgušām neauglīgām sarunām Spānijas karalis Felipe VI atmetis cerības, ka šis parlamenta sastāvs varētu izveidot valdību, un nākamnedēļ, visticamāk, izsludinās jaunas parlamenta vēlēšanas.
Politologi prognozē, ka arī jaunā parlamenta sastāvs būs līdzīgs pašreizējam un Spānijas politiķiem nāksies beidzot apgūt koalīciju veidošanas mākslu, kas kopš demokrātijas ieviešanas 1978. gadā viņiem nav bijusi nepieciešama.
Formāli Spānijas parlamentam ir vēl gandrīz nedēļa laika, lai izveidotu un apstiprinātu valdību – likumi nosaka, ka beidzamais termiņš tās apstiprināšanai ir 2. maijs. Tomēr otrdienas vakarā pēc kārtējās tikšanās ar parlamentā pārstāvēto partiju līderiem karaļa Felipes VI pacietībai ir pienācis gals, un viņš paziņojis, ka jauna premjerministra kandidāta nominēšana nav iespējama, jo nevienam no potenciālajiem valdības vadītājiem nav izredžu izveidot ne mazākuma, ne vairākuma valdību. Reuters vēsta, ka 3. maijā karalis izziņos pašreizējā parlamenta atlaišanu un paziņos par jaunām vēlēšanām 26. jūnijā.
Pagājušā gada 20. decembrī notikušās vēlēšanās ieies Spānijas vēsturē – gan kā pirmās, kurās tika iedragāta gadu desmitiem ilgi pastāvējusī divpartiju sistēma, gan kā pirmās, pēc kurām nav izdevies izveidot valdību. Kopš 1978. gada vēlēšanām Spānijā allaž pie varas bijusi viena no divām partijām – vai nu labēji konservatīvā Tautas partija, vai arī kreisie sociālisti. Lai gan parlamentā bijušas pārstāvētas arī dažādas sīkpartijas, šo divu politisko spēku uzvaras vienmēr bijušas gana pārliecinošas, lai nebūtu nepieciešamības meklēt koalīcijas partnerus. Taču pēc decembra vēlēšanām aina parlamentā, kurā pārstāvēti 350 deputāti, bija Spānijai neierasta – 123 mandāti Tautas partijai, 90 sociālistiem, 69 kreisajiem radikāļiem no Podemos, 40 liberāļiem Ciudadanos un daži desmiti sīkpartijām. Gluži tāpat kā citur Eiropā, arī Spānijā vēlētāji uz ekonomiskajām problēmām, taupības režīmu un citām nebūšanām reaģējuši ar atbalsta samazināšanos tradicionālajām partijām, taču nedz konservatīvie, nedz sociālisti nav spējuši pielāgoties jaunajai realitātei. Kā uzsver Reuters aptaujātie politologi, abu lielo partiju mēģinājumi izveidot koalīciju drīzāk atgādinājuši nepieņemamu diktātu potenciālajiem sadarbības partneriem vai jaunu vēlēšanu kampaņu, un rezultāts ir likumsakarīgs.
Pavisam neilgi pēc karaļa izplatītā paziņojuma pašreizējā parlamentā pārstāvēto četru lielāko partiju līderi apmainījušies ar publiskiem apvainojumiem, pārmetot viens otram koalīcijas sarunu izjaukšanu. M. Rahojs pavēstījis, ka bijis gatavs pēc Vācijas parauga veidot tā dēvēto Lielo koalīciju ar sociālistiem, taču viņi nav uzskatījuši par vajadzīgu pat sniegt atbildi uz šo ierosinājumu. Tikmēr sociālistu vadītājs Pedro Sančess sūrojies, ka viņam izdevies vienoties pat ar liberāļiem, taču kreisi centriskas valdības izveidi nobloķējis Podemos līderis Pablo Iglesiass, kurš cerot, ka viņa vadītā kustība varētu ieņemt sociālistu nišu. Nav šaubu, ka, sākoties ārkārtas vēlēšanu kampaņai, pārmetumi kļūs vēl skaļāki, tiks vilktas dažādas sarkanās līnijas, un, ja socioloģisko aptauju rezultāti atbilst patiesībai, pēc 2016. gada jūnija vēlēšanām valdības izveidošana nebūs ne par mata tiesu vienkāršāks uzdevums.